Viens no populārākajiem latviešu satīriskās un humoristiskās dzejas autoriem 19. un 20. gs. mijā; autors un redaktors satīriskajā periodikā, tostarp paša veidotajā “Zvārguļa Zobgala kalendārā” (1900–1912; vēlāk 1928, 1929). Bija pirmais Eduarda Veidenbauma “Kopoto rakstu” (1907–1909) sastādītājs un biogrāfs.

Izpildot pēdējo vēlēšanos, apbedīts dārzā pie savām mājām – Leukādijās –, kur pie kapa 1983. gada 15. septembrī tika atklāts tēlnieka Kārļa Jansona veidotais dzejnieka krūšutēls.

Mācījās Cēsu draudzes skolā un Cēsu apriņķa skolā. 1920. gada sākumā Rīgas apgabaltiesā nokārtoja privātadvokāta eksāmenu.

E. Treimanis-Zvārgulis publicēties sāka 19. gs. 80. gadu beigās, strauji kļūdams par vienu no pieprasītākajiem kupletistiem visā Latvijā. Paralēli 19. gs. beigās viņš darbojās teātrī: aptuveni 15 gadu laikā nospēlēja vairāk nekā 30 lomu Liepājā, Valmierā, Cēsīs, Rīgā, Pēterburgā un citviet. Ādolfa Alunāna iestudējumos tēloja Brenci, Jurģi un Icigu (“Visi mani radi raud”, 1891, “Džons Neilands”, 1881, “Icigs Mozes”, 1874), uzstājās arī paša tulkotajā Henrika Ibsena (Henrik Ibsen) lugā “Leļļu nams” (Et dukkehjem, 1879; tolaik iestudējums “Nora”), iejūtoties doktora Rankas lomā, kā arī savās vai lokalizētajās lugās (“Mazais soģis”, “Cēsu pils mūros”, “Godkārības upuris”, “Sirmgalvis”, “Dēls un znots”). Luga “Akmeņi un puķes” (1900) ar autoru galvenajā lomā tika spēlēta Rīgā, Liepājā un Pēterburgā. 

Presē E. Treimanis-Zvārgulis nostiprināja satīras lauku, pēc pārmaiņām “Pēterburgas Avīžu” redakcijā 1902.–1903. gadā viņš pārņēma no Rūdolfa Blaumaņa satīrisko pielikumu “Purva malā”, bet 1904. gadā sakārtoja pirmo plašo latviešu satīras antoloģiju “Uz karstiem ķieģeļiem”. Par vienu no sava laika ietekmīgākajiem populārās satīras kanāliem kļuva “Zvārguļa Zobgala kalendārs”, kas gan popularizēja paša autora dzeju, gan deva iespējas publicēties jaunajiem autoriem, piemēram, Jānim Ezeriņam, Augustam Apsītim, Doku Atim un citiem.

1907. gadā E. Treimani-Zvārguli no Vidzemes ievēlēja Krievijas Valsts domē; no tribīnes viņš vairākkārt aktualizēja 1905. gada notikumu seku, tiesību ierobežojumu un brīvā vārda jautājumus.

Būdams cieši saistīts ar E. Veidenbauma mantojumu, 1907.–1909. gadā viņš izveidoja un izdeva piecos sējumos E. Veidenbauma “Kopotos rakstus”, kur iekļāva arī aizliegto ekonomiski politisko sacerējumu “Gabals iz tautsaimniecības” (1908); par publicēšanu E. Treimanis-Zvārgulis izcieta cietumsodu no 1910. gada oktobra līdz 1911. gada aprīlim. 1911. gadā sakārtoja un izdeva arī drauga E. Veidenbauma brāļa Kārļa Veidenbauma “Kopotos rakstus”.

Personīgajā daiļradē dzejas un epigrammas iezīmējas kā sociāli jutīgas polemikas instruments. E. Treimanis-Zvārgulis radīja ļoti apjomīgu korpusu (apmēram 2000 dzejoļu). Jaunībā baudīja ļoti lielu slavu. Pirmā pasaules kara gados E. Treimanis-Zvārgulis uzturējās Krievijā un Kaukāzā. Pēc atgriešanās ap 20. gs. 20. gadiem dzīvoja savās mājās Leukādijās pie Raunas un Gaujas ietekas, pievērsās rakstniecībai un izdošanai, bieži paša līdzekļiem, piemēram, “Raksturu galerija” (1930–1931). 20. gs. 20. gados tika izdoti arī viņa paša “Kopotie raksti” piecos sējumos (Oskara Jēpes apgādā). Vēlīnā posmā dzejnieks arvien retāk piedalījās publiskajā dzīvē, taču turpināja rakstīt, tostarp ciklu “Koku kapsētā” un vairākus tobrīd neizdotus krājumus, saglabājot konsekventu formas izjūtu (regulāras atskaņas, klasiskas strofas) un sociāli kritisku skatījumu.

Pseidonīmi – Zvārgulis, Zvārguļu Edvards, Jukums, Zobgals. 

E. Treimanis-Zvārgulis literatūrā attīstīja sociāli asu satīras tradīciju (epigrammas, epitāfi, kupleti) un ietekmēja humora dzejas kanonu. Nozīmīgākie darbi: “Sāpēs un smaidos” I–II (1896–1897), “Kuplejas” (1899; 1904), “Grēcinieka sirds” (1899), “Jaunais gadsimtenis” (1900), “Epigramas” (1906), “Gaujmalas smildziņas” (1909), “Cietuma rozes” (1911; autobiogrāfisks krājums par sešu mēnešu ieslodzījumu pēc E. Veidenbauma aizliegtā raksta “Gabals iz tautsaimniecības” publicēšanas), “Svešumā” (1920), “Raksturu galerija” (1930–1931). Vēlīnais cikls “Koku kapsētā” (20. gs. 40. gadu otrā puse), kā arī pēcnāves izlases “Dziesminieka sirds” (1959) un “Kur Gauja ar Raunu tiekas” (1978). 

21. gs. atmiņā viņa mantojumu uztur epitāfiju krājums “150 epitafu jeb kapuzrakstu” (2016) un nepublicēto epigrammu izdevums “Sarkanā paradīzē” (2021), kā arī ikgadējs “Zvārguļa festivāls” viņa dzimtas mājās un Cēsu pilsētā. 

E. Treimaņa-Zvārguļa dzeja un publiskā darbība vērsta pret netaisnību, liekulību un brīvā vārda apspiešanu. Viņa dzeja paplašināja naturālistiski skarbas, sociāli jūtīgas lirikas un satīras reģistru; viņš būtiski sekmēja E. Veidenbauma mantojuma kanonizāciju. Daļa tekstu folklorizējusies un ieguvusi jaunu skanējumu populārajā mūzikā. E. Treimanis-Zvārgulis nostiprināja satīrisko dzeju kā iedarbīgu sabiedriskās kritikas instrumentu, padarot kupleju un epigrammu par plašas auditorijas valodu uz skatuves un drukātajā telpā. Ar “Zvārguļa Zobgaļa kalendāru”, pielikumu “Purva malā” un antoloģiju “Uz karstiem ķieģeļiem” viņš izveidoja platformu jaunajiem satīriķiem un nostiprināja latviešu populārās literatūras pamatus. Kā pirmais E. Veidenbauma “Kopoto rakstu” sastādītājs un izdevējs viņš kanonizēja un padarīja pieejamu nozīmīgu mantojumu, ietekmējot 20. gs. lasīšanas paradumus. Viņa tekstu un personības harizmas dzīvotspēju apliecina mūzikas interpretācijas, kā arī literārie pasākumi Leukādijās.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; 1927. gada 28. aprīlis). 1933. gadā Leukādijās plaši tika atzīmēta viņa literārās darbības 50 gadu jubileja. 150. dzimšanas dienas gadā (2016) Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts (LU LFMI) sadarbībā ar Treimaņu dzimtu Rīgā, Cēsīs un Leukādijās sarīkoja “Zvārguļa festivālu” ar zinātnisku konferenci, koncertiem, Cēsu Mākslas skolā tika izsludināts festivāla logotipa konkurss, kā arī tika veidots skolu jaunatnes literārais konkurss “Zobojies kā Zvārgulis”; festivāla turpinājumi vēlāk notika Leukādijās un Cēsīs. 2016. gadā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Izstāžu centrā tika atklāta LU LFMI veidotā izstāde “Pēcskaņas. Populārā kultūra 19. un 20. gadsimta mijā Latvijā” (kuratori Līga Lindenbauma, Eva Eglāja-Kristsone un Pauls Daija), godinot E. Treimaņa-Zvārgļa 150. jubileju.

Viņa dzeju koriem komponējuši Jānis Mediņš, Alfrēds Kalniņš, Jēkabs Graubiņš, Jānis Porietis, Pēteris Vasks. Populārajai mūzikai – Jānis Lūsēns (“Taisnība”, “Tēvu zeme” grupas “Zodiaks” izpildījumā), Ēriks Ķiģelis (“Zīlīte” grupas “Līvi” izpildījumā), kā arī Juris Kulakovs un Haralds Sīmanis (dziesminieku repertuārā nostiprinājusies dziesma “Mana reliģija”), tostarp E. Treimaņa-Zvārguļa 150 gadu jubilejai veltītā H. Sīmaņa koncertprogramma “Tavā vārdā” (Cēsu Svētā Jāņa baznīca, 2016. gada 1. oktobris), kas plašākai publikai skanējusi reti. 20. gs. 80.–90. gados vairāki viņa teksti guva atzinību “Mikrofona“ aptaujā un tika ierakstīti populārajā mūzikā (t. sk. “Prāta vētras” debijas singls “Jo tu nāc”). Viņa skatuves tēls plaši atspoguļots teātra un literatūras vēstures atmiņās (Teodora Zeiferta raksti, Alfrēda Gobas, Teodora Jansona un Līgotņu Jēkaba atmiņas, Ā. Alunāna vēstules). Mūsdienās viņa dzeja skan koncertprogrammās, rokmūzikā un alternatīvajā mūzikā. “Leukādijās” regulāri notiek lasījumi un iestudējumi viņa atceres dienai – 2. oktobrim – veltītos pasākumos.