Skatu luga “Mežapīle” ir viens no norvēģu rakstnieka Henrika Ibsena vēlīnās daiļrades izcilākajiem darbiem, kas atklāj rakstnieka novatorisko interesi par ikdienas dzīves attēlojumu. Šīs ievirzes pirmā spilgtā izpausme bija 1877. gadā publicētā luga “Sabiedrības balsti” (Samfundets støtter), kas ievadīja reālisma un naturālisma posmu H. Ibsena dramaturģijā. Gan šajā darbā, gan lugā “Leļļu nams” (Et dukkehjem, 1879), “Spoki” (Gengangere, 1881) un “Tautas naidnieks” (En folkefiende, 1882) rakstnieks centās panākt, lai notikumu atveidojums uz skatuves pēc iespējas tuvinātos sadzīves situācijām, tādējādi iezīmējot jaunu, no 19. gs. teātra prakses atšķirīgu pieeju. Luga “Mežapīle”, kurā autors attīstīja iepriekš uzsāktos mākslinieciskos meklējumus, ir nozīmīga gan ar sabiedrisku un psiholoģisku problēmu atklāsmi, gan kā liecība jaunas estētiskas pieejas veidošanās procesam, tostarp teātra dabas izpētei. Skatu luga iecerēta un uzrakstīta 19. gs. 80. gadu pirmajā pusē, laikā, kad H. Ibsens dzīvoja Romā, bet vasarās uzturējās Alpu kūrortā Gosenzasā. Pirmās ieceres datējamas ar 1883. gada janvāri. Tobrīd rakstnieka uzmanības centrā joprojām bija sociālie jautājumi, kas lugas tālākajā izstrādē savu primāro nozīmi zaudēja, aktualizējoties H. Ibsena daiļradē būtiskajai indivīda psiholoģijas izpētei. Pēc ilgāka pārdomu perioda darbu pie manuskripta rakstnieks uzsāka 1884. gada aprīlī un sākotnējo versiju izstrādāja līdz jūnija sākumam, bet septembra sākumā tika pabeigta teksta rediģēšana.

Lugas sižeta sākumam H. Ibsens izmantoja situāciju, kad pēc vairāk nekā 15 gadu ilga laika, ko pavadīja darbā sava tēva, lieltirgotāja Hokona Verles uzņēmumā Norvēģijas ziemeļos, mājās atgriežas viņa dēls Gregerss, kurš šeit satiek arī savu jaunības draugu Jalmaru Ekdālu. Lieltirgotājs Verle iecerējis dēla ierašanos izmantot kā ģimenes saticības demonstrējumu, jo vēlas no jauna apprecēties. Tomēr aiz ārēji spožās fasādes Gregersam atklājas daudz nepatīkamu pārsteigumu, tostarp tas, ka Jalmara sieva ir Hokona Verles agrākā saimniecības vadītāja Gīna. Pamatojoties uz savas sen mirušās mātes izteiktajām aizdomām, Gregerss spriež, ka tēvs savulaik rīkojies negodīgi, apzināti rosinādams Gīnas un Jalmara laulības, lai pats izvairītos no atbildības brīdī, kad Gīna gaida bērnu. Uzskatīdams, ka uzticēšanos Jalmāra un Gīnas starpā var panākt vienīgi atklātība vienam pret otru, Gregerss pavēsta Jalmaram par sava tēva un Gīnas sakaru. Uz šo ziņu Jalmars reaģē ar sakāpinātu neiecietību, kas vērsta gan pret Gīnu, gan pret pusaudzi Hedvigu, kuru viņš vairs neatzīst kā savu bērnu. Izmisusī un apjukusī Hedviga, kura nespēj izskaidrot notiekošo un Gregersa iespaidā mokoši meklē veidu, kā apliecināt tēvam savu mīlestību, beidz dzīvi pašnāvībā.        

H. Ibsena lugā tēlotas divas ģimenes, un rakstnieks starp tām veidojis daudzas paralēles un kontrastus. Hokons Verle un Jalmara tēvs, leitnants Ekdāls, savulaik bija uzņēmējdarbības partneri, bet vēlāk, kad atklājās nelikumības saistībā ar mežu izciršanu, vienīgi Ekdāls tika sodīts un nonāca cietumā. Tādējādi Hokons Verle saglabāja savu lieluzņēmēja statusu, bet Ekdālu ģimene kļuva arī materiāli no viņa atkarīga, un tā tas turpinājās arī pēc Ekdāla atbrīvošanas. Vecais Verle ir mērķtiecīgs vīrs, kurš nerēķinās ar citu interesēm un viņu likteņiem, savukārt vecais Ekdāls lugā tēlots kā vājš un dzīves salauzts cilvēks. Šis pretstats pa daļai attiecināms arī uz abu ģimenēm. Sērbija kundze, ar kuru lieluzņēmējs gatavojas noslēgt laulību, ir droša, apņēmīga un atklāta, un arī viņa dēls Gregerss ir nepiekāpīgs ceļā uz savu mērķu īstenošanu. Savukārt Jalmars mantojis sava tēva vājo raksturu, un no viņa nespējas rīkoties cieš arī Gīna un Hedviga, lai gan Gīna cenšas nodrošināt iztikai nepieciešamo minimumu, faktiski vīra vietā vadot fotogrāfa darbnīcu, kuru iekārtot viņiem palīdzēja Hokons Verle. Tomēr H. Ibsena tēlojumā atklājas psiholoģiskas nianses, ar kurām uzsvērtas arī abu ģimeņu saiknes. Hokons Verle, kurš vienmēr rēķinājās tikai ar savām interesēm, lugas notikumu laikā jau ir atkarīgs no citiem, jo viņa redze strauji pasliktinās un viņam draud aklums; turklāt konflikts ar dēlu, kas spēji saasinājies pēc Gregersa atgriešanās, liek apzināties, ka saikne ar Gregersu ir zudusi. Savukārt Jalmaram Gīnas un Hedvigas sirsnība aizvien liek sajust, cik svarīga nozīme cilvēka dzīvē var būt ģimenei un mājām. Šajā attiecību līnijā tomēr īpaši akcentēts arī lugā tēloto attiecību traģisms, jo Jalmara pārmetumi Gīnai un skarbā novēršanās no Hedvigas iznīcina harmonijas iespējamību. Četrpadsmit gadu vecā Hedviga ir viens no pirmajiem bērnu un pusaudžu tēliem, kuri H. Ibsena vēlīnajā dramaturģijā iegūst pieaugošu nozīmi. Lugas “Mežapīle” tēlu sistēmā un notikumu risinājumā viņa atrodas it kā starp abām ģimenēm. Hedvigai piemīt gan garīga rosme un uzņēmība, gan šaubas un nedrošība, ko veicināja Jalmara Ekdāla paštaisnība un egoisms, arī mātes izcelsme no sociāli zemākajiem slāņiem. Psiholoģisko raksturojumu pamatā ir atziņas, ko iespējams saistīt arī ar rakstnieka biogrāfiju. Te uzsveramas viņa sarežģītās attiecības ar vecākiem, ko izraisīja tēva bankrots un kura atskaņas jūtamas arī dramatiskajā poēmā “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1867). Savukārt lugas “Mežapīle” tapšanas laikā H. Ibsens aktīvi centās panākt sava dēla Sigurda Ibsena (Sigurd Ibsen) uzņemšanu Norvēģijas diplomātiskajā dienestā. Šī situācija pa daļai līdzinās Hokona Verles centieniem ietekmēt dēla Gregersa dzīves ceļu.     

Visi lugas notikumi ir koncentrēti trīs dienu laikā. Atbilstoši tam, ka tās centrā ir divas ģimenes, H. Ibsens norises lokalizējis divās atšķirīgās darbības vietās. Pirmajā cēlienā tas ir lieltirgotāja Verles nams, kurā sarīkotas lepnas viesības. Savukārt no otrā līdz piektajam cēlienam notikumi risinās Jalmara Ekdāla bēniņu stāva dzīvoklī, telpā, kas reizē ir ģimenes dzīvojamā istaba un fotogrāfa darbnīca. Šo vietu izvēle ir saistīta ar autora vēlmi pievērsties sadzīves konkrētībai, kā arī uzsvērt sociālās atšķirības starp ģimenēm. Pirmajā cēlienā sarunas notiek Verles darbistabā, savukārt skatuves dziļumā pa atvērtajām durvīm redzama spoži apgaismota viesību zāle. Jalmara mājās apstākļi ir daudz pieticīgāki, un otrajā cēlienā arī uzsvērts, ka tajā dienā, kad Jalmars uzaicināts piedalīties Verles rīkotajās viesībās, Gīna ar Hedvigu iztiek bez vakariņām, lai taupītu ģimenes līdzekļus. Strukturāla līdzība starp abām norises vietām veidojas, kad darbības gaitā atklājas, ka līdzās Jalmara istabai ir neapdzīvoti bēniņi, kuros var ielūkoties un tajos nokļūt, kad tiek atvērtas bīdāmās durvis. Bēniņi lugā iegūst simbolisku jēgu, pretstatā Verles viesību zālei tie ir neapgaismoti un tajos mitinās dzīvei nebrīvē pieradināti putni un dzīvnieki (baloži, vistas, truši un mežapīle). Pārnestā nozīmē bēniņi kļūst par cilvēku zemapziņas telpu, tāpat arī par vietu, kas, atbalsojot angļu dabas pētnieka Čārlza Darvina (Charles Darwin) laikmetīgās idejas par sugu izcelšanos un to attiecībām, raksturo eksistences cīņu, kādu lugas autors līdzībā saista ar sabiedriskajiem procesiem. Šīs paralēles arvien uzskatāmākas kļūst notikumu attīstības gaitā, jo pēc strīda ar tēvu Gregerss ierodas pie Jalmara un noīrē istabu viņa namā. Gregersa mērķis ir atklāt Jalmaram to, kas palicis neizrunāts saistībā ar Gīnas pagātni, tāpēc viņš cenšas rosināt abu izskaidrošanos. Gīnas seno sakaru ar Hokonu Verli Jalmars ne tikai smagi pārdzīvo, bet arī sāk aizvien vairāk šaubīties par savu paternitāti, lai gan viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu luga nesniedz. Jalmara attiecības ar Gīnu un Hedvigu lugas gaitā svārstās robežās starp idilli un nesamierināmu konfliktu, un notikumu virzībā viņš gatavojas ģimeni atstāt, kas Hedvigā raisa nepārvaramu eksistenciālu krīzi.  

Viena no lugas svarīgākajām iezīmēm ir kritika, kas ir vērsta gan pret cilvēku egoismu, paštaisnību un vēlmi citiem uzspiest savu gribu un viedokli, gan pret nepatiesību attiecībās, pieņemot neīstas un uzspēlētas izturēšanās formas. Pirmo no šīm ievirzēm spilgti pārstāv Gregerss Verle, kurš dažkārt pielīdzināts H. Ibsena dramatiskās poēmas “Brands” (Brand, 1866) titullvaronim, lai gan atšķirībā no Branda Gregerss rīkojas vienīgi sadzīviskas situācijas ietvaros. Viņš balstās savos priekšstatos par ideāliem un nespēj novērtēt ne reālo ļaunumu, ko viņš ar to rada, ne to potenciālu, kāds, par spīti Jalmara egocentrismam, piemīt viņa laulībai un attiecībām ar meitu Hedvigu. Egocentrismu H. Ibsens uzsvēris visos lugā tēlotajos vīriešos, turklāt katrā no viņiem tas ir saistīts ar turēšanos pie pašu veidotiem, nesatricināmiem uzskatiem. Vienu no diametrāliem pretstatiem šajā ziņā veido ideālu apmātais Gregerss no vienas puses un ciniskais ārsts Rellings, kurš seko atziņai, ka cilvēka eksistences pamatu nav iespējams nodrošināt bez tā, ko viņš nodēvējis par dzīves meliem, no otras puses. Savukārt Jalmara Ekdāla izturēšanās atklāj viņu kā nenoteikta rakstura cilvēku, kurš nemitīgi pieprasa sev uzmanību, tāpēc ikdienas situācijās izturas tā, it kā atrastos uz skatuves. Šis aspekts uzskatāmi atklāj H. Ibsena dramaturģijas novatorismu – noraidot 19. gs. aktieru tēlojuma veidu ar efektīgām skatuves pozām un izteiksmīgu deklamāciju, viņš tiecas pēc tāda lugas dialoga, ar kura starpniecību uzsvērts izkāpinātas teatralitātes nedabiskums, kas padara neiespējamu patiesu saskarsmi tiklab ikdienā, kā arī uz skatuves.       

Luga “Mežapīle” 1884. gada novembrī publicēta izdevniecībā Gyldendal Kopenhāgenā 8000 eksemplāru metienā. Pirmais tās iestudējums bija Bergenas teātrī, pirmizrāde 1885. gada 9. janvārī. Dažu nedēļu laikā sekoja uzvedumi Kristiānijā (Oslo), Helsinkos, Stokholmā un Kopenhāgenas Karaliskajā teātrī (Det Kongelige Teater), vēlāk arī daudzviet ārpus Skandināvijas. 1891. gadā lugu “Mežapīle” izrādīja Brīvais teātris (Théâtre-Libre) Parīzē Andrē Antuāna (André Antoine) režijā. Lugas vēlāko interpretāciju vēsturē nozīmīgs ir zviedru režisora Ingmara Bergmana (Ernst Ingmar Bergman) 1972. gadā veidotais iestudējums Stokholmas Karaliskajā dramatiskajā teātrī (Kungliga Dramatiska Teatern). 20. un 21. gs. H. Ibsena luga arī ekranizēta. 1963. gadā filmu “Mežapīle” (Vildanden) veidoja rakstnieka mazdēls Tankreds Ibsens (Tancred Ibsen). 1983. gadā uzņemta filma “Mežapīle” (The Wild Duck), kurā piedalījās aktieris Džeremijs Aironss (Jeremy Irons) un aktrise Līva Ulmane (Liv Ullmann). Savukārt 2015. gadā tapusi filma “Meita” (The Daughter), kas ir režisora Saimona Stouna (Simon Stone) veikta H. Ibsena lugas mūsdienīga adaptācija. Latviešu valodā H. Ibsena luga pirmo reizi publicēta 1913. gadā Pēterburgā Jāņa Akuratera tulkojumā ar nosaukumu “Meža pīle”. Šāds nosaukums lielākoties izmantots arī citās šī darba publikācijās un iestudējumos. Precizētais nosaukums “Mežapīle” ieviests Solveigas Elsbergas tulkojumā, kas publicēts H. Ibsena “Izlasē” 2006. gadā. Pirmais lugas iestudējums latviešu valodā bija Liepājas Latviešu teātrī 1908. gadā. Nākamajā, 1909. gadā H. Ibsena darbs izrādīts uz Rīgas Latviešu teātra skatuves Alekša Mierlauka režijā. Luga vairākkārt iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī. 1929. gadā uzvedumu veidoja viesrežisors Fjodors Komisarževskis (Фёдор Фёдорович Комиссаржевский). 1994. gadā H. Ibsena darbu iestudēja režisors Oļģerts Kroders, savukārt 2016. gadā luga “Mežapīle” izrādīta režisora Elmāra Seņkova interpretācijā. 

H. Ibsena luga ir viens no 19. gs. nogales novatoriskiem literāriem darbiem, kas būtiski mainīja priekšstatus par dramaturģijas un teātra estētiku. Šai lugai raksturīgs gan simbolu ievijums ikdienas realitātes attēlojumā, gan tēlu sistēmas polifonija, kurā cieši savijušies daudzi atšķirīgi likteņi, gan vēršanās pret neīstu patosu uz skatuves.