Postkoloniālās teorijas izpētes objekts ir procesi kultūrā un sabiedrībā un to reprezentācijas, ko ietekmējuši ar kolonizāciju saistītie politiskie un ekonomiskie apstākļi. Literatūras un mākslas darbu interpretācijā postkoloniālā teorija tiecas saistīt vēsturiski pakļauto nāciju pieredzi un laikmetīgo situāciju, izmantojot salīdzinošās literatūrzinātnes pieeju. Sociālo procesu interpretācijā uzsvērta savstarpējā saistība starp militāriem, ekonomiskiem un ideoloģiskiem apstākļiem. Tās izmantojums saistīts ar hegemonijas un hibriditātes konceptiem, uzsverot gan vardarbīgi uzspiestas ietekmes rezultātā, gan atšķirīgu kultūru līdzāspastāvēšanas procesā radušos sociālo un psiholoģisko saistību un mijiedarbi starp dažādām nācijām un sociālām grupām.

Postkoloniālā teorija sāka veidoties 20. gs. 50. gados. Šajā metodoloģijā tiek šķirtas divas tendences: antikoloniālais un koloniālais diskurss. Tās atspoguļo savstarpēji cieši saistītas kolonizācijas procesa divas puses. Antikoloniālais diskurss atklāj kolonizēto tautību un grupu nacionālās un politiskās identitātes apzināšanos un konstruēšanas procesu koloniālajā situācijā, ceļā uz neatkarības atgūšanu, kā arī tai potenciāli sekojošā valstiskās patstāvības periodā; koloniālais diskurss izvērtē, kā koloniālā situācija aplūkota no kolonizētāju viedokļa.

Antikoloniālo diskursu raksturo pievēršanās kolonizētās sabiedrības protestam pret koloniālisma izpausmēm un tā funkcionēšanai politiskajās, ekonomiskajās un kultūras institūcijās, uzsverot nepieciešamību vērsties pret koloniālo pārvaldi un nodrošināt kolonizētās teritorijas iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesības. Protestam bieži tiek izmantotas no kolonizētāju sabiedrības un kultūras aizgūtas struktūras un idejas. 20. gs. otrās puses atbrīvošanās kustībās svarīga nozīme ir marksisma ideoloģijai un šķiru cīņas modeļiem. Antikoloniālo diskursu aizsāka virkne autoru, kuru darbības sfēra cieši saistīta ar pretošanās un nacionālās atbrīvošanās kustībām. Nigēriešu izcelsmes franču rakstnieks un politiķis Emē Sezērs (Aimé Césaire) darbā “Koloniālisma diskurss” (Discours sur le colonialisme, 1950) marksistiskā perspektīvā skaidro koloniālisma rašanos un īstenošanu, kritizē un nosoda koloniālisma sistēmas vardarbību un brutalitāti. Savukārt tunisiešu un ebreju izcelsmes franču rakstnieka Albēra Memmi (Albert Memmi) darbā “Kolonizētājs un kolonizētais” (Portrait du colonisé, précédé par Portrait du colonisateur, 1957) tiek skaidroti psiholoģiskie iespaidi, kurus atstāj koloniālisma sistēma uz abām koloniālajā saskarsmē iesaistītajām pusēm. Viens no postkoloniālās teorijas pārstāvjiem šajā posmā ir Martinikas salā dzimušais, Francijā izglītību guvušais un vēlāk Alžīrijā par nacionālās kustības līderi kļuvušais psihiatrs Francs Fanons (Frantz Omar Fanon). Viņa darbos, kuru vidū īpaši izceļami “Melnā āda, baltās maskas” (Peau Noire, Masques Blancs, 1952) un ”Zemes nolādētie” (Les damnés de la terre, 1961), iezīmējas agrāk kolonizēto valstu nacionālās pašapziņas nostiprināšanās un tai raksturīgo grūtību apraksts, kurš tapis no kolonizēto teritoriju pamatiedzīvotāju viedokļa. Šie darbi radušies kontekstā ar politiskajām aktivitātēm un atbrīvošanas cīņām un ir iedvesmojuši postkoloniālās teorijas nostiprināšanos literatūrzinātnē 20. gs. 70. gados.

Šī perioda centrālais teorētiskais pētījums ir palestīniešu izcelsmes amerikāņu zinātnieka Edvarda Saida (Edward Wadie Said) darbs “Orientālisms” (Orientalism, 1978). Tajā E. Saids, balstoties franču filozofa Mišela Fuko (Michel Paul Foucault) diskursa teorijā, analizējis priekšstatus par Austrumu zemēm, ko veidojis kolonizētāju vai potenciālo kolonizētāju – Rietumu lielvaru skatījums. E. Saids cieši saista divus Austrumu aprakstīšanas modeļus – romantizēti eksotiskos priekšstatos, kas saistās ar reālu vai iztēlotu “cita” iepazīšanu, un varas un ideoloģijas noteiktu diskursu, atklājot nesaraujamo saikni starp šiem diviem modeļiem. Austrumi jebkurā saskarsmē vienmēr tiek uzlūkoti no Rietumu skata punkta, “impērijas acīm”; savukārt izpētes procesā iegūtās zināšanas kalpo tam, lai izmantotu vietējos apstākļus impērijas vajadzībām un nostiprinātu politisko varu. Abi modeļi savstarpēji pārklājas, tie nostiprina kolonizētāju priekšstatus un koloniālo varu. E. Saids atklāj, kā Rietumu ideoloģijā tiek konstruēts Austrumu tēls. Šīs konstrukcijas mērķis ir apliecināt Rietumu civilizācijas pārākumu un "civilizējošo misiju". Tādējādi E. Saida darbs “Orientālisms” uzskatāms par tā dēvētā koloniālā diskursa aprakstīšanas un kritikas iedibinātāju. E. Saids darbā “Kultūra un imperiālisms” (Culture and Imperialism, 1993) apraksta klasiskās Rietumu literatūras un mūzikas paraugus, atklājot jaunajām nācijām neizbēgamo un nepieciešamo, bet kritiski un personiski izvērtējamo saskari ar metropoles kultūru.

Postkoloniālās teorijas izmantojumā, akcentējot politiskos un sociālos pretstatus, līdzās koloniālajam diskursam pakāpeniski arvien lielāka vērība pievērsta kolonizētajām sabiedrībām un indivīdiem, kā arī atšķirīgo nāciju un sabiedrības slāņu savstarpējai mijiedarbei. Indiešu izcelsmes amerikāņu literatūrzinātniece Gajatri Čakravorti Spivaka (Gayatri Chakravorty Spivak) esejā “Vai pakļautais spēj runāt?” (Can the Subaltern Speak?, 1983) pievērsusies kolonizētajam subjektam un attiecībām starp pašizpausmi un reprezentāciju, feminisma un marksisma kontekstā pētījusi indiešu sieviešu vēsturisko pieredzi koloniālismā, kritiski pārskatījusi pakļautā (the subaltern) jēdzienu un analizējusi sievietes dubulto apspiestību koloniālā un patriarhālā sabiedrībā.

Attīstot F. Fanona piedāvāto, psihoanalītiskā interpretācijā balstīto pieeju, Indijā dzimušais amerikāņu teorētiķis Homi Baba (Homi Bhabha) esejās, kas apkopotas grāmatā “Kultūras novietojums” (The Location of Culture, 1994), vērsies pret vienkāršotu opozīciju izmantojumu postkoloniālās sabiedrības aprakstā. Pēc H. Babas uzskatiem, nozīmīgākie procesi norisinās starpkultūru teritorijā, kura gan atsevišķo personību, gan mākslas darbu nostāda individuāli neatkārtojamā situācijā, tiem tomēr nezaudējot savu tipoloģisko raksturu. Atšķirībā no E. Saida, kurš akcentē opozīcijas, tajā skaitā pretstatu starp kolonizētāju un kolonizēto, H. Baba iezīmē uztveres ambivalenci, paralēlismu un mijiedarbību, kas izpaužas, piemēram, savstarpēju stereotipu veidošanās procesā. Koloniālā identitāte izpaužas kā liminalitāte starpstadijā starp kolonizētāja un kolonizētā uztveres mehānismiem. H. Baba izvērsti raksturojis hibriditātes fenomenu kā dažādu kultūru savstarpēju mijiedarbi, kura parasti norisinās kontaktu zonā un kuras rezultātā tiek atceltas binārās opozīcijas kultūru pretstatījumā. Kontaktu zona ir teritorija, kurā iezīmējas vairāku kultūru līdzāspastāvēšana, no kurām viena sākotnēji ir dominējoša. Kultūru kontakta procesā rodas savstarpēja ietekme un iezīmju pārņemšana.

Izmantojot un attīstot izpratni par koloniālo un antikoloniālo diskursu, kultūru mijiedarbību un hibriditāti, 21. gs. postkoloniālajā teorijā akcentēta globālā saikne starp dažādu sabiedrību attīstības modeļiem un mehānismiem, neraugoties uz būtiskajām atšķirībām laika skalā un lokālo apstākļu īpatnībām. Par vienu no radikāliem mūsdienu postkoloniālās teorijas fenomeniem uzlūkojamas diskusijas par Eiropas iekšējo koloniālismu, kurās aplūkots arī nāciju dažādais novietojums un atšķirīgā pieredze lielo impērisko veidojumu vēsturē (piemēram, Īrijas, Velsas vai Baltijas vēsturiskā pieredze).

Dažādu teorijas attīstības tendenču ietvaros būtiska nozīme ir atzinumam, ka koloniālo seku psiholoģiskais iespaids un tā pārvarēšana ir ilglaicīgs fenomens, kas nebeidzas ar politiskām pārmaiņām un neatkarību, beidzot pastāvēt koloniālajai varai. Šis viedoklis īpaši izvērsti argumentēts tā dēvēto dekoloniālo teoriju ietvaros, kas pievēršas jautājumiem par ikviena indivīda pieredzes lokalizāciju un tās novietojumu globālā kontekstā, kā arī attīstības iespējām.