Skatu luga “Mežapīle” ir viens no norvēģu rakstnieka Henrika Ibsena vēlīnās daiļrades izcilākajiem darbiem, kas atklāj rakstnieka novatorisko interesi par ikdienas dzīves attēlojumu. Šīs ievirzes pirmā spilgtā izpausme bija 1877. gadā publicētā luga “Sabiedrības balsti” (Samfundets støtter), kas ievadīja reālisma un naturālisma posmu H. Ibsena dramaturģijā. Gan šajā darbā, gan lugā “Leļļu nams” (Et dukkehjem, 1879), “Spoki” (Gengangere, 1881) un “Tautas naidnieks” (En folkefiende, 1882) rakstnieks centās panākt, lai notikumu atveidojums uz skatuves pēc iespējas tuvinātos sadzīves situācijām, tādējādi iezīmējot jaunu, no 19. gs. teātra prakses atšķirīgu pieeju. Luga “Mežapīle”, kurā autors attīstīja iepriekš uzsāktos mākslinieciskos meklējumus, ir nozīmīga gan ar sabiedrisku un psiholoģisku problēmu atklāsmi, gan kā liecība jaunas estētiskas pieejas veidošanās procesam, tostarp teātra dabas izpētei. Skatu luga iecerēta un uzrakstīta 19. gs. 80. gadu pirmajā pusē, laikā, kad H. Ibsens dzīvoja Romā, bet vasarās uzturējās Alpu kūrortā Gosenzasā. Pirmās ieceres datējamas ar 1883. gada janvāri. Tobrīd rakstnieka uzmanības centrā joprojām bija sociālie jautājumi, kas lugas tālākajā izstrādē savu primāro nozīmi zaudēja, aktualizējoties H. Ibsena daiļradē būtiskajai indivīda psiholoģijas izpētei. Pēc ilgāka pārdomu perioda darbu pie manuskripta rakstnieks uzsāka 1884. gada aprīlī un sākotnējo versiju izstrādāja līdz jūnija sākumam, bet septembra sākumā tika pabeigta teksta rediģēšana.