Krājumā ietverto pasaku tēli simbolizē K. Skalbem būtiskos ētiskos ideālus. Arī K. Skalbes pasaku pētnieks Arveds Švābe norādīja, ka viņa pasaku galvenais varonis ir tikums. Sirdsskaidrība, pieticība, pazemība un dvēseles skaistums raksturo vairāku pasaku galvenos tēlus. Šīs īpašības sevišķi izceltas pasakā “Kaķīša dzirnavas”. Galvenajam varonim baltajam kaķītim pieder dzirnavas, un viņš, vēlēdamies savām meitām sagādāt lielāku pūru, tās ieķīlā melnajam runcim, bet melnais runcis izmet viņu no mājām. Patvērumu kaķītis meklē pie meitām, kuras to atraida. Pa ceļam viņu plosa suns, moka puikas. Neviena nepieņemts un netīrs viņš nonāk ķēniņa pilī. Tur viņš savu stāstu izstāsta sāpju un bēdu nomāktajam pils ķēniņam. Bet kaķītis nepiemin ļaunu, viņā nav rūgtuma, dusmu, naida un atriebības alkas. Viņa moto ir – kāpēc vairot sāpes, lai vairojas prieks un labais. Viņš piedod saviem pāridarītājiem – meitām un puikām, jo tie vēl nepazīst pasauli, nezina sāpju. Kaķīša piedodošais un cilvēkus mīlošais pasaules uzskats palīdz arī ķēniņam tapt veselam un mainīt viņa pasaules redzējumu.
Līdzīgi kā pasakā “Kaķīša dzirnavas” arī citās pasakās ciešanas, mokas, nepretošanās ļaunumam un piedošana ir iniciācijas process un veids kā iegūt dvēseles skaidrību. Varoņiem raksturīga iekšējās harmonijas meklējumi, kas nereti rodami nāvē, ko K. Skalbe tēlo gaišu – kā atpestīšanu, attīrīšanos, apskaidrību. Pasakās “Pelnrušķīte”, “Bendes meitiņa” galvenās varones mirst apskaidrotas, jo tām nevar būt dzīve uz zemes. Pelnrušķīte ir skaista savos sapņos par mīlestību, savā pieticībā, pašaizliedzībā, lūdzot par dvēselēm, kas meklē mūžīgas vasaras, viņas rokas ir kā divas dūjas, kuras nekad nepiekūst lidot pret sauli. Tāpat kā baltajā kaķītī pasakā “Kaķīša dzirnavas”, arī Pelnrušķītē nav naida, rūgtuma, sāpju, lai arī viņa ir pamātes nīsta, ieslodzīta un noslogota fiziskā darbā. No Bendes meitiņas visi izvairās viņas tēva dēļ, viņa nespēj pieņemt tēva grēkus un iegūt mieru. Ceļu uz mieru un sapratni viņa saskata sevis ziedošanā. Daļa pasaku varoņu harmoniju un atbrīvošanos rod nomoda sapņos, kā tas redzams pasakās “Mūžīgais Students un viņa pasaka” un “Jūras vārava”. Mūžīgais Students mīt vientulībā un pieticībā, Ziemassvētku vakarā to pārņem smeldze par aizvadīto mūžu un savu likteni, patvērumu viņš rod sapņa burvībā, rakstot pasaku. Arī pasakā “Jūras vārava” puisis jau no senām dienām sapņo par jūras vāravu (nāru). Nerazdams dzimtajās mājās miera, viņš, pārdodot vienīgās vecāku atstātās piemiņas lietas, dodas uz Rīgu, lai rastu savu ilgu piepildījumu. Iekšējā līdzsvara meklējumi redzami arī pasakā “Milzis”. Milzis, kurš pēc tēvu paražām turējis kalnu uz pleciem, vēlas redzēt un iepazīt pasauli, bet, ieraugot to, viņš nav laimīgs. Viņš atskārš, ka piepildījums un laime rodama tajā, no kā iepriekš atsacījies – dzimtajā zeme un paaudžu paaudzēs nodotajā darbā. Šajā pasakā izcelts tautasdziesmās bieži cildinātais darba tikums un dzimtās zemes mīlestība. Dvēseles miera meklējumi redzami arī pasakā “Meža balodītis”, kur ķēniņam bija viss, tik nebija ūdens, ko viņš jaunībā dzēris dzimtenes avotā. Viņš kļūst laimīgs, atgriežoties savā dzimtenē, staigājot pa bērnības takām un saplūstot ar dabu, pat ja tas nozīmē doties nāvē. Šajā pasakā redzama arī būtiska K. Skalbes pasaku iezīme – atgriežoties pie dabas vai identificējoties ar to, varonis gūst piepildījumu un mieru.
Spilgts tēls krājumā (pretstatā K. Skalbes pazemīgajām dvēselēm) ir pirtnieks Ansis “Pasakā par vērdiņu”. Nabadzīgais pirtnieks Ansis sapņo par savu mazo laimi, par iespēju uzcelt mātei siltu, priežu istabiņu, bet, kļūdams bagāts, nonāk mantkārības un alkatības postā un aizmirst solīto. Ansis ir pretstats K. Skalbes ideālām – pašaizliedzīgam cilvēkam, ko nevaldzina bagātība.