Postkoloniālās teorijas izmantojumā, akcentējot politiskos un sociālos pretstatus, līdzās koloniālajam diskursam pakāpeniski arvien lielāka vērība pievērsta kolonizētajām sabiedrībām un indivīdiem, kā arī atšķirīgo nāciju un sabiedrības slāņu savstarpējai mijiedarbei. Indiešu izcelsmes amerikāņu literatūrzinātniece Gajatri Čakravorti Spivaka (Gayatri Chakravorty Spivak) esejā “Vai pakļautais spēj runāt?” (Can the Subaltern Speak?, 1983) pievērsusies kolonizētajam subjektam un attiecībām starp pašizpausmi un reprezentāciju, feminisma un marksisma kontekstā pētījusi indiešu sieviešu vēsturisko pieredzi koloniālismā, kritiski pārskatījusi pakļautā (the subaltern) jēdzienu un analizējusi sievietes dubulto apspiestību koloniālā un patriarhālā sabiedrībā.
Attīstot F. Fanona piedāvāto, psihoanalītiskā interpretācijā balstīto pieeju, Indijā dzimušais amerikāņu teorētiķis Homi Baba (Homi Bhabha) esejās, kas apkopotas grāmatā “Kultūras novietojums” (The Location of Culture, 1994), vērsies pret vienkāršotu opozīciju izmantojumu postkoloniālās sabiedrības aprakstā. Pēc H. Babas uzskatiem, nozīmīgākie procesi norisinās starpkultūru teritorijā, kura gan atsevišķo personību, gan mākslas darbu nostāda individuāli neatkārtojamā situācijā, tiem tomēr nezaudējot savu tipoloģisko raksturu. Atšķirībā no E. Saida, kurš akcentē opozīcijas, tajā skaitā pretstatu starp kolonizētāju un kolonizēto, H. Baba iezīmē uztveres ambivalenci, paralēlismu un mijiedarbību, kas izpaužas, piemēram, savstarpēju stereotipu veidošanās procesā. Koloniālā identitāte izpaužas kā liminalitāte starpstadijā starp kolonizētāja un kolonizētā uztveres mehānismiem. H. Baba izvērsti raksturojis hibriditātes fenomenu kā dažādu kultūru savstarpēju mijiedarbi, kura parasti norisinās kontaktu zonā un kuras rezultātā tiek atceltas binārās opozīcijas kultūru pretstatījumā. Kontaktu zona ir teritorija, kurā iezīmējas vairāku kultūru līdzāspastāvēšana, no kurām viena sākotnēji ir dominējoša. Kultūru kontakta procesā rodas savstarpēja ietekme un iezīmju pārņemšana.
Izmantojot un attīstot izpratni par koloniālo un antikoloniālo diskursu, kultūru mijiedarbību un hibriditāti, 21. gs. postkoloniālajā teorijā akcentēta globālā saikne starp dažādu sabiedrību attīstības modeļiem un mehānismiem, neraugoties uz būtiskajām atšķirībām laika skalā un lokālo apstākļu īpatnībām. Par vienu no radikāliem mūsdienu postkoloniālās teorijas fenomeniem uzlūkojamas diskusijas par Eiropas iekšējo koloniālismu, kurās aplūkots arī nāciju dažādais novietojums un atšķirīgā pieredze lielo impērisko veidojumu vēsturē (piemēram, Īrijas, Velsas vai Baltijas vēsturiskā pieredze).
Dažādu teorijas attīstības tendenču ietvaros būtiska nozīme ir atzinumam, ka koloniālo seku psiholoģiskais iespaids un tā pārvarēšana ir ilglaicīgs fenomens, kas nebeidzas ar politiskām pārmaiņām un neatkarību, beidzot pastāvēt koloniālajai varai. Šis viedoklis īpaši izvērsti argumentēts tā dēvēto dekoloniālo teoriju ietvaros, kas pievēršas jautājumiem par ikviena indivīda pieredzes lokalizāciju un tās novietojumu globālā kontekstā, kā arī attīstības iespējām.