Sākot ar Oktaviānu (Augustu), imperators kļuva par reliģiskās hierarhijas oficiālo vadītāju. Oktaviāna reliģisko ietekmi izcēla arī oficiālais vārds (tituls) Augustus, kuru 27. gadā p. m. ē. viņam piešķīra senāts. Augustus (latīņu ‘svēts’, ‘dievišķs’, ‘dižens’) bija reliģiskās leksikas nomens, kuru Romas Republikas laikā lietoja, lai norādītu, ka kāda lieta vai vieta bija svēta un saistīta ar dieviem. Izmantojot šādu reliģisku vārdu, Augusts tautā tika uztverts kā politisks un reliģisks vadonis, kas atradās tuvāk dieviem nekā pārējie romieši. Jaunais Romas saimnieks kļuva arī par visu galveno reliģisko kolēģiju (pontifiku, auguru, decemviru u. c.) locekli, bet 12. gadā p. m. ē. viņš ieguva Lielā pontifika amatu, līdz ar to Augusts un viņa pēcteči impērijas tronī oficiāli kļuva par reliģijas vadītājiem, kas noteica Senās Romas reliģisko politiku (piemēram, jaunu dievību uzņemšanu panteonā, tempļu būvi vai atjaunošanu, reliģiskās likumdošanas interpretāciju un tamlīdzīgi).
Lai izprastu, kā Augusts kļuva ne tikai par reliģijas vadītāju, bet arī zināmā mērā par tās daļu, ir jāpievērš uzmanība romiešu ģimenes galvas (latīņu paterfamilias) genija (latīņu genius) kultam, jo tieši šis kults tika izmantots kā piemērs paša Augusta genija kultam. Genijs bija katram vīrietim kopš dzimšanas piederoša mirstīga sargdievība, kas reizē simbolizēja un nodrošināja sava protežē dzīvības un radošuma spēku; pateicoties genijam, romietis spēja gan radīt bērnus, gan realizēt savus nodomus. Tāpēc romiešu ģimenē īpaši rūpējās par ģimenes galvas genija labklājību, – jo labāk klājās genijam, jo veiksmīgāk ģimenes galva varēja veikt savus pienākumus un rūpēties par ģimeni. Visi no ģimenes galvas juridiski vai sociāli atkarīgie – laulātā draudzene, bērni, vergi, brīvlaistie un (politiskie) klienti – katru dienu veica nelielu upurziedojumu ģimenes galvas genijam.