Pasodoble ir vienīgā Latīņamerikas deja, kas nesakņojas afrikāņu kultūrā, bet ir veidojusies tikai Eiropas kontinentā. Pasodobles pirmsākumi meklējami Spānijā. Deju var izpildīt gan vīrietis un sieviete, gan divi vīrieši. Spānijā pasodobli dejo, neatlaižot slēgto satvērienu un vienkāršiem soļiem virzoties uz priekšu vai atpakaļ. Tā ir radusies no vēršu cīņām jeb koridas (corrida), kas tika rīkotas par godu dažādiem tautas svētkiem. Nosaukums pasodoble spāņu valodā nozīmē ‘divkāršs solis’; ir versija, ka tas cēlies no paso a dos ‘deja diviem’. Tas attiecas uz gājiena raksturīgajiem soļiem, kurus var uzskatīt par “1, 2 soļiem” pa labi un tikpat daudz pa kreisi. Turpmākā attīstību pasodobles attīstība notika 20. gs. 20. un 30. gados Francijā, kur veidojās dejas otra koncepcija – partneris ir toreadors, bet sieviete – viņa apmetnis, kuru viņš izmanto, lai novērstu vērša uzmanību un izvairītos no viņa ragu dūrieniem. Tādējādi daudzas pasodobles figūras attēlo dažādas vēršu cīņas fāzes.

Pasodoblei ir raksturīga īpaša dejotāja ķermeņa pozīcija: augsti paceltas krūtis, stingri fiksēta galva, iztaisnoti, bet nolaisti pleci. Pasodoble tiek dejota pie maršam raksturīgās mūzikas, kas tradicionāli tiek izpildīta pirms vēršu cīņas sākuma. Dejas figūru nosaukumi paralēli eksistē trīs valodās: spāņu, franču un angļu.

Šī deja ir vērsta uz toreadoram līdzīgas ķermeņa formas izveidošanu, pievienojot flamenko deju kustības rokās, elkoņos, plaukstu locītavās un pirkstos. Lai izveidotu pareizu ritmisko interpretāciju, tiek izmantotas kājas vai  papēžu piesitieni. Tā kā pasodoble ir raksturdeja, kurā vairākums figūru ir sarežģītas un prasa plašu telpu, deja piemērota balles izpildījumam. Mūsdienās vērojama sporta dejotāju atgriešanās pie pirmavotiem, meklējot autentisku  un dabisku izpildījuma stilu spāņu dejas folklorā, jo īpaši flamenko – spāņu čigānu dejās. 

Pasodoble savā klasiskajā formā meklējama 18. gs. beigās Spānijā. Hipotēze, kas balstīta uz dejas brīvajām figūrām un ritmu, norāda, ka tās binārais ritms un moderētā kustība skaidrojama ar izcelsmi tradicionālajā spāņu mūzikā un 16. gs. sākuma dejās.

Spāņu muzikologs Hosē Subira (José Subirá Puig) uzskata, ka stila izcelsme bija militāro gājienu un vieglās mūzikas kombinācijā. Spānijā pasodobles dejas partitūra datēta ar 1780. gadu, kad tā bija iekļauta teātru komēdijās kā Spānijas kājnieku solis. Viena no hipotēzēm, balstoties uz nosaukuma etimoloģiju, ir, ka pasodoble nāk no franču pas-redouble ‘divkāršots’, kas ir Francijas kājnieku ātra gājiena veids 18. gs. beigās.

Sākot ar 19. gs., pasodobli bija paredzēts dejot vēršu cīņās pēc toreadora uzvaras pār vērsi arēnā. Muzikālais pavadījums bija pielāgots dejai, un ciema iedzīvotāji varēja piedalīties aizraujošajā priekšnesumā. Spānijas vēršu cīņas sākās ar procesiju pasodobles mūzikas pavadījumā, ko spēlēja orķestris.

20. gs. sākumā pasodoble ļoti ātri izplatījās pasaulē, kad emigrantu plūsmas dēļ deja nonāca Latīņamerikā, kur uzreiz ieguva populārākās dejas titulu. Eiropā tā kļuva populāra kā balles deja un pilnvērtīga, pašpietiekama māksla, piemēram, Francijā pasodobli sāka dejot 20. gs. 20./30. gados, un jau 1930. gadā tā kļuva par iecienītu deju sabiedrības elites slāņos, tāpēc dejas galvenās figūras un soļi ir franču valodā. No Francijas deja nonāca Anglijā, kur to izplatīja un ar pamatfigūrām iepazīstināja dejotājs un deju skolotājs mesjē Pjērs (Pierre Jean Philippe Zurcher-Margolle). Viņa veikums vēl joprojām kalpo par standartizētās pasodobles figurālo bāzi.

20. gs. 30. gados  pasodoble kļuva populāra visā Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), tās ietekme ir atrodama arī sacensību tango izpildījuma stilā. Šajā laikā pasodoble tika iekļauta Starptautiskās Latīņamerikas balles deju programmas reģistrā (International Latin American Ball Dance Program Register). Pasodoble ir visgrūtākā deja Latīņamerikas programmā.

Militārā, arī marša pasodoble (military pasodoble; march pasodoble), tika izveidota 1780. gadā kā kājnieku maršs; tā ātrums ļāva karaspēkam izpildīt 120 soļus minūtē. Šādā formā tas ir saglabāts militārajās parādēs un svētku civilās parādēs (pasodobles feseros del Levante).

Populārā pasodoble (popular pasodoble) tiek dejota svinībās un dažādos sabiedriskos pasākumos. Visbiežāk tai ir nepieciešams neliels skaits instrumentu, mūziķu un dziesmu teksti.

Taurinas pasodoble (Taurine pasodoble) bieži tiek spēlēta vēršu cīņu laikā. Šī pasodoble ir balstīta uz mūziku, kas tiek atskaņota cīņās toreodoram ieejas laikā (paseo) vai pāreju laikā (faena) tieši pirms vērša nogalināšanas. Tā ir komponēta, lai godinātu izcilus toreadorus.

Grupas pasodoble (band pasodoble) paredzēta populārām parādēm un ciema svinībām.

Izrādīšanas pasodoble (display pasodoble) – šīs dejas vadītājs spēlē matadora lomu. Sekotājs visbiežāk spēlē matadora apmetņa lomu, bet var arī tēlot matadora ēnu, kā arī dažās figūrās – flamenko dejotāju. Sekotājs nekad nepārstāv vērsi. Šai pasodobles formai ir straujš dejas stils marša mūzikas pavadījumā, to bieži izpilda uzvedumos.

“Tunas” pasodoble – “Tunas” ir nosaukums studentu brālībai, kuras dalībnieki kopā spēlēja populāru mūziku uz ielas, lai iegūtu papildu ienākumus, vai zem kāda no viņu dāmu logiem, lai palīdzētu mīlniekiem satikties. “Tunas” ir kļuvuši par vienu no galvenajiem spēkiem, kas uztur spāņu pasodobli dzīvu. “Tunas” mēdz pielāgot vai atkārtot vienkāršus, jau komponētus skaņdarbus, bet dažreiz paši komponē satīriskus skaņdarbus.

Balles pasodobles (ballroom pasodoble) mūzika ir enerģiska, temperamentīga, liesmojoša. Galvenā loma dejā tiek uzticēta partnerim, tāpēc pasodoble bieži tiek saukta par “meistara deju”. Tajā jājūt spriedze starp partneriem, slēptā izteiksme. 

Mūsdienās pasodoble tiek uzskatīta par deju ar spēcīgu struktūru un māksliniecisko brīvību. Lai veiksmīgi nodejotu pasodobli, ir nepieciešama liela prakse, jo deja ir izteiksmīga un tai nepieciešama stingra muzikalitāte. Pasodoble ir sacensību deja kopš 1945. gada un ir iekļauta Pasaules deju programmā kopš 1963. gada. Mūsdienu sacensību dejās pasodoble tiek apvienota ar četrām citām dejām – sambu, ča-ča-ča, rumbu un džaivu – Latīņamerikas deju programmā.

D klases dejotājiem modernā pasodoble sastāv no divām dejas daļām un viena pārtraukuma starpbrīžos un no trim daļām un diviem pārtraukumiem starpbrīžos C, B, A klases dejotājiem atbilstoši Pasaules Sporta deju federācijas  (World DanceSport Federation, WDSF) klasifikācijai. Dejotāji, kuriem ir zemāka klase par D klasi, sacensībās pasodobli nedejo.

Pasodobles pamatā ir mūzika, kas tiek atskaņota vēršu cīņās. Mūzikas raksturs ir dinamisks un enerģisks un ļauj izmantot flamenko kustības. Pasodobles mūzika ir daudzveidīga: ir daudz klasisku un speciāli uzrakstītu deju kompozīciju, kuras izpilda dueti, trio vai grupas. Atšķirībā no dažiem citiem mūzikas stiliem, pasodoblei ir ļoti sarežģīta struktūra. Dejas mūzikas temps visbiežāk ir 60 sitieni minūtē.

Viens no populārākajiem 20. gs. pasodobles komponistiem ir Paskvāls Navarro (Pascual Marquina Navarro) ar darbiem “Spānijas čigānu deja” (Espana Cani, 1923), “Spānijas debesis” (Cielo español, 1936), “Albaisinas čigāns” (Gitana de Albaicín, 1931) un citi. Pasodobles mūzika ir sastopama arī klasikas darbos, kā, piemēram, Žorža Bizē (Georges Bizet) operā “Karmena” (Carmen), Ludviga Minkusa (Léon Fyodorovich Minkus) baletā “Dons Kihots” (Don Quixote), baletmeistara Rolāna Ptī (Roland Petit) viencēliena baletā “Karmena” (1949) ar Zizī Žanmēru (Zizi Jeanmaire) titullomā; pasodoble skan arī Paula Abrahama (Abraham Paul) operetē “Balle Savojā” (Ball at the Savoy, 1932).

Pasaulē nozīmīgākie Latīņamerikas deju programmas dejotāji, tostarp pasodobles, 20. gs. ir Dženifera Greja (Jennifer Grey) un Dereks Hafs (Derek Hough), Sjūzanna Rīda (Susanna Reid) un Kevins Kliftons (Kevin Clifton).

21. gs. nozīmīgākie pasodoble dejotāji sporta dejās ir vairākkārtējie pasaules un ASV profesionāļu čempioni Latīņamerikas programmā Rikardo Koki (Riccardo Cocchi) un Jūlija Zagorujčenko (Yulia Zagoruychenko).

Pasodoble tika izpildīta 1984. gada Sarajevas olimpiskajās spēlēs, kur to uz ledus izdejoja angļu daiļslidotāji Džeina Torvila (Jayne Torvill) un Kristofers Dīns (Christopher Colin Dean). 2009. gadā Kanādas trīskārtējie olimpisko spēļu (2010, 2014, 2018) dalībnieki daiļslidotāji Tesa Vērtjū (Tessa Virtue) un Skots Moirs (Scott Moir) savā programmā bija iekļāvuši pasodobli.

Latvijā nozīmīgākie Latīņamerikas deju programmas dejotāji, tostarp pasodobles, ir Marts Smolko un Tīna Bazikina, Vicencs Sanss (Vicenc Torremade Sanz) un Megija Dana Morīte, Valērijs un Agita Mironovi, Jevgenijs Suvorovs un Ņina Bezzubova un citi.

Viena no izcilākajām 20. gs. spāņu tautas dejas interpretēm Latvijā ir Marta Alberinga. Viņas sniegumam raksturīga spoža kastaņešu spēle, izkopta muzikalitāte un augstvērtīga kustību tehnika.

1970. gadā Rīgā dejas izrādi “Spāņu estampi” ar Isaaka Albenisa (Isaac Manuel Francisco Albéniz y Pascual), Pablo Sarasates (Pablo Martín Melitón de Sarasate y Navascués) un Ernesto Lekuona (Ernesto Lecuona y Casado) mūziku iestudēja Herardo Fonsea (Gerardo Viana Foncea). Pasodobli, malageņju (malagueña) un citas spāņu tautas dejas izpildīja Zita Errs, Lita Beiris, Alla Priede, Aldis Apse un citi baleta mākslinieki.

1990. gadā Latvija Nacionālās Operas baleta repertuāru papildināja H. Fonsea viencēliena balets “Gernika” (Gernika), skanot Hesusa Guridi (Jesús Guridi Bidaola), Pedro Iparragirres (Pedro Antonio Iparraguirre) pasodobles mūzikai, kurā tika izdejota toreadora un vērša cīņa. Pasodoble H. Fonsea horeogrāfijā atrodama arī tautas deju ansambļa “Liesma” 1977. gada repertuārā.

21. gs. pasodobli Latvijas televīzijas šovā “Dejo ar zvaigzni” ir demonstrējuši arī Latvijā pazīstami mākslinieki: Karīna Tatarinova, Diāna Kubasova, Aminata, Gints Grāvelis, Maksims Busels un citi.