No Mazāzijas nākušais dieva Mitra kults sāka izplatīties Romā un impērijas rietumu provincēs 1. gs. pēc m. ē. Lai iesaistītos Mitras kultā, ticīgajam bija pakāpeniski jāiziet vairāki iniciācijas rituāli, kuru laikā viņam tika atklāti dieva eshatoloģiskie noslēpumi (mistērijas). Mitras ticīgie katru nedēļu pulcējās uz dievkalpojumu, kura mērķis bija svētības nešana Romai, imperatoram un pašiem romiešiem. Iespējams, ka dalība Mitras kultā ticīgajiem sniedza cerību uz pēcnāves dzīvi.

Mitras (latīņu Mithras) mistēriju aizsākumi meklējami Mazāzijā 1. gs. p. m. ē., kad daži vairs nezināmi reliģiskie entuziasti apvienoja seno irāņu saules dieva Mitras kultu ar stoicisma un astroloģijas principiem. Mistērijas lēnām izplatījās rietumu virzienā un, visticamāk, sasniedza Romu mūsu ēras pirmajās desmitgadēs, kur, sākot ar 1. gs. pēc m. ē. beigām, Mitras kults parādās arvien biežāk rakstītajos avotos un arheoloģiskajā materiālā. Mitra ātri guva piekrišanu imperatora administrācijas ierēdņu vidū, kas bieži pēc izcelsmes bija no impērijas austrumu daļas, kā arī starp galvaspilsētā dienošajiem karavīriem. Tieši karavīri (virsnieki un ierindnieki) izplatīja Mitras kultu pa visu impēriju, izveidojot dievam svētnīcas daudzajās Romas karabāzēs un cietokšņos. Mitra guva atbalstu arī tajās sociālajās grupās, kas bieži saskārās ar armiju un imperatora ierēdniecību – tirgotāji, ārsti, amatnieki un imperatora īpašumos kalpojošie vergi un brīvlaistie. Sievietēm Mitras kults nebija pieejams.

Mitras kults norisinājās īpašās, pazemē izvietotās svētnīcās, kuru iekšienē atradās kulta altāris, skulptūra vai freska, kas attēloja Mitru, upurējot kosmoloģisko bulli. Nereti svētnīca neveidoja atsevišķu būvi, bet bija ievietota dzīvojamās mājas vai sabiedriskas celtnes (piemēram, pilsētas pirts vai kazarmu) pagrabstāvā. Vairumā gadījumu svētnīcas bija maza izmēra, telpai reti kad pārsniedzot divdesmit metrus garumā. Ir zināmas arī svētnīcas, kuru garums bija tikai četri metri, bet platums – seši metri. Vērtējot atrasto svētnīcu mērogu, var secināt, ka vidēji vienā svētnīcā kopā pulcējās aptuveni divdesmit Mitras pielūdzēji. Tas liecina, ka Mitras kults neizsauca lielu iedzīvotāju interesi un ir vērtējams kā margināla reliģiskā kustība, kas pat uzplaukuma laikā, 2.–3. gs. pēc m. ē., saistīja tikai 1–2 % romiešu.

Mistēriju pamatu veidoja Mitras kosmoloģiskais mīts un tā ezotēriskais komentārs. Ja pēdējais praktiski nav saglabājies, tad kosmoloģiskais mīts ir aptuveni zināms. Pēc zemeslodes rašanās Jupiters valdīja pār nelaimju pilnu pasauli, kurā trūka ūdens un auglības. Tad pēkšņi pēc ziemas saulgriežiem (25. decembrī) pasaulē nāca jauns dievs Mitra, kas atbrīvoja debess ūdeņus un izglāba cilvēci no slāpēm. Taču pasaulē joprojām trūka auglības, tāpēc Mitram nācās doties kosmoloģiskā buļļa medībās; pēc ilgas cīņas viņam izdevās to noķert un nonest upurēšanai alā. Buļļa asinis nolija pār pasauli un nesa tai auglību. Mitra nu bija izglābis pasauli un varēja atgriezties debesīs; nokāpis no debesīm, pats dievs Saule (latīņu Sol) atzina Mitras varonību un kopīgi ar viņu mielojās ar upurētā buļļa asinīm un miesu. Mitra dieva Saules pavadībā pēc mielasta uzkāpa debesīs.

Katram Mitras pielūdzējam bija sava reliģiskā pakāpe, piemēram, iesācējs tika dēvēts par Kraukli (latīņu Corax), jau pieredzējis mistēriju dalībnieks tika dēvēts par Karavīru (latīņu Miles), bet vietējās reliģiskās kopienas (svētnīcas) vadītājs tika saukts par Tēvu (latīņu Pater). Kopumā pastāvēja septiņas reliģiskās pakāpes. Lai romietis varētu iesaistīties Mitras kultā un pēc tam pārietu no vienas pakāpes uz otru, viņam bija jāiziet vairāki iniciācijas rituāli. Iniciācijas laikā Mitras pielūdzēji nēsāja maskas, kas atbilda viņu reliģiskajai pakāpei, piemēram, Krauklis valkāja kraukļa masku, Karavīrs nēsāja bruņucepuri, bet Tēvam galvā bija frīģiešu cepure, kas viņu pielīdzināja pašam Mitram, bet rokās bija valdnieka zizlis. Savukārt pretendentam uz iniciāciju bija jāiztur situācijas, kurās viņš izcieta badošanos, fiziskas sāpes un psiholoģisku teroru. Piemēram, pretendentam bija jāiztur viņa plaukstu īslaicīga dedzināšana, bija jāļauj sevi uz laiku apglabāt rituālā kapa bedrē, kā arī jāguļ kailam mierīgi uz zemes, kamēr iniciācijas vadītājs (mistagogs) turēja virs viņa indīgu skorpionu. Iniciācijas laikā pretendentam atklāja ezotērisku informāciju par Mitru un reliģiskajiem noslēpumiem. Izciešot iniciāciju, Mitras pielūdzējs arvien vairāk pietuvojās pilnīgai sapratnei par Mitru un visuma kārtību. Pārejot augstākā reliģiskajā pakāpē, ticīgais ieguva labāku sevis un pasaules sapratni, kas viņam ļāva sasniegt lielāku morālo skaidrību. Gadu laikā progresējot no zemākas uz augstāku reliģisko pakāpi, Mitras sekotājs varēja sasniegt augstāko apskaidrību, kas viņam sniedza pēcnāves dzīves iespēju.

Mitras kulta kopienas pamatu veidoja iknedēļas vakara dievkalpojums. Tā pirmā daļa bija veltīta sprediķim, kurā kopienas vadītāji atgādināja ticīgajiem, kā Mitra izglāba pasauli no posta. Tam sekoja svētais mielasts, kas simboliski imitēja mītisko mielastu, kurā Mitra kopīgi ar dievu Sauli mielojās ar upurētā buļļa asinīm un miesu. Svētā mielasta ietvaros upura asinis un miesu aizstāja vīns un maize. Sakrālu lomu spēlēja arī ūdens, kas atgādināja par to, kā dievs bija paglābis pasauli no slāpēm. Īsi pirms mielasta vīns, maize un ūdens tika novietoti zem galvenā altāra, lai veiktu to konsekrāciju Mitrai. Iesvētītais ēdiens un dzērieni pēc tam tika izdalīti klātesošajiem, kas tos patērēja mielasta laikā.  Svētā mielasta pamatu veidoja ticīgo uz svētnīcu atnestais ēdiens.

Svētā mielasta laikā simboliski upurētās un patērētās kosmoloģiskā buļļa asinis un miesa nodrošināja pasaules auglību un dzīvības spēku, kas ļāva pastāvēt kā augu un dzīvnieku valstij, tā arī pašiem cilvēkiem. Tādējādi viens no dievkalpojuma funkcionālajiem mērķiem bija svētības nodrošināšana Romai, tās valdniekam un iedzīvotājiem. Otrs mērķis, visticamāk, bija saistīts ar kulta eshatoloģiju – saskaņā ar mītu, pēc mielasta Mitra dieva Saules pavadībā pameta zemi, lai atgrieztos debesīs, tāpēc iespējams, ka Mitras ticīgo ieskatā svētais mielasts arī viņiem deva cerības uz pēcnāves atgriešanos debesīs.