Monopolizējot Lielā pontifika amatu, imperators kļuva par romiešu reliģijas oficiālo vadītāju, kas daļēji noteica tās galvenos attīstības virzienus. Imperators arī zināmā mērā kļuva par reliģijas daļu, jo, lai arī viņš pats netika pielūgts kā dievs, viņa sargdievība (genijs) ikdienā tika godāta ar ziedojumiem. Turklāt imperators, kas bija veiksmīgi valdījis, pēc nāves varēja tikt atzīts par dievu.

Sākot ar Oktaviānu (Augustu), imperators kļuva par reliģiskās hierarhijas oficiālo vadītāju. Oktaviāna reliģisko ietekmi izcēla arī oficiālais vārds (tituls) Augustus, kuru 27. gadā p. m. ē. viņam piešķīra senāts. Augustus (latīņu ‘svēts’, ‘dievišķs’, ‘dižens’) bija reliģiskās leksikas nomens, kuru Romas Republikas laikā lietoja, lai norādītu, ka kāda lieta vai vieta bija svēta un saistīta ar dieviem. Izmantojot šādu reliģisku vārdu, Augusts tautā tika uztverts kā politisks un reliģisks vadonis, kas atradās tuvāk dieviem nekā pārējie romieši. Jaunais Romas saimnieks kļuva arī par visu galveno reliģisko kolēģiju (pontifiku, auguru, decemviru u. c.) locekli, bet 12. gadā p. m. ē. viņš ieguva Lielā pontifika amatu, līdz ar to Augusts un viņa pēcteči impērijas tronī oficiāli kļuva par reliģijas vadītājiem, kas noteica Senās Romas reliģisko politiku (piemēram, jaunu dievību uzņemšanu panteonā, tempļu būvi vai atjaunošanu, reliģiskās likumdošanas interpretāciju un tamlīdzīgi).

Lai izprastu, kā Augusts kļuva ne tikai par reliģijas vadītāju, bet arī zināmā mērā par tās daļu, ir jāpievērš uzmanība romiešu ģimenes galvas (latīņu paterfamilias) genija (latīņu genius) kultam, jo tieši šis kults tika izmantots kā piemērs paša Augusta genija kultam. Genijs bija katram vīrietim kopš dzimšanas piederoša mirstīga sargdievība, kas reizē simbolizēja un nodrošināja sava protežē dzīvības un radošuma spēku; pateicoties genijam, romietis spēja gan radīt bērnus, gan realizēt savus nodomus. Tāpēc romiešu ģimenē īpaši rūpējās par ģimenes galvas genija labklājību, – jo labāk klājās genijam, jo veiksmīgāk ģimenes galva varēja veikt savus pienākumus un rūpēties par ģimeni. Visi no ģimenes galvas juridiski vai sociāli atkarīgie – laulātā draudzene, bērni, vergi, brīvlaistie un (politiskie) klienti – katru dienu veica nelielu upurziedojumu ģimenes galvas genijam.

Tā kā Augusta (un viņa pēcteču tronī) politiskā vara un statuss attiecībā pret pārējiem romiešiem bija tikpat neierobežoti kā romiešu ģimenes galvas vara un statuss pār saviem ģimenes locekļiem, Augusts tika uztverts kā visas sabiedrības (“lielās romiešu ģimenes”) galva (2. gadā p. m. ē. viņš saņēma titulu Pater patriae – no latīņu “tēvijas tēvs”). Līdz ar to ir skaidrs, kādēļ, tiklīdz kā Augusts bija kļuvis par neapšaubāmu Romas valdnieku, senāts un tautas sapulce 30. gadā p. m. ē. pieņēma lēmumu, ka turpmāk gan privātu, gan oficiālu cienastu laikā romieši veiks ziedojumu viņa genijam. Līdzīgi kā katrs romiešu ģimenes galvas genijs, Augusta genijs regulāri saņēma uz mājas altāra vīrāka un vīna lībāciju (vīna noliešanu). Imperatora genija godāšana tika ieviesta arī oficiālajā kultā, piemēram, genijam tika ziedots bullis imperatora dzimšanas dienā un viņa valdīšanas sākuma gadadienā. Itālijas pilsētās genijam tika izveidotas svētnīcas, kurās speciāli norīkoti priesteri veica regulārus upurziedojumus.

Vērtējot formāli, upurēšana imperatora genijam nevar tikt pielīdzināta imperatora atzīšanai par dievu vai paša imperatora kultam. Līdzīgi kā ģimenes locekļiem veicot ziedojumus ģimenes galvas genijam, upurēšanas mērķis imperatora genijam nebija imperatora pielūgšana, bet gan rūpes par valdnieka veselību un spēku. Upurējot genijam, sargdievībai, kas uzturēja cilvēka dzīvības un radošuma spēku, romieši centās panākt, lai imperatoram būtu spēks valdīt veiksmīgi un ilgi. Tomēr zemākajos sabiedrības slāņos un provincē upurēšana genijam reizēm tika uztverta kā paša imperatora pielūgšana, tādējādi tajā vidē ietekmīgs un veiksmīgs imperators (kā, piemēram, Augusts) varēja tikt uztverts kā dievišķa persona.

Kā reliģisks jaunievedums jāmin arī imperatora apoteoze: imperatoram, kurš bija veiksmīgi valdījis un guvis valdošā slāņa (senatoru) atzinību, bija visas iespējas pēc nāves piedzīvot apoteozi. Lai mirušo imperatoru pasludinātu par dievu, bija nepieciešams tikai senāta lēmums un formāla apoteozes ceremonija, kas noslēdza valdnieka bēres. Jaunais dievs tika uzņemts oficiālajā panteonā, viņam tika uzcelts templis un nodrošināti speciāli priesteri. Kā dievs mirušais imperators tika pielūgts un regulāri saņēma upurus. Tomēr salīdzinājumā ar tradicionālo dievu kultu dievišķotā imperatora kults bija nenozīmīgs un nekad neieguva būtisku lomu reliģijā. Ja neskaita oficiālo templi, kuru tam parasti uzcēla Romā, par dievu pasludinātais mirušais valdnieks reti kad tika pagodināts ar tempļiem provincē. Dievišķotā imperatora kulta popularitātes trūkumu apliecina arī ierindas romiešu vienaldzība pret to. Ikdienas reliģijā tas nespēlēja nekādu lomu, un tikai retais romietis upurēja par dievu pasludinātajam imperatoram.

Intereses trūkums par dievišķotā imperatora kultu parāda, ka tas tomēr tika uztverts kā ļoti formāls veids, kā izteikt pateicību aizgājušajam imperatoram par labu valdīšanu. Tas nav uzskatāms par būtisku romiešu reliģijas sastāvdaļu impērijas laikā.