Interese par cilvēka un dabas attiecībām ir senāka nekā ekokritikas izveidošanās patstāvīgas pētnieciskas jomas kārtā. Nozares pirmsākumu meklējumos nereti notiek atkāpšanās ekoloģiskās domas priekšvēsturē, izceļot atsevišķus domātājus vai kultūrvēsturiskos virzienus, piemēram, franču renesanses filozofiju un naturālisma skolu, britu romantisma dzeju, amerikāņu transcendentālismu. Tiešāka pēctecība ekokritiku saista ar 20. gs. vidus un otrās puses ekoloģiskajām idejām un vides aktīvismu, kas modās laikposmā pēc Otrā pasaules kara starptautisku organizāciju un sabiedrisku kustību ietekmē. Būtiska bija amerikāņu naturālista Aldo Leopolda (Aldo Leopold) 1949. gadā formulētā zemes ētika, kas iestājās par ekoloģisko pavērsienu cilvēces vērtīborientācijā. Par nozīmīgu pavērsiena punktu zaļajā domāšanā tiek uzskatīts amerikāņu bioloģes Reičelas Kārsones (Rachel Carson) darbs “Klusais pavasaris” (Silent Spring, 1962), kas pievērsa uzmanību pesticīdu postošajai ietekmei uz dzīvības formām un lika aizdomāties par industrializācijas ekoloģiskajām sekām. Taču vides pavērsiens literatūrzinātnē atpalika gan no zaļās domāšanas politiski ideoloģiskajām formām, gan no citiem 20. gs. otrās puses kultūrkritikas virzieniem, kuri izveidojās, samērā strauji adaptējot koloniālisma, rases, dzimtes, kvīru diskursa nostādnes. Tas skaidrojams ar laikmeta intelektuālo kontekstu – ar postmodernisma un konstruktīvisma nostāju pret sociālo un kultūras parādību naturalizēšanu un noslieci padziļināt plaisu starp cilvēkzinātnēm un dabas zinātnēm, kamēr ekokritikas pamatā bija pretēja virzība – saiknes veidošana abu jomu starpā.
Ekokritika sākotnēji izveidojās Ziemeļamerikā un Lielbritānijā, kur par nozares priekšvēstnešiem tiek uzlūkoti divi darbi, kas modernizācijas kritikas garā pievērsās dabas un urbānās, tehnoloģizētās vides pretstatam: Leo Marksa (Leo Marx) “Mašīna dārzā: tehnoloģija un pastorālais ideāls amerikāņu kultūrā” (Machine in the Garden: Technology and the Pastoral Ideal in American Culture, 1964) un Reimonda Viljamsa (Raymond Williams) “Lauki un pilsēta” (The Country and the City, 1973). Pirmie pētījumi, kas kultūrā un literatūrā lūkojās pēc vides apziņas un iezīmēja ekokritikas dzimšanu, radās 20. gs. 80. gados. Nākamajā desmitgadē jau tika dibinātas akadēmiskas organizācijas, tika izdoti profesionālie žurnāli, bet 1996. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) klajā nāca pirmais izdevums, kas apkopoja līdzšinējos pētnieciskos centienus un apliecināja nozares nodibināšanos, – “Ekokritikas antoloģija: literārās ekoloģijas robežzīmes” (The Ecocriticism Reader: Landmarks of Literary Ecology) Šerilas Glotfeltijas (Cheryll Glotfelty) un Harolda Fromma (Harold Fromm) redakcijā. Ap 20. un 21. gs. miju nozare piedzīvoja ģeogrāfisku paplašināšanos uz angloamerikāniskās ekokritikas paradigmas bāzes, kad pētnieciskas organizācijas un izdevumi veidojās arī citviet.
Konceptuāli ekokritikas vēsturē tiek saskatīti trīs posmi (viļņi), starp kuriem gan nav krasu hronoloģisku robežu, galvenajām pētnieciskajām līnijām turpinoties kopš pirmsākuma. Tomēr nozarē notikusi pakāpeniska tvēruma paplašināšanās un padziļināšanās, ko iespējams periodizēt. Sākumposmu raksturo pētnieku orientācija uz neskartās dabas ideālu, tā klātbūtni amerikāņu un britu literatūras žanros, kā arī interese par cilvēka savvaļas pieredzes atspoguļojumu ārpus daiļliteratūras – t. s. dabas rakstniecībā (nature writing). 20. gs. 90. gados nozarē parādījās jaunas tendences – paplašinājās pētīto žanru spektrs, pārkāpjot literatūras robežas, aizsākās zaļo kultūras studiju attīstība, paplašinājās vides izpratne, pievēršoties cilvēka vides pieredzei arī pilsētā un citviet. Ietekmējoties no vismaz desmitgadi jau aktīvā ekofeminisma, radās interese par dažādu grupu atšķirīgajām attiecībām ar vidi, iedibinot postkoloniālās ekokritikas un vides taisnīguma (environmental justice) virzienu. Jaunākajā posmā šī tendence paplašinās ārpus cilvēka perspektīvas, taisnīguma ietvaru attiecinot arī uz citām sugām, īpaši dzīvniekiem. Ekokritika tiecas pēc salīdzinoša starpkultūru skatījuma un plašākas nacionālo un reģionālo ekokritikas skolu pārstāvniecības, vienlaikus uzturot apziņu par ekoloģisko jautājumu globālo raksturu un nepieciešamību pēc postnacionālas, postetniskas pieejas. Notiek dažādu pētniecisko virzienu “zaļināšanās”, vides problemātikai attīstoties dzimtes, maskulīnisma un kvīru studiju paspārnē un citviet. Rodas jauni virzieni nozares iekšienē, piemēram, materiālā ekokritika un afektu ekokritika.