Dejas soļi ir līdzīgi valsim, bet būtiska atšķirība ir fokstrota 4/4 ritms pret valša 3/4 ritmu. Izveidojies 1914. gadā, fokstrots sasniedza visaugstāko popularitāti 1930. gados un tiek plaši dejots arī mūsdienās.

Fokstrots bija pirmā deja, kas izmantoja salikto ritmu, ko veidoja ātrie un lēnie soļi. Fokstrotu raksturo plūstošas iešanas tipa kustības. Tas ir piemērots lēnai, vidējai un ātrai dažādu stilu mūzikai, to var dejot arī mazās naktskluba tipa telpās. Fokstrota pamatā ir tūsteps (angļu two step  ‘divsolis’). Sākotnējā fokstrota pievilcība slēpās tajā apstāklī, ka fokstrotā pēdas ieguva dabisko paralēlo pozīciju, atšķirībā no Viktorijas laikmeta dejām. Pateicoties dabiskajai kustībai sabiedriskais ritma fokstrots ir un paliek viena no vispopulārākajām sabiedriskajām dejām.

Fokstrots  radies 1914. gadā, Amerikas Savienotajās valstīs (ASV), bet tā pirmsākumi saistīti ar 19. gs. tūstepu  un vanstepu (angļu one step ‘viensolis’). Šo deju izcelsme meklējama Meksikas, Vācijas un Ungārijas deju vēsturē.  

Dejas nosaukuma “fokstrots” izcelsme tiek skaidrota divejādi, gan, ka tas cēlies no angļu valodas vārda foxtrot (angļu ‘lapsas riestošana’), gan, ka radies, pateicoties šīs dejas izgudrotājam, amerikāņu vodeviļu dejotājam un aktierim Harijam Foksam (Harry Fox; īstajā vārdā Arturs Keringfords, Arthur Carringford), kurš pieņēmis pseidonīmu Fox par godu savam vectēvam.

Fokstrots bija daļa no priekšnesuma Dejas dārzā (Jardin Dance) uz Ņujorkas teātra jumta 1913. gadā, kad dejā tika iekļauta jauna soļu kombinācija (četri soļi lēni un astoņi soļi ātri) regtaima (ragtime, amerikāņu mūzikas žanrs, kura galvenā iezīme ir sinkopētais stils) mūzikas pavadījumā. Skatītāji nosauca šo deju numuru par “Foksa soli” (angļu Fox`s Trot; vēlāk burts “s” pazuda, bet izruna palika).

Termins Fox Trot armijas kavalērijas aprindās bija pazīstams jau agrāk kā īpašs zirga solis, kas nodrošina zirga un jātnieka līdzenāku, plūstošāku pārvietošanos. Ir pat izveidota īpaša zirgu šķirne, kurai vieglāk apgūt šo soli. Šķirnes nosaukums ir the Missouri Fox Trotter.

1914. gadā amerikāņu komponista Ērvinga Berlina (Irving Berlin) Brodvejas mūziklā “Skaties, kur ej” (Watch Your Step) fokstrotu demonstrēja amerikāņu deju pāris Vernons (Vernon Castle, īstajā vārdā William Vernon Blyth) un Airīna Kāsla (Irene Castle). Viņu deju sniegums veicināja regtaima, džeza ritmu un afroamerikāņu mūziku pielietojumu balles dejām.

1917. gadā fokstrots atceļoja no Amerikas uz Eiropu. Deja ieguva lielu popularitāti britu deju zālēs. Taču fokstrotam savā oriģinālajā formā pieaugošā mūzikas tempa dēļ nepieciešama plaša vieta uz deju grīdas un tehniskās zināšanas. Laika gaitā attīstījās divas jaunas fokstrota versijas – viena lēnāka (angļu Slow-fox), bet otra – ātrāka (angļu quick foxtrot). Pēc ievērojamā angļu dejotāja un deju skolotāja Viktora Silvestera (Victor Marlborough Silvester) aktivitātēm radās lēnais fokstrots jeb sarīkojumu fokstrots, kas kļuva par vienu no iemīļotākajām dejām.

1927. gadā angļu deju skolotāji jau bija fokstrotu palēninājuši līdz mūsdienu lēnā fokstrota tempam. Londonā ieradās ļoti talantīgs amerikāņu dejotājs Dž. K. Andersons (G. K. Anderson) un pārī ar Džozefīni Bredliju (Josephine Bradley), kuru vēlāk iesauca par standartdeju karalieni, kļuva par daudzu sacensību uzvarētājiem. Viņi bija tie, kuri ietekmēja lēnā fokstrota attīstību ar savu harismātisko personību un radīja daudzas jaunas figūras.

Lēnais fokstrots ir tipiski angļu deja, kas ritma ziņā tiek uzskatīta par grūtāko Eiropas deju. Šī deja nesakņojas folklorā. Fokstrota ideja pieder Amerikai. Kad lēno fokstrotu sāka dejot Ņujorkā, tā dejotājos un skatītājos izsauca lielu sajūsmu un nebijušu atsaucību. Deju pasaules elite drīz vien sāka apgūt šīs dejas neparasto stilu un kustību.

Lēnais fokstrots tika radīts izpildīšanai deju sacensībās. Ballēs tika dejota sākotnējā fokstrota versija. Sabiedrisko deju apritē lēnā fokstrota sacensību versija neiekļāvās, jo garie plūstošie soļi, straujā virzība pa dejas ceļu, sarežģītās figūras, kuras prasa lielu grīdas laukumu un lielu darbu, lai tās apgūtu, nesaskanēja ar sabiedrisko deju dejotāju vēlmēm un iespējām. 1928. gadā lēnais fokstrots un kviksteps (quickstep – ātrais fokstrots) līdz ar lēno valsi un tango tika standartizēts sacensību vajadzībām, un turpmāk pasaule šīs dejas pazina kā “angļu standarta četrinieku”.

Tūtstepa vienkāršākā forma sastāvēja no vairākiem trīs soļu šasē (franču chasse –  neliels, ātrs, slīdošs lēciens no vienas kājas uz abām kājām ar virzīšanos vienā no pamatvirzieniem), kas tika izpildīti ritmā (ātrs, ātrs, lēns). Tā līdzinājās polkai, tikai bez palēciena. Otrais tūstepa paveids bija marša solis ar palēcienu katrā solī, kas atgādina latviešu tautas dejās pazīstamo divsoļu polku. Tūsteps zaudēja popularitāti līdz ar džeza ēras sākumu. Dažas tūstepa figūras tika ietvertas fokstrotā un tādējādi ir saglabājušās līdz mūsu dienām. Tūsteps kā improvizācijas deja līdz mūsdienām nav saglabājusies.

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā popularitāti ieguva mūzikas stils regtaims. Sākumā tā bija deju mūzika “sarkano lukturu” afroamerikāņu apdzīvotajos rajonos ASV Dienvidos. Līdz ar jauno mūziku radās arī deja, kura bija piemērota regtaima mūzikas stilam – vansteps. Deja popularitāti zaudēja 30. gados, un tikai dažas vanstepa figūras tika ietvertas fokstrotā. Mūsdienās tūstepu un vanstepu ballēs nedejo, bet tas ir saglabājies kantri un vesterna deju kopienās, īpaši līnijdejās.

Kviksteps ir deja, kuru izpilda džeza, regtaima un svinga mūzikas ritmos. Tā ir strauja deja pārī, kurai ir raksturīgi enerģiski palēcieni uz vietas un kustībā uz priekšu. Ātrā versija Anglijā kļuva pazīstama pēc amerikāņu džeza mūziķa Pola Vaitmena (Paul Whiteman) orķestra viesizrādēm 1923. gadā. 1924. gadā abas jaunās dejas – lēnais fokstrots un kviksteps kļuva par patstāvīgām dejām. Abas versijas tika iekļautas deju sacensību programmā. Kvikstepa izveidošanā lieli nopelni ir angļu dejotājiem Frenkam Fordam (Frank Ford) ar partneri Molliju Speinu (Molli Spein), kuri to izveidoja, lai uzvarētu 1927. gada “zvaigžņu” čempionātā. Tajā dalībniekiem bija jāizpilda apvienota deja – ātrā ritma fokstrots un čarlstons (charleston). F. Fords pārvērta šo deju no solo dejas par pāru deju. Deja sastāvēja no mūsdienu kvikstepa pamata figūrām, un tajā kā viena no kustībām bija ietverts arī atturīgs čarlstona solis. Pēc šīs uzstāšanās kviksteps  kļuva populārs ne vien Amerikā, bet arī Anglijā.

Mūsdienu kvikstepa kustības, kuru pamatā ir fokstrota soļi, stipri atšķiras no tiem, kurus dejoja 20. gs. 20. gados. Visas kustības tieši vai netieši, stipri izmainītas vai arī tiešā veidā, ir kvikstepā pārņemtas no vanstepa, tūstepa, fokstrota un čarlstona. Par klasisku, vieglu un tehnisku kvikstepu vairākums speciālistu ir atzinuši jaunā, populārā angļu pāra Kristofera Hokinsa (Christopher Hawkins) un Heizelas Ņūberijas (Hazel Newberry) izpildījumu.

Kviksteps laika gaitā ir absorbējis daudzus citus deju soļus, t. sk. galopa un polkas kustības. Mūsdienu kvikstepā ietverti gājiena un skrējiena soļi, šasē un griezieni kopā ar tādām kustībām kā krustojuma soļi, palēcieni, pārlēcieni un izspērieni. Šāds deju sacensībām pielāgots kviksteps nav paredzēts dejošanai ballē.

20. gs. sākumā fokstrota melodijas skan amerikāņu komponista Džordža Gēršvina (George Gershwin) darbā “Amerikānis Parīzē” (An American in Paris, 1928) un “Porgijs un Besa” (Porgy and Bess, 1935), kā arī franču komponista Kloda Debisī (Claude-Achille Debussy) “Leļļu kekvoku” (Kekvoku de marionnettes) no viencēliena baleta “Leļļu kaste” (La Boîte à joujoux, 1913), ungāru un austriešu komponista Ferenca Lehāra (ungāru Ferenc Lehár, vācu Franz Lehar) operetē “Jautrā atraitne” (Die lustige Witwe, 1905) un citos. 1929. gadā krievu komponists Dmitrijs Šostakovičs (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) uzrakstīja mūziku baletam “Zelta laikmets” (Золотой век), kurā skan gan fokstrots, gan tango, bet 1934. gadā šie skaņdarbi tiek iekļauti “Pirmajā džeza svītā” (Джазовая сюита № 1, 3. Фокстрот). Turpretim salīdzinoši klusināti, arī ironiski distancēti fokstrots izskan vācu komponista Kurta Veila (Kurt Julian Weill) “Trīsgrašu operā” (Die Dreigroschenoper, 1931). Fokstrota tēma ietverta arī latviešu komponistu Ringolda Ores, Raimonda Paula, Ģederta Ramana, Romualda Grīnblata muzikālajās kompozīcijās.

Foksrots bieži vien ir saistīts ar amerikāņu kinoaktieri un Brodvejas skatuves dejotāju, horeogrāfu, dziedātāja un aktiera Freda Astēra (Fred Astaire) un amerikāņu aktrises, dziedātājas un dejotājas Džindžeras Rodžersas (Ginger Rogers) plūstošo deju stilu. Tas ir kļuvis par vienu no populārākajām balles dejām vēsturē. Viena no amerikāņu komponista Džeroma Kerna (Jerome David Kern) fokstrota melodijām “Dūmi aizklāj acis” (Smoke Gets in Your Eyes, 1935) skan amerikāņu režisora Pendro Semjuela Bermana (Pandro Samuel Berman) filmā “Roberta” (Roberta), kuru papildina  F. Astēra un Dž. Rodžersas izjustais dejojums. Savukārt amerikāņu aktieris, dejotājs, dziedātājs, režisors un horeogrāfs Jūdžins Korens (Eugene Curran) pazīstams ar savu atlētisko un enerģisko dejošanas stilu amerikāņu režisora Džīna Kellija (Gene Kelly) slavenajā mūziklā “Dziedot lietū” (Singin in the Rain, 1952). Fokstrota dejas redzamas amerikāņu deju pāra Roberta Montgomerija (Robert Montgomery) un Dorotijas Džordanas (Dorothy Jordan) sniegumā, amerikāņu režisora Čārlza Reisnera (Charles Reisner) filmā “Raupjā mīlestība” (Love in the Rough, 1930), izraēliešu režisora Semjuela Maoza (Samuel Maoz) filmā “Fokstrots” (Foxtrot, 2017) un citās. Slavenais deju pāris Vernons un Airīna Kāsla daudz laika veltīja fokstrota popularizēšanai, uzskatot to par labāko no visām eiropeiskajām un vispār no visām iespējamām dejām.

Fokstrota rašanās bija visnozīmīgākais pavērsiens sarīkojumu deju vēsturē. Ātro un lēno soļu kombinācija deva daudz lielāku variāciju daudzveidību un lielāku dejas prieku. Daudzveidīgā ritma dēļ fokstrots ir arī viena no visgrūtākajam dejām. Fokstrota taktsmērs (4/4) pieļauj to dejot gan mazos deju laukumos, gan ļoti veiksmīgi, veidojot sarežģītākas kombinācijas, lielās deju zālēs. Fokstrots tika uzskatīts par sacelšanos pret 19.  gs. dejām, jo tajā tika izmantotas paralēlās, nevis izvērstās pēdu pozīcijas.          

Sākotnējā fokstrota versija mūsdienās starptautiski pazīstama kā Rhythm Dancing; tā iekļauta arī sporta deju treneru apmācības programmā ar atrunu, ka tā domāta nevis sacensībām, bet tikai sabiedriskajām dejām. Daudzas sākotnējā fokstrota versijas figūras atrodamas Amerikas stila sporta deju sacensību repertuārā, tikai to tehniskais izpildījums ir “uzlabots” atbilstoši sacensību prasībām. Lēnais fokstrots tika radīts izpildīšanai deju sacensībās, bet ballei tika atstāta sākotnējā (Rhythm Dancing) fokstrota versija. 

Mūsdienās pazīstamākās un populārākās fokstrota versijas ir: marša fokstrots (marsh foxstrot), blūza fokstrots (blues foxstrot), Rietumu fokstrots (West  foxstrot), tango fokstrots (tango foxstrot), sambas fokstrots (samba foxstrot), havajiešu fokstrots  (hawaii foxstrot), kantri fokstrots (country foxstrot), polkas fokstrots (polka foxstrot), Austrumu fokstrots (East foxstrot) un citi.