Harismātiskā kustība kopš 20. gs. 60. gadiem pastāv dažādās kristīgās konfesijās visā pasaulē. Tā akcentē Jaunajā Derībā minētās Svētā Gara dāvanas (1. Korintiešiem 12:4–10: gudrības vārdi, dāvanas dziedināt, pravietot, runāt mēlēs u. c.).
harismātiskā kustība
starpkonfesionāls strāvojums kristietībā, kas pielāgo Vasarsvētku draudžu (pentakostu) idejas un prakses citu konfesiju tradīcijām
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Jēdziena izcelsme
Jēdziens “harismāts” cēlies no Jaunajā Derībā lietotā sengrieķu valodas vārda χάρισμα, charisma (‘dāvana’, kas savukārt atvasināts no vārda χάρις, charis ‘žēlastība’).
Koncepcija un izmaiņas
Harismātiskā kustība, tāpat kā pentakosti, sludina par Svētā Gara kristību kā atsevišķu reliģisku piedzīvojumu. Tomēr, atšķirībā no vairākuma pentakostu, harismāti, pielāgojoties savu konfesiju teoloģijai, neuzskata, ka runāšana mēlēs (glosolālija) ir obligāts šīs pieredzes pierādījums. Viņi māca, ka Svētā Gara kristība (nereti tiek lietoti arī citi jēdzieni, piemēram, Gara piepildījums) aktualizē cilvēkā Svētā Gara darbību un motivē viņu uz misionārismu. Harismātu teologi savas kustības saknes saskata gan senbaznīcā, gan vēlākā viduslaiku misticismā. Tā ir atšķirība no pentakostisma sākuma posma teoloģijas, kas viduslaikus uzskatīja par pārrāvumu kristietībā, kad notikusi atkāpšanās no sākotnējās mācības, un tāpēc šie teologi maz interesējās par šo posmu. Daudzi harismāti, atšķirībā no pentakostiem, nav kategoriski pret alkohola un tabakas lietošanu un sekulāriem izklaides pasākumiem. Daļa harismātu teologu, piemēram, britu dominikānis Saimons Tagvells (Simon Tugwell), lai izvairītos no pārliecīgas identifikācijas ar kādu strāvojumu un saglabātu kritisku distanci, neattiecina šo nosaukumu uz sevi, lai gan teoloģiski viņi ir klasificējami kā harismāti.
Praktiskā īstenošana
Harismātisms veicinājis mūsdienu kristīgās mūzikas izplatību un neformālāku, emocionālāku dievkalpojumu stilu. Tas vai nu tiek savietots ar senākām konfesijām raksturīgu liturģiju, vai atsakās no senākām formām. Līdzās parastiem dievkalpojumiem harismāti rīko lielus masu pasākumus un lūgšanu sapulces, kurās notiek aizlūgumi un kopīga Bībeles lasīšana. Harismātisms ir ieinteresēts misionārismā.
Virzieni
Harismātiskā kustība ir starpkonfesionāla, tāpēc darbojas dažādās konfesijās. Taču tās ietekmē veidojas arī jaunas struktūras, piemēram, 1992. gadā dibinātā Harismātiskā episkopālā baznīca (The Charismatic Episcopal Church), kas uzskata, ka sevī apvieno trīs strāvojumus: evaņģēlisko, harismātisko un augstbaznīcisko (High Church). Harismāti uzskata sevi par konfesiju robežas pārvarošu, ticīgos vienojošu atjaunotnes kustību, savukārt kustības kritiķi pārmet tai koncentrēšanos uz brīnumaino, pārliecīgu emocionalitāti un šķelšanos draudzēs. Terminoloģija nav vienota, un par harismātiskām nereti sauc arī neatkarīgas Vasarsvētku kustības draudzes, kuras atsakās lietot konfesiju nosaukumus. Tās sāka veidoties 20. gs. 60. gadu beigās. Cits veids, kā tās apzīmēt, lai nošķirtu no senākās konfesijās esošiem Vasarsvētku kustības piekritējiem, ir neopentakosti.
Rašanās cēloņi, iemesli un apstākļi
Harismātiskā kustība veidojās, kad vēsturiski senāku konfesiju piekritēji iepazinās ar Vasarsvētku draudžu idejām. Tas intensīvāk notika kopš 20. gs. 60. gadiem, taču procesa priekšvēsture ir senāka. Tā uzskatāma par reakciju uz racionālismu un centieniem vitalizēt kristīgo konfesiju darbību. Mijiedarbība starp pentakostiem un anglikāņiem notika jau 20. gs. sākumā, kad britu mācītājs Aleksandrs Bodijs (Alexander Alfred Boddy) izveidoja kontaktus ar norvēģu mācītāju Tomasu Barratu (Thomas Ball Barratt), vienu no pentakostisma aizsācējiem kontinentālajā Eiropā. Tā rezultātā no 1908. gada tika organizētas ikgadējas konferences, kuras kļuva par pentakostisma centru Anglijā. A. Bodijs izdeva žurnālu Confidence (1908–1926), kurā ir daudz materiālu par Vasarsvētku kustību, arī par tās sākotni Baltijā. 20. gs. pirmajā pusē Francijas reformātu baznīcā (Église réformée de France) pentakostisma idejas aktīvi izplatīja mācītājs Luijs Daljērs (Louis Dallière), kura dibinātā Lūgšanu savienība (Union de Prière) uz konferencēm aicināja arī pasaulē pazīstamus pentakostu sludinātājus, piemēram, Donaldu Džī (Donald Henry Frere Gee). Gan A. Bodijs, gan L. Daljērs līdz mūža galam palika savās konfesijās, taču viņiem nebija lielas ietekmes – pentakosti uzskatīja, ka viņiem būtu jāatstāj savas konfesijas, savukārt šo konfesiju vadība ar aizdomām skatījās uz viņiem kā pentakostisma propagandistiem. Cilvēki, kuri pārņēma pentakostisma idejas, tolaik parasti atstāja savas līdzšinējās konfesijas. 20. gs. 50. gados situācija sāk mainīties. Amerikāņu evaņģēlisti Viljams Brenems (William Marrion Branham), Orals Robertss (Granville Oral Roberts) un citi, kuri fokusējās uz aizlūgumiem par dziedināšanu, rīkoja starpkonfesionālas masu sanāksmes. 20. gs. 50. gadu sākumā Losandželosā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) dibinātā Starptautiskā Pilnā evaņģēlija uzņēmēju apvienība (Full Gospel Businessmen's Fellowship International), kura sākotnēji bija pentakostu organizācija, rīkoja sanāksmes biznesa vidē strādājošajiem. To ietekme sniedzās pāri konfesiju robežām. Tajā pašā laikā pentakostu mācītājs Dāvids di Plesī (David Johannes du Plessis), kurš dzimis Dienvidāfrikā, bet 20. gs. 40. gados pārcēlās uz ASV, veidoja kontaktus ar Pasaules baznīcu padomi (World Council of Churches) un citām ekumeniskām organizācijām. Tas lika pamatus vēlākam dialogam starp pentakostiem un senākām konfesijām, tādējādi mazinot savstarpējus stereotipus un iepazīstinot citas konfesijas ar Vasarsvētku draudzēm.
Par harismātiskās kustības sākumu uzskatāmi 20. gs. 60. gadi, kad tā paralēli izveidojās anglikāņu, luterāņu, prezbiteriešu, Romas katoļu un vēlāk citās konfesijās. Nereti kā kustības sākums tiek minēts konkrēts datums (1960. gada 3. aprīlis), kad episkopāļu jeb anglikāņu mācītājs Deniss Bennets (Dennis J. Bennett) no kanceles paziņoja savai draudzei Kalifornijā (ASV), ka ir Svētā Gara kristīts. Daļa viņa draudzes locekļu pārņēma viņa idejas, bet citi bija opozīcijā. Viņam nācās aiziet no šīs draudzes. D. Bennets tomēr nepameta anglikānismu, bet kļuva par mācītāju Sietlā. Par viņu rakstīja žurnāli Time un Newsweek. 1973. gadā ar D. Benneta atbalstu tika izveidota organizācija Episcopal Renewal Ministries (Episkopālās atjaunotnes kalpošanas). Interesanti, ka harismātiskā kustība vispirms skāra augstbaznīcisko spārnu episkopālismā. Evaņģelikāļi (starpkonfesionāla kustība protestantismā) sākonēji bija negatīvi noskaņoti un uzskatīja, ka tādas Jaunajā Derībā minētās Svētā Gara dāvanas kā runāšana mēlēs un pravietošana attiecas tikai uz kristietības sākumposmu. Tas sāka mainīties tikai 20. gs. 80. gados.
Par harismātisma sākumu katolicismā uzskata 1967. gadu, kad Dukeina Universitātē (Duquesne University) Pitsburgā (ASV) pāris katoļu – pasniedzējs un students – apmeklēja episkopāļu harismātu lūgšanu sapulci un, kā pēc tam paši teica, saņēma Svētā Gara kristību.
Nozīme un ietekme sabiedrībā
Daudzi harismātiskās kustības piekritēji ir politiski konservatīvi un atbalsta šādi orientētas partijas. Kustība gan nav monolīta. Afroamerikāņu harismāti, lai arī sociālos jautājumos konservatīvi, ASV galvenokārt balso par demokrātu partiju. Līdzīgi arī Latīņamerikā un Āfrikā harismāti ne vienmēr būs politiski labēji. Harismātiskajā kustībā (īpaši ASV) ir izplatīts kristīgais cionisms, kas pauž atbalstu Izraēlai.
Attīstība laika gaitā
No ASV harismātisms izplatījās citur pasaulē. 1963. gadā D. di Plesī un citi amerikāņu harismāti un pentakosti regulāri apmeklēja Lielbritāniju. Rezultātā Maikls Hārpers (Michael Claude Harper), kurš tolaik bija mācītājs anglikāņu Visu dvēseļu baznīcā (All Souls Church, liela anglikāņu evaņģelikāļu draudze) Londonā, kļuva par kustības adeptu. 1964. gadā, pēc tam, kad viņš bija pārstājis darboties šajā draudzē, izveidoja organizāciju Fountain Trust, kas Lielbritānijā un citur pasaulē veicināja harismātisma izplatību.
Harismātisma pozitīvo lomu ir atzinuši vairāki pāvesti: Pāvils VI (Paulus VI), Jānis Pāvils II (Ioannes Paulus II), Benedikts XVI (Benedictus XVI) un Francisks (Franciscus). Pāvils VI pirmo reizi to pauda 1971. gadā un no jauna apstiprināja 1975. gadā. Viņš teica, ka kustība baznīcai ir atnesusi prieku un vitalitāti. Jāņa Pāvila II atbalsts daļēji saistīts ar to, ka viņš simpatizēja politiskajam konservatīvismam, kas raksturīgs vairumam harismātu. Vienlaikus viņš bija norūpējies par to, lai kustība saglabātu katolisko identitāti. Liels harismātiskās kustības atbalstītājs bija beļģu kardināls Leons Sjūnenss (Léon Joseph Suenens). 2019. gadā, apvienojot divas organizācijas, kas līdz šim oficiāli bija Svētā Krēsla atzītas katoļu harismātiskās kustības struktūras, tika izveidots Katoļu harismātiskās atjaunotnes starptautiskais dienests (Catholic Charismatic Renewal International Service, CHARIS).
Harismātiskā kustība pamazām nostiprinājās arī protestantu konfesijās, un daži tās dalībnieki ieņēma augstus amatus. Piemēram, britu anglikāņu garīdznieks Greiems Krejs (Graham Alan Cray) kļuva par Meidstounas bīskapu. Bromptonas Svētās Trīsvienības anglikāņu draudze (Holy Trinity Brompton) Londonā, kas saistīta ar visā pasaulē dažādās konfesijās rīkotajiem Alfa kursiem iesācējiem kristietībā, ir skaitliski liela harismātiska draudze, kurai ir būtiska ietekme uz citām līdzīgām draudzēm.
Harismātisms izplatījās arī protestantisma novirzienos, kuri kopumā bijuši negatīvi vai distancēti pret to, piemēram, kopš 20. gs. 60. gadu vidus luterāņu Misūri sinodē (ASV). Pareizticībā harismātisma ietekme nav liela, tomēr daži priesteri un draudzes ir tam pievērsušās. Arhimandrīts Eisēbijs Stefanu (Eusebius A. Stephanou) 20. gs. 60. gados ASV dibināja Svētā Simeona Jaunā Teologa (St. Symeon the New Theologian) brālību. Kustībā aktīvs bija arī ukraiņu izcelsmes amerikāņu priesteris Boriss Zabrodskis (Boris Zabrodsky), kurš daudzus gadus rīkoja harismātiskajai tradīcijai raksturīgus aizlūgumus par dziedināšanu, iknedēļas lūgšanu un slavēšanas sapulces.
Svarīgākie periodiskie izdevumi
Charisma – 1975. gadā dibināts ASV žurnāls; Pneuma – Pentakostisma pētniecības biedrības (Society for Pentecostal Studies) akadēmisks žurnāls, kas iznāk kopš 1979. gada; The Journal of Pentecostal and Charismatic Christianity – akadēmisks žurnāls, kuru ar nosaukumu EPTA Bulletin 1981. gadā sāka izdot Eiropas Pentakostu teoloģiskā asociācija (European Pentecostal Theological Association); Voice Magazine – no 1953. gada ASV to izdod Starptautiskā Pilnā evaņģēlija uzņēmēju apvienība.
Svarīgākās institūcijas, iestādes
Luteriskā atjaunotne (Lutheran Renewal) – 1972. gadā Mineapolē (ASV) dibināta luterāņu harismātu organizācija; Pentakostisma un harismātisma pētniecības centrs (Centre for Pentecostal and Charismatic Studies) – Birmingemas Universitātes (University of Birmingham, Anglija) Teoloģijas un reliģijas departamenta izveidots pētniecības centrs; Katoļu harismātiskās atjaunotnes starptautiskais dienests, dibināts 2019. gadā; Pentakostisma pētniecības biedrība – starptautiska 1970. gadā dibināta pentakostismā un harismātismā specializējušos pētnieku organizācija.
Svarīgākie darbinieki, ievērojamākie garīdznieki
Nikijs Gambels (Nicky Glyn Paul Gumbel) – britu anglikāņu mācītājs, kas sekmēja Alfa kursu programmas izaugsmi un atpazīstamību pasaulē; Larijs Kristensons (Larry Christenson) – amerikāņu luterāņu mācītājs, ievērojams luterāņu harismātiskās kustības līderis; Kilians Makdonels (Kilian McDonnell) – amerikāņu katoļu teologs, no 1972. līdz 1992. gadam bija līdzpriekšsēdētājs starptautiskā dialogā starp pentakostiem un Romas katoļiem; D. di Plesī – amerikāņu pentakostu mācītājs, dialoga veidotājs ar katoļiem un citām protestantu konfesijām; Kevins Ranagans (Kevin Ranaghan) – amerikāņu katoļu teologs, aktīvi iesaistīts harismātiskajā kustībā, starptautiskās laju kopienas People of Praise dibinātājs; E. Stefanu – Amerikas grieķu pareizticīgo arhidiacēzes priesteris, viens no pazīstamākajiem 20. gs. pareizticīgo harismātiskās kustības pārstāvjiem.