Tiesību socioloģija mūsdienās Mūsdienu tiesību socioloģija sāka veidoties pēc Otrā pasaules kara, kad strauji mainījās sabiedrība. Aizvien plašāk nostiprinājās līdztiesības ideja, attīstījās cilvēktiesības, bruka koloniālā sistēma, aizsākās globalizācija. Līdz ar to tiesību sociologiem parādījās daudz jaunu pētījumu objektu. No šī laika nozare nav raksturojama tikai ar atsevišķu izcilu pētnieku darbību. Tiesību socioloģija 20. gs. vidū attīstījās plašumā un dziļumā, kļūstot par studiju kursu universitātēs un patstāvīgu zinātnes disciplīnu, kuru raksturoja empīrisko pētījuma metožu izmantošana tiesību zinātnē, interdisciplinaritāte, daudzveidīgi pētījumu objekti un izstrādāta teorija.
Šajā laikā notika zinātnes paradigmu maiņa – klasisko zinātni nomainīja postklasiskā zinātne. Saskaņā ar šo paradigmu, kas sāka iezīmēties 20. gs. sākumā, tiek uzskatīts, ka pat objektīvās realitātes empīrisks pētījums nav absolūti objektīvs, jo objektīvs nevar būt pētnieks. Proti, lai arī cik objektīvi pētnieks cenšas strādāt, pētījuma rezultātus ietekmē viņa paša pasaules uzskats: vērtības, ticība, intelekts, pieredze un citi fenomeni. Berlīnes Humbolta Universitātes (Humboldt-Universität zu Berlin) socioloģijas profesors Klauss Eders (Klaus Eder) uzskata, ka komunikācija ir centrālais jēdziens postklasiskajā teorijā par sabiedrību.
20. gs. vidū būtiski mainījās nostādnes arī jurisprudencē, jo vispirms zinātnieki un pēc tam arī likumdevēji atteicās no klasiskās zinātnes radītās pasaules ainas. Zinātnieki gan tiesību socioloģijā, gan citās nozarēs izstrādāja jaunas zinātniskās pētniecības metodes un pārvērtēja iepriekš lietotās. Vienlaikus tiesību socioloģijas attīstībā vērojama izteikta kontinuitāte, jo lielākā daļa zinātnieku savos darbos min ne tikai laikabiedru, bet arī priekšgājēju darbus un konceptus. Joprojām tiek analizēti un tālāk attīstīti, piemēram, E. Dirkema un M. Vēbera koncepti.
Tiesību socioloģija izmanto sistēmteoriju, kuru veidojuši un attīstījuši T. Geigers un vācu sociologs Niklass Lūmans (Niklas Luhmann), jo jurisprudences pamatā ir koncepts, ka tiesības veido vienotu sistēmu. No N. Lūmana darbiem izriet secinājums: lai gan sociālo sistēmu, īpaši atsevišķu indivīdu racionalitāti, ir iespējams apšaubīt, sistēmas racionalitāte ir nepieciešama kā pamatnostādne, veicot socioloģiskos pētījumus.
Aktuāla ir vācu sociologa un filozofa Jirgena Hābermāsa (Jürgen Habermas) komunikatīvo attiecību teorija. Darbā “Komunikatīvo darbību teorija” (Theorie des kommunikativen Handelns, 1981), J. Hābermāss izklāsta ideju par saprāta saistību ar valodu. Tiesību socioloģijā būtisks ir viņa darbs “Fakti un normas” (Faktizität und Geltung, 1992), kurā J. Hābermāss pēta tiesību teoriju, izmantojot filozofisku diskursu. Tiesību normas J. Hābermāss definē, kā sociālo attiecību dalībnieku subjektīvo izpratni par savas brīvības robežām. Tiesības pastāv tikai interakcijās starp indivīdiem, kas ir apveltīti ar runas spējām un rīcībspēju konkrētajā sabiedrībā.
ASV no “socioloģiskās jurisprudences” izveidojušies trīs atzari – tiesību reālisms, eksperimentālā jurisprudence un jurimetrika.
Francijā tiesību socioloģiju joprojām ietekmē Ž. Karbonjē iedibinātā skola. Tās ievērojamākie pārstāvji ir Marī Anna Frizon Rošē (Marie-Anne Frison-Roche), Raimonds Verdjē (Raymond Verdier), Frančesko Saverio Nisio (Francesco Saverio Nisio).
20. gs. beigās un 21. gs. sākumā tiesību socioloģijas strauju attīstību sekmējuši valsts pasūtīti pētījumi. Nozīmīgi valsts atbalstīti zinātniskie pētījumi sākotnēji tika veikti Skandināvijas valstīs, Šveicē, Vācijā, Itālijā un ASV. Mūsdienās šādi pētījumi tiek veikti visās tiesiskās valstīs, kurās publiskā vara ir ieinteresēta noskaidrot tiesību efektivitāti un tiesību realitāti. Kopš 20. gs. beigām valstis sāk dibināt arī speciālus pētniecības institūtus, kas ar tiesību socioloģijas metodēm noskaidro spēkā esošo tiesību reālo ietekmi uz sabiedrību.
Īpašu nozīmi šis jautājums ieguvis, mainoties likumdošanas kultūrai. Dinamiskās izmaiņas sabiedrībā, sociālo vērtību pārvērtēšana un valsts pienākumu pret personu un sabiedrību apjoma pieaugums noteica to, ka 20. gs. gaitā tautas vēlēts likumdevējs – parlaments – sāka strādāt aizvien aktīvāk. Kopš 20. gs. 60.–70. gadiem strauji pieauga likumu un citu normatīvo aktu skaits. Tiesību sociologi šim procesam ieviesa speciālu apzīmējumu – “normu plūdi”. Postmodernajā sabiedrībā sociālo kontroli vairs pilnībā nenodrošina sabiedrības institūti: ģimene, kaimiņu kopiena, draudze, bet galvenokārt to īsteno valsts. Tāpēc par sociālās kontroles galveno līdzekli ir kļuvušas tiesības. N. Horns uzskata, ka postmodernajā sabiedrībā ir vērojams “normatīvais izsalkums”. Tās locekļi kļūst savstarpēji atsvešināti, tāpēc veidojas lielāka vajadzība pēc valsts radītām un piemērotām tiesībām. 21. gs. “normu plūdu” radītās problēmas – nekvalitatīvas tiesību normas, aplama to piemērošana, zemāks likumpaklausības līmenis, tiesiskais nihilisms un citi – apzinās arī valsts. Tas sekmē valsts ieguldījumu zinātniskajā pētniecībā. Attīstās jauna zinātne – likumdošanas socioloģija jeb leģisprudence –, ko pārstāv, piemēram, skotu tiesību filozofs Nīls Makkormiks (Sir Donald Neil MacCormick), Luks Dž. Vintgenss (Luc J. Wintgens). R. Koterels savukārt piedāvā risinājumus kā digitalizācijā un globalizācijā valstij saglabāt jurisdikciju pār saviem pilsoņiem.
Tiesību socioloģija Latvijā sāka veidoties drīz pēc valsts dibināšanas 1918. gadā, taču tikai 20. gs. beigās tiesību socioloģija noformējās kā pastāvīga tiesību zinātņu nozare.
