Ģermāņu ciltis laikā, kad tika dibinātas to valstis, dzīvoja pēc nerakstītām paražu tiesībām, kuras tika saglabātas mutvārdu tradīcijā. Saliešu franku karaļi, nostiprinot valstiskumu, nolēma pēc romiešu imperatoru parauga dot savai tautai rakstītas tiesības. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka saliešu franku paražu tiesību pierakstīšana un apkopošana krājumā ir notikusi Merovingu (franču Mérovingiens, vācu Merowinger, arī Merovinger) dinastijas karaļa Hlodviga I (franču Clovis I^er, latīņu Chlodovechus), uzdevumā 496.–511. gadā. 21. gs. tradicionālā versija tiek apšaubīta. Piemēram, austriešu tiesību vēsturnieks Karls Ubls (Karl Ubl) uzskata, ka avots ticis pierakstīts agrāk jau vandaļu valdnieka Hilderiha I (latīņu Hildirix, grieķu Ἱλδέριχος) valdīšanas laikā ap 475. gadu. Avots ticis rediģēts franku karaļu Pipina Īsā (vācu Pippin der Jüngere, franču Pépin Le Bref) un Kārļa Lielā (latīņu Carolus Magnus vai Karolus Magnus, franču un angļu Charlemagne, vācu Karl der Große) laikā, tostarp papildinot krājumu ar karaļu izdotiem kapitulārijiem. 

Saliešu tiesa līdz mūsdienām saglabājusies vairākās redakcijās. Zinātnē tās apzīmē kā redakcijas A, B, C, D, E un K (Karolina). Tiek uzskatīts, ka A, B un C redakcijas ir Merovingu valdīšanas laika pirmās redakcijas noraksti. Tās iedalītas 65 titulos jeb nodaļās. Senākā ir redakcija A, kas datēta ar 511. gadu. Redakcijas D un E ir pierakstītas vēlāk Karolingu (latīņu Carolingi, franču Carolingiens, vācu Karolinger, itāļu Carolingi) laikā. Redakcija D, kuru veido 100 tituli, tapusi Pipina Īsā laikā 751.–768. gadā, bet E ar 99 tituliem Kārļa Lielā laikā ap 798. gadu. Redakcija K satur 70 titulus. Tā pēc Kārļa Lielā norādījuma tikusi pierakstīta ap 802. gadu, pārstrādājot redakciju C, lai aktualizētu senās paražu tiesības, pielāgojot sava laika prasībām. Redakcija K saglabājusies virknē norakstu, tostarp redakcijā S (Sistematic version).

Saliešu franku paražu tiesības pierakstītas vulgārā latīņu valodā. Atsevišķos rokrakstos tās papildinātas ar glosām (paskaidrojumiem/komentāriem), kas satur arī ģermāņu juridiskos terminus. Avotā iekļautajās tiesību normās nav atrodama būtiska romiešu tiesību vai kristietības ietekme, kas raksturo vēlākās barbaru tiesas. Tiesību normas ir kazuistiskas. Tās regulē virkni civiltiesību jautājumu, piemēram, mantošanas kārtību, īpašuma atsavināšanu, atraitnes laulību, tomēr lielākā daļa normu veltīta krimināltiesībām (sodi par dedzināšanu, slepkavību, zādzību, buršanu utt.) un tiesas procesam. Saliešu tiesa nosaka akuzācijas procesu, kurā tiek izmantotas arī ordālijas jeb dievu tiesa. 

Saliešu tiesas galvenais uzdevums bija izbeigt asinsatriebību, aizstājot to ar viru jeb vīra naudu – samērīgu kompensāciju par nogalināto. Lai gan karaļi uzskatīja par nepieciešamu pierakstīt tiesības, tomēr ģermāņi, kuru kultūrā valdīja nerakstītas paražas, šos rakstītos likumus visdrīzāk nepiemēroja. Nav liecību, ka līdz Kārļa Lielā valdīšanas laikam Saliešu tiesa kā likumu krājums būtu piemērota tiesās. Saliešu franki turpināja piemērot savas nerakstītās paražu tiesības, lai gan daļa no tām bija pierakstīta Saliešu tiesā. Tiesību vēsturnieki min vēl vienu iemeslu, kāpēc avots netika piemērots tiesās: vairums saliešu franku tiesnešu rahinburgu (Rachinburg) neprata latīņu valodu un bija analfabēti.

Agrajos viduslaikos tiesības tika piemērotas nevis teritoriāli, bet personāli jeb nacionāli. Lai kur arī franks atradās, viņš dzīvoja pēc savām tiesībām. Latviešu jurists un vēsturnieks Arveds Švābe rakstīja: “Tiesības sekoja vīram kā apģērbs”. Cilšu paražu tiesības lika pamatu vēlākajām zemes tiesībām (Landrecht), kuras piemēroja teritoriāli.

Vairākums autoru apšauba Saliešu tiesas kā rakstīta avota paliekošu ieguldījumu turpmākajā tiesību kultūrā, ja neskaita Francijas troņa mantošanas kārtību. 14. gs. tika no jauna piemērotas Saliešu tiesas normas, lai pamatotu aizliegumu sievietēm mantot Francijas troni. Saliešu tiesa liedza sievietēm mantot pat tad, ja nebija vīriešu kārtas mantinieku, nosakot: In terram salicam mulieres ne succedant (‘Uz saliešu zemes sievietes nemanto’). Viduslaiku beigās un jaunajos laikos Saliešu tiesas normas bija pamatā Francijas troņa mantošanas kārtībai. Šāda troņa mantošanas kārtība tika pārņemta arī dažās citās Eiropas monarhijās, piemēram, Itālijā.

Saliešu tiesa ir viena no pirmajām barbaru tiesām, kas lika pamatu rakstīto tiesību tradīcijai ģermāņu ciltīs. Avots tika izmantots par paraugu citu ģermāņu paražu tiesību apkopošanai, piemēram, Lex Ribuaria un Lex Francorum Chamavorum.

Avots ticis publicēts un pētīts kopš 16. gs. Sākot no 19. gs., kad jurisprudencē dominēja vēsturiskā tiesību skola un Eiropas nācijas sāka pētīt savu tiesību vēsturi, Saliešu tiesa kļuva par būtisku avotu to nāciju tiesību vēsturē, kuru ģenēze bija saistīta ar Karolingu Impēriju. Saliešu tiesa kā priekšteču tiesību avots ir īpaši plaši pētīta franču un vācu tiesību vēsturnieku darbos. Savukārt mūsdienu pētniekiem Saliešu tiesa ļauj izprast arhaisko franku sabiedrību (sociālo organizāciju, ticējumus, vērtību sistēmu, saimniecisko sistēmu utt.) pirmajos gadsimtos pēc valstiskuma izveidošanas. Saliešu tiesa bieži tiek minēta kā viens no vēsturiskajiem pamatiem mūsdienu Eiropas tiesiskajai kārtībai, kas sāka veidoties agrajos viduslaikos, saplūstot romiešu un barbaru kultūrām.

Mākslā avots nav ticis plaši atspoguļots, taču tā izdevējs franku karalis Hlodvigs I atainots virknē mākslas darbu, tostarp grāmatu ilustrācijās gan kā pirmais kristīgais franku valdnieks, gan kā likumdevējs, piemēram, 14. gs. miniatūrā Svētā Denisa hronikā, Hlodvigs I attēlots, diktējot Saliešu tiesu. Taču paši avota noraksti ir interesanti mākslas vēsturniekiem, jo tie lielākoties ir bagātīgi ilustrēti.