Pasodoble ir vienīgā Latīņamerikas deja, kas nesakņojas afrikāņu kultūrā, bet ir veidojusies tikai Eiropas kontinentā. Pasodobles pirmsākumi meklējami Spānijā. Deju var izpildīt gan vīrietis un sieviete, gan divi vīrieši. Spānijā pasodobli dejo, neatlaižot slēgto satvērienu un vienkāršiem soļiem virzoties uz priekšu vai atpakaļ. Tā ir radusies no vēršu cīņām jeb koridas (corrida), kas tika rīkotas par godu dažādiem tautas svētkiem. Nosaukums pasodoble spāņu valodā nozīmē ‘divkāršs solis’; ir versija, kas tas cēlies no paso a dos ‘deja diviem’. Tas attiecas uz gājiena raksturīgajiem soļiem, kurus var uzskatīt par “1, 2 soļiem” pa labi un tikpat daudz pa kreisi. Turpmāko attīstību pasodoble guva 20. gs. 20. un 30. gados Francijā, kur attīstījās dejas otra koncepcija – ka partneris ir toreadors bet sieviete – viņa apmetnis, kuru viņš izmanto, lai novērstu vērša uzmanību un izvairītos no viņa ragu dūrieniem. Tādējādi daudzas pasodobles figūras attēlo dažādas vēršu cīņas fāzes.
Pasodoblei ir raksturīga īpaša dejotāja ķermeņa pozīcija: augsti paceltas krūtis, stingri fiksēta galva, iztaisnoti, bet nolaisti pleci. Pasodoble tiek dejota pie maršam raksturīgās mūzikas, kas tradicionāli tiek izpildīta pirms vēršu cīņas sākuma. Dejas figūru nosaukumi paralēli eksistē trīs valodās: spāņu, franču un angļu.
Šī deja ir vērsta uz toreadoram līdzīgas ķermeņa formas izveidošanu, pievienojot flamenko deju kustības rokās, elkoņos, plaukstās locītavās un pirkstos. Lai izveidotu pareizu ritmisko interpretāciju, tiek izmantotas kājas vai papēžu piesitieni. Tā kā pasodoble ir raksturdeja, kurā vairākums figūru ir sarežģītas un prasa plašu telpu, deja piemērota balles izpildījumam. Mūsdienās vērojama sporta dejotāju atgriešanās pie pirmavotiem, meklējot autentisku un dabisku izpildījuma stilu spāņu dejas folklorā, jo īpaši flamenko – spāņu čigānu dejās.