Ģermāņu ciltis laikā, kad tika dibinātas to valstis, dzīvoja pēc nerakstītām paražu tiesībām, kuras tika saglabātas mutvārdu tradīcijā. Saliešu franku karaļi, nostiprinot valstiskumu, nolēma pēc romiešu imperatoru parauga dot savai tautai rakstītas tiesības. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka saliešu franku paražu tiesību pierakstīšana un apkopošana krājumā ir notikusi Merovingu (franču Mérovingiens, vācu Merowinger, arī Merovinger) dinastijas karaļa Hlodviga I (franču Clovis Ier, latīņu Chlodovechus), uzdevumā 496.–511. gadā. 21. gs. tradicionālā versija tiek apšaubīta. Piemēram, austriešu tiesību vēsturnieks Karls Ubls (Karl Ubl) uzskata, ka avots ticis pierakstīts agrāk jau vandaļu valdnieka Hilderiha I (latīņu Hildirix, grieķu Ἱλδέριχος) valdīšanas laikā ap 475. gadu. Avots ticis rediģēts franku karaļu Pipina Īsā (vācu Pippin der Jüngere, franču Pépin Le Bref) un Kārļa Lielā (latīņu Carolus Magnus vai Karolus Magnus, franču un angļu Charlemagne, vācu Karl der Große) laikā, tostarp papildinot krājumu ar karaļu izdotiem kapitulārijiem.