Mazinieku virziens izveidojās 1903.–1905. gadā, Krievijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai (KSDSP) sašķeļoties maziniekos (meņševikos) un lieliniekos (boļševikos). Apzīmējums “mazinieki” radās pēc tam, kad Vladimirs Ļeņins (Владuмир Ильuч Лeнин) un viņa atbalstītāji (vēlāk dēvēti par “lieliniekiem”) ieguva lielāku balsu skaitu Briseles kongresā un spēja panākt sev vēlamu lēmumu pieņemšanu. KSDSP sašķelšanās rezultātā notika nošķiršanās arī vietējās sociāldemokrātiskajās grupās un partijās (arī Latvijas Sociāldemokrātisko Strādnieku partijā, LSDSP, vēlāk – Latvijas Sociāldemokrātija, LSD). Pēc lielinieku galīgas atšķelšanās, izveidojot 1912. gadā atsevišķu partiju, KSDSP kļuva par mazinieku partiju.

Mazinieki atšķīrās no lieliniekiem gan ideoloģiskos, gan partijas organizācijas aspektos. Mazinieki uzskatīja, ka partijai jābūt atvērtai un demokrātiskai, iesaistot pēc iespējas plašākas proletariāta un arī inteliģences aprindas. Viņi vērsās pret lielinieku propagandēto slepenību un sazvērniecību partijas darbā. Mazinieki pieļāva sadarbību ar citām demokrātiski noskaņotām partijām un pilsoniskajiem politiķiem vai sabiedriskajiem darbiniekiem. Viņi uzsvēra arī strādnieku pašdarbības nozīmi un uzskatīja, ka strādnieku masas ir spējīgas patstāvīgi organizēties cīņai par savām tiesībām.

Nenoliedzot revolūcijas nozīmi, mazinieki uzskatīja, ka iespējama arī evolucionāra pāreja uz sociālismu, reformējot pastāvošo sistēmu. Tādēļ viņi labprāt atbalstīja iesaistīšanos demokrātiskās pārstāvniecības institūcijās un demokrātiskās vēlēšanās. Viņi iestājās par Krievijas Satversmes sapulces sasaukšanu un demokrātiskas iekārtas izveidošanu, atbalstīja liberāli demokrātiskus pārveidojumus, uzskatot, ka tādējādi tiek veicināta kapitālistiskās sistēmas attīstība, kas nepieciešama pārejai uz sociālismu. Mazinieki kopumā iestājās pret vardarbīgas cīņas metodēm un teroru kā politiskas cīņas līdzekli.

1903. gadā KSDSP II kongresā Briselē notika KSDSP sašķelšanās divās frakcijās – lieliniekos un maziniekos. Maziniekiem pieslējās KSDSP ārzemju organizācija – Revolucionārās sociāldemokrātijas līga. Mazinieki kontrolēja arī partijas Padomi. 1905. gadā mazinieki organizēja lielinieku Londonas kongresam paralēlu Ženēvas konferenci, bet 1906. gadā Stokholmas kongresā viņi spēja iegūt vairākumu. Tomēr partijas šķelšanās netika novērsta un 1912. gadā izveidojās atsevišķa lielinieku partija – Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku (boļševiku) partija (KSDS(b)P). KSDSP turpināja pastāvēt kā mazinieku partija.

08.1917.–04.1918. mazinieku partiju dēvēja par Apvienoto KSDSP (apzīmēja arī kā KSDS(a)P), bet pēc tam atgriezās pie agrākā nosaukuma – KSDSP. Pēc Krievijas Pilsoņu kara liela daļa mazinieku līderu emigrēja no Krievijas un 20.–30. gados turpināja darboties trimdā Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Viņu darbību koordinēja Jūlija Martova (Юлий Осипович Мартов) vadītā organizācija Aizrobežu delegācija (Заграничная делегация).

Pēc KSDSP II kongresa notika KSDSP Rīgas organizācijas sašķelšanās lielinieku un mazinieku grupās. LSD atsevišķa mazinieku grupa noformējās tikai 1917. gada vidū. Atsevišķi latviešu sociāldemokrāti pievienojās KSDSP, izveidojot tās sastāvā latviešu mazinieku organizāciju. Latviešu mazinieku grupa piedalījās ar atsevišķu vēlēšanu sarakstu Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās 11.1917., taču guva niecīgus panākumus. Mazinieki, kas darbojās LSD sastāvā, taktisku apsvērumu dēļ 1917. gadā nolēma palikt partijā, bet noturēja atsevišķas sēdes. 05.1918. lielinieciskā LSD Centrālkomiteja (CK) izslēdza no sava sastāva maziniekus, kuri jūnijā nodibināja Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Šķelšanās notika arī LSDSP sastāvā un 1921. gadā Marģers Skujenieks ar vairākiem labējā spārna sociāldemokrātiem izstājās no partijas, izveidojot atsevišķu mazinieku frakciju Satversmes sapulcē. No šīs frakcijas izveidojās Latvijas Strādnieku sociāldemokrātu (mazinieku) partija (1921–1929). Šīs partijas pārstāvji tika ievēlēti 1., 2. un 3. Saeimā.

Mazinieki piedalījās Krievijas parlamenta – Valsts domes – vēlēšanās. 1. Valsts domē (1906) ievēlēja 10 maziniekus; 2. Valsts domē (1907) – 65; 3. Valsts domē (1907–1912) – 19; 4. Valsts domē (1912–1917) – 8 maziniekus.

1917. gadā pēc Februāra revolūcijas mazinieki ieguva lielu politisko ietekmi. Viņiem bija liela loma Krievijas Pagaidu valdības alternatīvajā varas centrā – Petrogradas strādnieku un zaldātu padomē un tās izpildkomitejā. Vairāki mazinieku pārstāvji kļuva arī par ministriem Pagaidu valdībā. Pēc Oktobra apvērsuma, kura rezultātā lielinieki ieguva diktatorisku varu Krievijā, sākās šķelšanās mazinieku partijā. To pastiprināja salīdzinoši neveiksmīgais Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanu iznākums 11.–12.1917., kurās mazinieki ieguva 2,6 % balsu. Mazinieki mēģināja darboties kā lielinieku režīma legāla un nevardarbīga opozīcija, saglabājot ietekmi vietējās padomēs. Neskatoties uz lielinieku īstenotajām represijām un atsevišķu biedru iesaistīšanos pretlielinieciskajās kustībās vai valdībās, KSDSP nosodīja bruņotu cīņu pret padomju varu. 1920.–1922. gadā lielākā daļa ievērojamāko mazinieku izceļoja no Krievijas vai tika izsūtīti. 1922. gadā mazinieki oficiāli pārgāja uz nelegālu darbību Krievijā, bet to organizācijas dažu gadu laikā tika iznīcinātas.

Galvenie mazinieku virziena ideologi bija Georgijs Pļehanovs (Георгий Валентинович Плеханов), Pāvels Akselrods (Павел Борисович Аксельрод) un J. Martovs. Citi ievērojami mazinieku līderi bija Fjodors Dans (Фёдор Ильич Дан) un Aleksandrs Martinovs (Александр Самойлович Мартынов).

Mazinieku partija līdz 1917. gadam propagandas nolūkos izmantoja gan legālos, gan nelegālos (literatūru, laikrakstus, uzsaukumus) izdevumus. Pēc V. Ļeņina aiziešanas no “Iskras” (Искра) redakcijas, 1903.–1905. gadā šis bija mazinieku galvenais izdevums. 1904.–1906. gadā mazinieki izdeva laikrakstu “Pravda” (Правда); 1905.–1907. gadā – arī virkni legālu izdevumu: “Načalo” (Начало), “Moskovskaja Gazeta” (Московская Газета), vēlāk “Naše Delo” (Наше Дело), “Ņevskij Vestnik” (Невский Вестник) un citus.