Laika posmā no Latvijas Republikas (LR) dibināšanas 1918. gadā līdz okupācijai 1940. gadā valstī nebija tiesību socioloģijas kā patstāvīgas zinātnes. Taču liela daļa no jurisprudences docētājiem augstskolās un juristiem praktiķiem, kas savu izglītību bija ieguvuši Krievijas Impērijas universitātēs, jo īpaši Pēterburgā, bija poļu izcelsmes zinātnieka Leo Petražicka (krievu Лев Иосифович Петражицкий, poļu Leon Petrażycki) psiholoģiskās tiesību teorijas piekritēji. L. Petražicka mācības centrālais jēdziens bija tiesiskā apziņa. Uz viņa darbiem atsaucās Latvijas tiesību zinātnieki savās publikācijās, bet 1931. gadā tika izdota Kārļa Ducmaņa grāmata “Leo Petražicka tiesību un valsts teorija sakarā ar mācību par morāli”, kas saturēja L. Petražicka mācības pārstāstu. Starpkaru laika Latvijā ievērojamākie tiesību zinātņu profesori Kārlis Dišlers, Vasilijs Sinaiskis (Василий Иванович Синайский), Aleksandrs Krugļevskis (Александр Николаевич Круглевский) un citi bija L. Petražicka teorijas piekritēji. L. Petražickis bija 1929. gadā Rīgā dibinātās “Krievu juridiskās biedrības” (Русское юридическое общество) goda biedrs. Turklāt Latvijā darbojās L. Petražicka skolnieks Makss Lazersons – starptautisko tiesību speciālists, etnisko minoritāšu tiesību aizstāvis, Saeimas deputāts un vienīgais tiesību sociologs starpkaru laika Latvijā.

L. Petražicka mācības un vēsturiskās tiesību skolas ietekmē Latvijā starpkaru posmā tika pētīta latviešu tautas tiesiskā apziņa un juridiskā kultūra. Šajos pētījumos dominēja vēsturiskais aspekts, t. i., tika pētīts, kā laika gaitā veidojusies latviešu nacionālā juridiskā kultūra. Šādus pētījumus var iekļaut ģenētiskajā tiesību socioloģijā. Publikācijas pauž izteikti nacionālu skatījumu uz latviešu tautas kultūras vēsturi. Būtisku ieguldījumu Latvijā valdošās juridiskās kultūras un tiesiskās apziņas pētniecībā 20. gs. starpkaru posmā ir devuši, piemēram, tiesību vēsturnieks Arveds Švābe ar daudzskaitlīgām publikācijām par Latvijas vēsturi, Latvijas tiesību vēsturi un latviešu kultūru, kā arī civiltiesību un romiešu tiesību profesors V. Sinaiskis, kuru interesēja latviešu folklora un tajā atspoguļotā sabiedrības uzbūve un attiecības.

Pēc Otrā pasaules kara daļa latviešu tiesību vēstures un kultūras pētnieku savu darbu turpināja trimdā, t. sk. Kārlis Straubergs, Benno Ābers, Arnolds Spekke un A. Švābe. Pirmās publikācijas par latviešu kultūru trimdā tika publicētas jau visai drīz pēc Otrā pasaules kara beigām.

Padomju okupācijas laikā pētījumi socioloģijā un tiesību socioloģijā tika atjaunoti tikai pēc Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) nāves. Padomju valstī pētījumi pamatā bija vērsti uz tiesību normu efektivitātes izpēti, padomju pilsoņu tiesiskās apziņas līmeņa celšanu un likumpaklausības kāpināšanu. Šo posmu spilgti pārstāv divas Ilgvara Krastiņa 20. gs. 70. gados publicētas monogrāfijas: “Sociālistiskā tiesiskā apziņa” un “Sociālistiskā juridiskā kultūra”. Šī laika publikācijas par juridisko kultūru un tiesisko apziņu pauda padomju valsts ideoloģijas paustos uzskatus par realitāti, nevis realitātes zinātniskā analīzē iegūtos datus. Zinātnes mērķis bija pārveidot realitāti atbilstoši ideoloģijas prasībām. Pētījumi tiesību zinātnē tika veikti vairāk sholastiskām, nekā empīriskām metodēm. Tāpēc Padomju Savienībā bija ierobežota tiesību socioloģijas attīstība, bet pētījumi par tiesību realitāti bieži tika padarīti par slepenu informāciju. Tiesību socioloģija nebija studiju priekšmets un patstāvīga zinātnes nozare Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Tiesību realitāte tika pētīta kriminoloģijas ietvaros. Kriminoloģija Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē tika docēta un attīstījās kā zinātne. Valdis Birkavs 1978. gadā aizstāvēja promocijas darbu kriminoloģijā; publicēja grāmatu kriminoloģijā “Zinātne – pret noziedzību” (1986). Cits kriminologs, kurš savus pētījumus uzsāka vēl padomju varas gados, ir Andrejs Vilks, kurš 1989.–91. gadā bija Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Iekšlietu ministrijas zinātniski pētnieciskā institūta Baltijas kriminoloģisko pētījumu daļas vadītājs.

Pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas juridisko kultūru un tiesisko apziņu pamatā ar teorētiskām metodēm pētījuši I. Krastiņš un Voldis Jakubaņecs, kurš publicējis vairākus grāmatas “Tiesiskā apziņa” izdevumus. I. Krastiņa monogrāfijā “Tiesību doktrīnas” (1996) un mācību grāmatā “Tiesību teorijas pamatjēdzieni” (četri izdevumi – 1993; 1994; 1995; 1996) sniegts priekšstats par psiholoģisko tiesību teoriju, kas bija tik svarīga Latvijas starpkaru laika jurisprudencē, bet, kuras ietekme tika mērķtiecīgi izdeldēta padomju okupācijas gados. Tādejādi I. Krastiņš sekmēja atjaunotās Latvijas jurisprudences kontinuitāti ar starpkaru laika zinātni. Turklāt 20. gs. 90. gadu vidū I. Krastiņš kā pirmais no Latvijas Universitātes (LU) Juridiskās fakultātes docētājiem, sāka tiesību zinātņu akadēmiskās maģistrantūras programmā lasīt lekcijas tiesību socioloģijā, ar to uzsākot formēt tiesību socioloģiju Latvijā kā pastāvīgu zinātni.

Kopš 20. gs. beigām tiesību socioloģija Latvijā ir noformējusies kā pastāvīga tiesību zinātņu nozare. Patlaban tiesību socioloģija tiek docēta visās tiesību zinātņu studiju programmās, jo tā ir iekļauta Jurista profesijas standartā, t. i., to zināšanu lokā, kas personai ir jāapgūst studiju procesā, pirms tā iegūst jurista kvalifikāciju.

Sanita Osipova publicēja pirmo mācību grāmatu nozarē “Ievads tiesību socioloģijā” (2010). Viņa 2001. gadā pārņēma tiesību socioloģijas docēšanu LU maģistrantūras studiju programmā no I. Krastiņa. S. Osipova publicējusi pētījumus “Latvijas notariāta funkcijas un tā sniegtās juridiskās palīdzības pieejamība” (2008), līdzautorībā ar Aigaru Strupišu un Aiju Riebu – “Tiesu varas neatkarības un efektivitātes palielināšana un nostiprināšanas rezerves” (2009). Citas S. Osipovas publikācijas veltītas juridiskai kultūrai, juridiskai valodai un tiesiskai apziņai.

 2000. gadu pirmajā desmitgadē ar ģenētiskās tiesību socioloģijas izpēti un tiesību nihilisma iemeslu analīzi LR nodarbojās Ieva Roze.

Pētījumus kriminoloģijā un tiesību socioloģijā turpina A. Vilks, kurš šobrīd Rīgas Stradiņa universitātē docē šos studiju kursus. Viņš publicējis grāmatu “Deviantoloģija” (2001). Jānis Ivans Mihailovs 2012. gadā Viļņā Mikolas Romeris Universitātē (Mykolas Romeris Universitetas) aizstāvēja disertāciju par Latvijas jauniešu juridisko kultūru.

Tiesību socioloģijai raksturīgais skatījums uz tiesībām un tās pētījumu rezultātu izmantošana praksē raksturo Latviju 21. gs. sākumā. Valsts pasūta ekspertiem dažādus pētījumus, kurus vēlāk izmanto, veicot reformas un izstrādājot likumprojektus. Šādus pētījumus interesanti var atrast, piemēram, ministriju elektroniskajās mājaslapās. Tiek izmantota likumprojektu novērtēšana ex ante, proti, pirms likuma pieņemšanas. Veikt novērtēšanu uzdots likumprojekta izstrādātājiem, un izpētes rezultāti tiek iekļauti likumprojekta anotācijā.

Pēdējos gados aizvien vairāk gan tiesību doktrīnā, gan arī politiķu vidū tiek runāts par nepieciešamību tiesību normas sistemātiski novērtēt arī pēc to pieņemšanas jeb ex post pētījumos. Proti, aizvien aktīvāk tiek diskutēts par nepieciešamību valstī izveidot pētniecības struktūru, kas nodarbotos ar tiesību efektivitātes pētījumiem. Ievērojamu pienesumu tiesību normu efektivitātes metodoloģijas izstrādē devusi Dace Šulmane, kura 2013. gadā aizstāvēja promocijas darbu “Tiesību normu efektivitātes problemātika un aktualitāte 20. un 21. gadsimta tiesību socioloģijā”. Turklāt D. Šulmane publicējusi virkni rakstu par tiesību socioloģijas skolām, leģisprudenci un tiesību efektivitāti. Leģisprudenci un tiesību efektivitāti pēta arī Jānis Pleps.

Tiesību socioloģija Latvijā šobrīd ir attīstīta kā patstāvīga teorētiska un pielietojama zinātne.

“Jurista Vārds” (izdevējs Latvijas Republikas oficiālais laikraksts “Latvijas Vēstnesis”, kopš 1995); Latvijas Universitātes žurnāls “Juridiskā zinātne” (izdevējs Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte, kopš 2010).

Profesionālās organizācijas ir tikai juristu kopējās organizācijas un nodibinājumi pētniecības veicināšanai: Latvijas Juristu biedrība (dibināta 1988. gadā); ”Profesora Kārļa Dišlera fonds” (dibināts 2013. gadā); Publisko tiesību institūts (dibināts 2006. gadā).

D. Šulmane, A. Vilks, J. Pleps, S. Osipova, J. I. Mihailovs, A. Strupišs.