Darba mērķis, uzbūve un nozīmīgākie satura elementi Darba “Kapitāls” iecere bija “atklāt mūsdienu sabiedrības kustības likumu”, aprakstīt kapitālistisko ražošanas veidu un tā attīstības likumsakarības, sniedzot zinātnisku pamatojumu antikapitālistiskajai strādnieku kustībai. Tādējādi “Kapitāls” ir gan politekonomisks, gan filozofisks, gan – būtiskajos secinājumos – politisks sacerējums. Kā liecina darba apakšvirsraksts, autora nolūks bija īstenot “politiskās ekonomikas kritiku” – izvērtēt veselas zināšanu nozares kategoriālos priekšnoteikumus. Šajā kontekstā īpašu nozīmi iegūst 1. sējuma 1. nodaļas paragrāfs “Preču fetišisms un tā noslēpums”, kurā uzsvērts, ka ikdienas apziņā un “buržuāziskās” politiskās ekonomikas kategorijās sociālās attiecības, piemēram, preču ražošanas un maiņas procesi, tiek “naturalizēti” un “fetišizēti”. Tas nozīmē, ka pastāvošās kapitālistiskās sociālās attiecības tiek uztvertas kā “dabiskas”, pašsaprotamas, nemaz nemēģinot atklāt to izcelsmi un vēsturiski pārejošo raksturu.
K. Marksa ilgstošā saistība ar Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) dialektiskās filozofijas skolu lielā mērā noteica sacerējuma “Kapitāls” teorētiskā materiāla izklāsta veidu un darba struktūru kopumā. G. V. F. Hēgeļa dialektika paredzēja attīstībā esošā objekta atveidojumu jēdzienu attiecībās, kur pretrunas viena jēdziena ietvaros tiek risinātas, izmantojot dialektisko noliegumu, proti, pāreju pie nākamā līmeņa jēdziena un tā aizvien tālāk un tālāk, tādējādi veidojot subordinētu loģisko kategoriju sistēmu. Rezultātā notiek pakāpeniska virzīšanās no abstraktā (empīriski vērojamā objekta kā izejas punkta) uz konkrēto, kas aptver daudzveidību to veidojošo attiecību kompleksā. K. Marksa domas vispārējā virzība trijos teorētiskajos darba “Kapitāls” sējumos atbilst G. V. F. Hēgeļa dialektiskajai shēmai – “esamība–būtība–parādība–īstenība”.
“Kapitāla” 1. sējumā tiek formulētas K. Marksa idejas par preci un naudu, kas atbilst kapitāla esamībai, kam seko kapitāla ražošanas aplūkojums, kas atbilst kapitāla būtībai. 2. sējumā tiek skatīta kapitāla parādība – kapitāla apgrozības process, bet 3. sējumā – kapitāla īstenība kā kapitālistiskās ražošanas process kopumā kapitāla ražošanas un apgrozības procesu vienībā. Reizē K. Markss uzsver savas metodes principiālu atšķirību no G. V. F. Hēgeļa ideālistiskās dialektikas, kurā ideja tiek saprasta kā esamības radītājs, turpretim “Kapitāla” autoram ideālais “nav nekas cits kā cilvēka galvā pārstādītais un pārveidotais materiālais”.
Kapitālisma politekonomisko problēmu sistēmisko aplūkojumu K. Markss sāk ar preci kā kapitālistiskā ražošanas veida “elementāro formu”. Turpinot darba vērtības teorijas pamatlicēju Ādama Smita (Adam Smith) un Deivida Rikardo (David Ricardo) iesākto, K. Markss nošķir preces “lietošanas vērtību” (tās dabiskās spējas apmierināt cilvēku vajadzības) un “maiņas vērtību” (preces sociālās spējas noteiktās attiecībās būt apmaināmai pret citām precēm). Šajā sākotnējā kapitālistiskās ražošanas aplūkojuma līmenī K. Markss kā pamatu izmanto uz privātīpašumu un konkurenci balstītu ražošanas modeli un formulē vērtības likumu, kas nosaka, ka privāto darbu produktu nejaušu un pastāvīgā svārstībā esošu maiņas attiecību dēļ preces maiņas vērtība ir proporcionāla kopējam darba laika daudzumam, kāds ir sociāli nepieciešams, lai radītu noteikta veida lietošanas vērtību.
K. Markss parāda, kā sabiedrībā rodas vajadzība pēc naudas kā “universāla vērtības mēra”, viņš arī norāda uz pretrunīgo saikni starp vērtību un veidiem, kādos monetārajā sistēmā vērtība tiek pārstāvēta, un uz to, kā sistēmas ietvaros pretrunīgi tiek saistīti pārdošanas un pirkšanas akti, kas tirgus ekonomikā var radīt pārprodukcijas krīzes.
Nauda kā preču apgrozības pēdējais produkts ir kapitāla pirmā izpausmes forma. Kapitāls atšķirībā no zemes īpašuma vispirms izpaužas kā nauda, kas tiek ieguldīta: 1) ražošanas līdzekļos (pastāvīgajā kapitālā) un 2) nodarbināto strādnieku darbaspēka apmaksā (mainīgajā kapitālā) ar nolūku izmantot šo pirkumu lietošanas vērtību. K. Markss atšķirībā no daudziem ekonomistiem pagātnē un mūsdienās saprata kapitālu kā procesu, kā kapitālistiskajam ražošanas veidam raksturīgu sociālo attiecību veidu, kas nodrošina kapitāla vērtības pieaugumu. Šis pieaugums notiek tāpēc, ka strādnieki tikai daļu darba dienas veic darbu, kas nepieciešams viņu darbaspēka vērtības atražošanai, bet atlikušajā darba dienas daļā veic neapmaksātu darbu un tādējādi rada virsvērtību, ko piesavinās kapitālists.
Virsvērtības piesavināšanās kļūst iespējama sociāli vēsturiska fakta dēļ, – kapitālistiskajā sabiedrībā ražošanas līdzekļi pārsvarā ir vienas šķiras īpašums, un tā bauda izšķirošas priekšrocības salīdzinājumā ar proletāriešu masu, kas iegūst iespēju strādāt (proti, iespēju dzīvot), tikai pārdodot savu darbaspēku. Virsvērtības dēļ kapitālisti gūst peļņu un vienlaikus konkurē savā starpā. Tas nozīmē: lai pārspētu konkurentus, kapitālistiem jāuzkrāj kapitāls un jāpaplašina ražošanas mērogi. Tas savukārt rada konkurenci starp kapitālistiem par darbarokām, un šī konkurence veicina darba apmaksas celšanos un attiecīgi mazina virsvērtības normu.
Pēc K. Marksa domām, kapitālists izmanto savas priekšrocības, lai pēc iespējas palielinātu virsvērtības normu, un tas var notikt divos veidos: 1) pagarinot darba dienu (radot “absolūto virsvērtību”) un 2) mazinot izmaksas par algoto darbaspēku, kas tiek panākts, paaugstinot darba ražīgo spēku, ieviešot jaunas tehnoloģijas un paplašinot mašīnu izmantošanu.
Aplūkojot kapitālistisko ražošanas procesu kopumā, K. Markss formulēja likumsakarību: līdz ar dzīvā darba aizvietošanu ar mašīnām mazinās peļņas norma, jo mašīnas pašas par sevi peļņu nerada – tā rodas tikai kā virsstundās ekspluatētā darba rezultāts. Peļņas normas pazemināšanās un masu ierobežotais patēriņš neizbēgami noved pie periodiskām ekonomiskām krīzēm, kas, pēc K. Marksa domām, ir nevis nejauša kapitālistiskās sistēmas kļūme, bet gan tās funkcionēšanas nepieciešama izpausme. Ekonomiskās krīzes pirmām kārtām skar mazākas firmas un veicina ražošanas monopolizācijas procesus. Kapitāla monopols galu galā “kļūst par tā ražošanas veida važām. Ražošanas līdzekļu centralizācija un darba sabiedriskošana sasniedz tādu punktu, kad tās kļūst nesavienojamas ar savu kapitālistisko čaulu. Tā tiek uzspridzināta. Sit kapitālistiskā privātīpašuma stunda. Ekspropriatorus ekspropriē.”.
