Dejas izcelšanās, izveidošanās un attīstība Pēc tango rumba bija otrā no latīņamerikāņu dejām, kas kļuva populāra visā pasaulē. Vārds no spāņu valodas rumbare nozīmē ‘dejot’. Šī dzīvīgā partneru deja akcentē gurnu kustības un emocionālo saikni starp partneriem. Kubā par rumbu sauca strauju tautas deju, kas būtībā bija solo deja ar pārspīlētām gurnu kustībām, ar jutekliski agresīvu attieksmi no vīrieša puses un izvairīgu attieksmi no sievietes puses.
Dejas agrīnās saknes meklējamas 17. gs., tās izveidi ietekmēja Āfrikas vergu mūzikas ritmi un dejas. Kad 1886. gadā Kubā tika aizliegta verdzība, afrokubiešu ballītes un saviesīgie salidojumi tādās pilsētās kā Havana bija vieta, kur tika dejotas daudzas sabiedriskās dejas, tostarp rumba. Pateicoties šīm ballītēm, rumba ieguva ievērību Kubas augstākās un vidusklases vidū, kas pielāgoja šo deju lēnākai un mazāk vērstai uz gurniem, attīstot rumbas son un danzon stilus. 19. gs. 60. gados bijušie vergi apmetās strādnieku rajonos blakus Eiropas imigrantiem, kur dejoja Āfrikas ritmos balstītas dejas.
Dejas noformēšanās notika 19. gs. beigās Orjentes provincē Kubā. Deja sākas slēgtajā satvērienā, tajā tiek izmantotas flirtējošas plecu, vidukļa un gurnu sāniskas kustības. Pamata ritms ir lēns-ātrs-ātrs. Kubiešu rumba ir pāru deja, tā ir lēnāka un ne ar tik erotisku raksturu kā tautiskā rumba.
Pirmie mēģinājumi iepazīstināt ASV publiku ar deju notika 1913. gadā, pateicoties deju pārim Lū Kvinnam (Lew Quinn) un Džoanai Sojerei (Joan Sawyer). Taču popularitāti tā ieguva 20. gs. 20. gados, kad Ņujorkas viesnīcas Waldorf Astoria bigbenda grupas vadītājs Emīls Koulmens (Emil Coleman) izveidoja programmu, kurā skanēja rumbas mūzika un kuru papildināja dejotāju pāri. Rumba īpašu atpazīstamību ASV ieguva 1933. gadā, kad Freds Astērs (Fred Astaire) un Džindžera Rodžersa (Ginger Rogers) dejoja rumbu savā pirmajā kopīgajā režisora Torntona Frīlenda (Thornton Freeland) filmā “Lidojums uz Rio” (Flying Down to Rio).
20. gs. 30. gados rumbas soļi un figūras ASV bija vēl neskaidri. Lielākā daļa dejotāju to traktēja kā jauna veida fokstrotu, kuram pievienotas gurnu kustības. Ar nosaukumu “Amerikas rumba” to popularizēja Amerikāņu rumbas komiteja (American Rumba Committee). Tā bija kvadrātrumbas versija, kas turpmāk šādā formā attīstījās Francijā. Soļi bija līdzīgi fokstrota un lēnā valša kvadrātam, tikai īsāki, ritms bija ātrs-ātrs-lēns vai lēns-ātrs-ātrs, deja tika izpildīta ar raksturīgo “kubiešu kustību” gurnos. Paralēli šai versijai ASV attīstījās arī citas versijas: son, danzon, gvarača (guaracha), bolero un beguine (no portugāļu ‘sākt’)
20. gs. 30. gados, lai mācītos rumbu, Parīzē no Londonas ieradās franču izcelsmes deju skolotājs mesjē Pjērs (Pierre Jean Philippe Zurcher-Margolle) kopā ar savu partneri Dorisu Lovellu (Doris Lavelle). Anglijā viņi ieviesa rumbu 1932. gadā, un Imperiālā Deju skolotāju biedrība (Imperial Society of Teachers of Dancing, ISTD) standartizēja šīs rumbas versijas figūras 1936. gadā. Plašāk pasaulē tā izplatijās tikai pēc Otrā pasaules kara.
Mesjē Pjērs, mācoties deju, saprata, ka kvadrātrumbas iespējas ir stipri ierobežotas, un tādēļ 1947. gadā devās uz Kubu, kur mācījās pie Kubas čempioniem Pepes (Pepe Riviera) un Sjūzijas Rivjēriem (Suzy Riviera). No 1948. gada mesjē Pjērs savā studijā mācīja Kubas rumbu, taču dzīvē tā ieviesās lēni; tās oficiāla atzīšana notika tikai 1955. / 1956. gadā. Anglijā Sarīkojumu deju oficiālā valde (Official Board of Ballroom Dancing) nolēma, ka, sākot ar 1962. gada 1. janvāri, Anglijā par rumbas pamatu atzīt kubiešu rumba versiju.
1950. gadā tika izveidota Pasaules Sacensību dejas komiteja (World Competitive Dance Committee), kura nolēma, ka rumbai turpmāk būs divas pamatfigūras: kvadrāta pamatsolis jeb carre un Kubas pamatsolis jeb corte. ASV dejotāji mācās abus variantus. Anglijā sacensību rumbas dejotāji izvēlējās kubiešu sistēmu, jo tā bija sarežģītāka, deva dejotājiem lielākas iespējas parādīt sevi. Balles deju dejotāji mūsdienās dod priekšroku kvadrātrumbai. Dejas standartizācija līdz 1961. gadam bija problemātiska, līdz Volters Lērds (Walter William Laird) uzrakstīja savu Latīņamerikas deju tehnikas grāmatu “Latīņu deju tehnika” (Technique of Latin Dancing, 1961). Mūsdienās lielu ieguldījumu sacensību rumbas attīstībā ir devuši trīspadsmitkārtējie pasaules čempioni Geinora Fērvezera (Gaynor Fairweather) un Donijs Bērnss (Donnie Burns).
Rumbas sacensību dejās ir divi dažādi stili: starptautiskais un amerikāņu. Rumba tiek uzskatīta par latīņu deju starptautiskajā deju struktūrā un par ritma deju amerikāņu deju struktūrā. Dejas tiek izpildītas atšķirīgi, to uzsvari un pamatsoļi tiek izpildīti dažādos skaitļos. Amerikāņu stila rumba izmanto skaitļus 1, 3 un 4, savukārt starptausikā rumba – 2, 3 un 4. Ļoti atšķirīgas ir arī izpildītāju gurnu kustība. Amerikāņu stilā dejotājs uzkāpj uz saliektas kājas, bet starptautiskajā stilā – uz taisnas kājas.
Mūsdienās rumbu dejo lēnos ritmos. Pēdas atrodas tuvu grīdai ar bīdāmām kustībām, un gurni viegli pārvietojas no vienas puses uz otru. Rumbas skaistie ritmi un ķermeņa izteiksmes padara to par vienu no populārākajām balles dejām.