Rumba visbiezāk tiek dejota afrokubiešu populārajā deju mūzikas stilā, ko arī sauc par rumbu. Afrokubiešu deju klubos rumba var ietvert vairākus kubiešu deju stilus, piemēram, son, jambu (yambu) un gvagvanko (guaguanco). Rumba aizsākās kā afrokubiešu sociālā deja, bet mūsdienas tā ir arī balles deja latīņu deju sporta sacensībās, kas ietver trīs stilus: amerikāņu rumbu, starptautisko stilu un bolero.

Rumbai raksturīgs ciešs partnera satvēriens, nekustīga ķermeņa augšdaļa un lēni šūpojoši gurni un kāju kustības, kas tiek izpildītas lēni-ātri-ātri (amerikāņu stils) vai ātri-ātri-lēni (starptautiskais stils). Rumba ir lēnāka nekā citas latīņu dejas, piešķirot tai romantiskāku nokrāsu; tā pārstāv Āfrikas un Spānijas deju stilu saplūšanu. Rumbu mēdz dēvēt par visu latīņu deju “karalieni”.

Pēc tango rumba bija otrā no latīņamerikāņu dejām, kas kļuva populāra visā pasaulē. Vārds no spāņu valodas rumbare nozīmē ‘dejot’. Šī dzīvīgā partneru deja akcentē gurnu kustības un emocionālo saikni starp partneriem. Kubā par rumbu sauca strauju tautas deju, kas būtībā bija solo deja ar pārspīlētām gurnu kustībām, ar jutekliski agresīvu attieksmi no vīrieša puses un izvairīgu attieksmi no sievietes puses.

Dejas agrīnās saknes meklējamas 17. gs., tās izveidi ietekmēja Āfrikas vergu mūzikas ritmi un dejas. Kad 1886. gadā Kubā tika aizliegta verdzība, afrokubiešu ballītes un saviesīgie salidojumi tādās pilsētās kā Havana bija vieta, kur tika dejotas daudzas sabiedriskās dejas, tostarp rumba. Pateicoties šīm ballītēm, rumba ieguva ievērību Kubas augstākās un vidusklases vidū, kas pielāgoja šo deju lēnākai un mazāk vērstai uz gurniem, attīstot rumbas son un danzon stilus. 19. gs. 60. gados bijušie vergi apmetās strādnieku rajonos blakus Eiropas imigrantiem, kur dejoja Āfrikas ritmos balstītas dejas. 

Dejas noformēšanās notika 19. gs. beigās Orjentes provincē Kubā. Deja sākas slēgtajā satvērienā, tajā tiek izmantotas flirtējošas plecu, vidukļa un gurnu sāniskas kustības. Pamata ritms ir lēns-ātrs-ātrs. Kubiešu rumba ir pāru deja, tā ir lēnāka un ne ar tik erotisku raksturu kā tautiskā rumba.

Pirmie mēģinājumi iepazīstināt ASV publiku ar deju notika 1913. gadā, pateicoties deju pārim Lū Kvinnam (Lew Quinn) un Džoanai Sojerei (Joan Sawyer). Taču popularitāti tā ieguva 20. gs. 20. gados, kad Ņujorkas viesnīcas Waldorf Astoria bigbenda grupas vadītājs Emīls Koulmens (Emil Coleman) izveidoja programmu, kurā skanēja rumbas mūzika un kuru papildināja dejotāju pāri. Rumba īpašu atpazīstamību ASV ieguva 1933. gadā, kad Freds Astērs (Fred Astaire) un Džindžera Rodžersa (Ginger Rogers) dejoja rumbu savā pirmajā kopīgajā režisora Torntona Frīlenda (Thornton Freeland)  filmā “Lidojums uz Rio” (Flying Down to Rio).

20. gs. 30. gados rumbas soļi un figūras ASV bija vēl neskaidri. Lielākā daļa dejotāju to traktēja kā jauna veida fokstrotu, kuram pievienotas gurnu kustības. Ar nosaukumu “Amerikas rumba” to popularizēja Amerikāņu rumbas komiteja (American Rumba Committee). Tā bija kvadrātrumbas versija, kas turpmāk šādā formā attīstījās Francijā. Soļi bija līdzīgi fokstrota un lēnā valša kvadrātam, tikai īsāki, ritms bija ātrs-ātrs-lēns vai lēns-ātrs-ātrs, deja tika izpildīta ar raksturīgo “kubiešu kustību” gurnos. Paralēli šai versijai ASV attīstījās arī citas versijas: son, danzon, gvarača (guaracha), bolero un beguine (no portugāļu ‘sākt’)

20. gs. 30. gados, lai mācītos rumbu, Parīzē no Londonas ieradās franču izcelsmes deju skolotājs mesjē Pjērs (Pierre Jean Philippe Zurcher-Margolle) kopā ar savu partneri Dorisu Lovellu (Doris Lavelle). Anglijā viņi ieviesa rumbu 1932. gadā, un Imperiālā Deju skolotāju biedrība (Imperial Society of Teachers of Dancing, ISTD) standartizēja šīs rumbas versijas figūras 1936. gadā. Plašāk pasaulē tā izplatijās tikai pēc Otrā pasaules kara.

Mesjē Pjērs, mācoties deju, saprata, ka kvadrātrumbas iespējas ir stipri ierobežotas, un tādēļ 1947. gadā devās uz Kubu, kur mācījās pie Kubas čempioniem Pepes (Pepe Riviera) un Sjūzijas Rivjēriem (Suzy Riviera).  No 1948. gada mesjē Pjērs savā studijā mācīja Kubas rumbu, taču dzīvē tā ieviesās lēni; tās oficiāla atzīšana notika tikai 1955. / 1956. gadā. Anglijā Sarīkojumu deju oficiālā valde (Official Board of Ballroom Dancing) nolēma, ka, sākot ar 1962. gada 1. janvāri, Anglijā par rumbas pamatu atzīt kubiešu rumba versiju.

1950. gadā tika izveidota Pasaules Sacensību dejas komiteja (World Competitive Dance Committee), kura nolēma, ka rumbai turpmāk būs divas pamatfigūras: kvadrāta pamatsolis jeb carre un Kubas pamatsolis jeb corte. ASV dejotāji mācās abus variantus. Anglijā sacensību rumbas dejotāji izvēlējās kubiešu sistēmu, jo tā bija sarežģītāka, deva dejotājiem lielākas iespējas parādīt sevi. Balles deju dejotāji mūsdienās dod priekšroku kvadrātrumbai. Dejas standartizācija līdz 1961. gadam bija problemātiska, līdz Volters Lērds (Walter William Laird) uzrakstīja savu Latīņamerikas deju tehnikas grāmatu “Latīņu deju tehnika” (Technique of Latin Dancing, 1961). Mūsdienās lielu ieguldījumu sacensību rumbas attīstībā ir devuši trīspadsmitkārtējie pasaules čempioni Geinora Fērvezera (Gaynor Fairweather) un Donijs Bērnss (Donnie Burns).

Rumbas sacensību dejās ir divi dažādi stili: starptautiskais un amerikāņu. Rumba tiek uzskatīta par latīņu deju starptautiskajā deju struktūrā un par ritma deju amerikāņu deju struktūrā. Dejas tiek izpildītas atšķirīgi, to uzsvari un pamatsoļi tiek izpildīti dažādos skaitļos. Amerikāņu stila rumba izmanto skaitļus 1, 3 un 4, savukārt starptausikā rumba – 2, 3 un 4. Ļoti atšķirīgas ir arī izpildītāju gurnu kustība. Amerikāņu stilā dejotājs uzkāpj uz saliektas kājas, bet starptautiskajā stilā – uz taisnas kājas.

Mūsdienās rumbu dejo lēnos ritmos. Pēdas atrodas tuvu grīdai ar bīdāmām kustībām, un gurni viegli pārvietojas no vienas puses uz otru. Rumbas skaistie ritmi un ķermeņa izteiksmes padara to par vienu no populārākajām balles dejām.

Rumba ir attīstījusies daudzās dažādās variācijās, kas tiek izpildītas konkurētspējīgi dažādās pasaules daļās.

Kolumbija ir rumbas stils, ko tradicionāli izpilda vīrieši. Tā ir solo deja, nevis partneru deja, un dejotājs izpilda agresīvāku tipiskā lēns-ātrs-ātrs soļa versiju. Kolumbijas dejā izpildītājiem ir jāveic sarežģītas kustības, kas prasa lielu fizisko spēku.

Gvagvanko rumba ir afrokubiešu folkloras deju un mūzikas stils.

Gvagvanko ir viens no partneru rumbas stiliem, kas pilns ar seksuālu spriedzi, parasti sākas ar to, ka viens partneris (bieži vien vīrietis) mēģina piesaistīt otra partnera uzmanību. Otrais partneris un pirmais partneris iet uz priekšu un atpakaļ, mijoties ar pavedināšanas brīžiem un koķetisku noliegumu. Šis dejas stils ietver daudz ķermeņa kustību, soļus un teatrālu pieeju dejošanai. Dejai arī liela nozīme Kubas repertuārā, un tas ir ļoti ietekmējis gan salsas mūziku, gan Kubas salsas deju. Gvagvanko rumba ir pasludināta par UNESCO Pasaules mantojuma deju.

Jambu ir vecākais zināmais rumbas stils un arī lēnākais, kas mazāk koncentrējas uz seksuālo spriedzi, bet vairāk uz kustību vieglumu. Dejotāji, kuri praktizē šo stilu, parasti ir gados vecāki.

Son bija pirmais rumbas stils, kas radās no sākotnējās Kubas rumbas. Soļi ir lēnāki un konservatīvāki, ar mazāk izteiktām gurnu kustībām nekā Kubas rumbai. Tas bija Kubas vidusšķiras iecienītākais stils 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Son kā stils noformējās 19. gs. beigās Orjentes provincē. Dejotāji dejo tikai dziesmas piedziedājuma laikā. Son varianti ir pazīstami arī Meksikā un Gvatemalā.

Amerikāņu rumba ir viens no pirmajiem balles rumbas stiliem, kura izcelsme ir ASV. Amerikāņu rumbas stilā pamatsolis tiek dejots kā kvadrāta solis, kur kustības notiek takstmēra pirmajā, trešajā un ceturtajā daļā. Grozāmo gurnu kustību veic, uzkāpjot uz saliektas kājas un pēc tam to iztaisnojot.

Starptautiskajā rumbas stilā soļi tiek dejoti taktsmēra otrajā, trešajā un ceturtajā daļā. Šīs dejas pamatsolis iet uz priekšu un atpakaļ, nevis kā amerikāņu kvadrātstila solis. Šī kustība tiek dejota citādi nekā amerikāņu stilā, jo dejotājs uzkāpj uz taisnas kājas un pēc tam noliecas, lai kustinātu gurnus.

20. gs. Gveneta Volša (Gwenethe Walshe) un Dimitri Petridess (Dimitri Petrides); Hosē Ovjedo (José Rosario Oviedo), vairāk pazīstams kā Malanga – bija Kubas rumbas dejotājs un tiek uzskatīts par vienu no slavenākajiem Kolumbijas dejotājiem; mesjē Pjērs un D. Lovella.

21. gs. Rikardo Koki (Riccardo Cocchi) un Jūlija Zagorujčenko (Yulia Zagoruychenko); Dorins Frekautanu (Dorin Frecautanu) un Marina Sergejeva (Marina Sergejeva); Manuels Frigeto (Manuel Frighetto) un Darja Sereda (Daria Sereda).

Viena no atpazīstamākām rumbas melodijām pasaulē ir Guantanamera, kuru 1929. gadā uzrakstīja Hosē Diass (José Fernández Díaz), kas ātri kļuva par rumbas klasiku. Rumbas melodijas skan arī Moizesa Simonsa (Moisés Simons) dziesmā Rumba Guajira; The Beetles skaņdarbā And I Love Her; Elvisa Preslija (Elvis Presley) dziesmā It's Now or Never; dziesmās Girl from Ipanema un Falling Into You.

Rumbas ritmi saklausāmi arī latviešu komponistu darbos kā, piemēram, Raimonda Paula baletā “Kubas melodijas” (1963, Valentīna Bļinova horeogrāfija un iestudējums) un Ādolfa Skultes baletā “Negaiss pavasarī” (1967, V. Bļinova horeogrāfija un iestudējums).

1935. gadā uz ekrāniem parādījās režisora Meriona Gēringa (Marion Gering) spēlfilma “Rumba” (Rumba) ar amerikāņu dejotāju Džordžu Raftu (George Raft) un meksikāņu dejotāju Margo Albertsu (Margo Alberts) galvenajās lomās, kura vēl vairāk radīja interesi par rumbu.

2008. gada iznāca muzikālā filma “Rumba” (Rumba, rež. Bruno Romijs, Bruno Romy, ar galveno lomu izpildītājiem Dominiku Ābelu (Dominique Abel) un Fionu Gordonu (Fiona Gordon). Rumba arī vērojama ASV deju filmā “Netīrās dejas” (Dirty Dancing, 1987, rež. Emīls Ardolino, Emile Ardolin), kā arī filmās “Dejo ar mani” (Dance With Me, 1998, rež. Renda Heinsa, Randa Jo Haines) un “Lai tas esmu es” (Let It Be Me, 1995, rež. Elionora Bergstīna, Eleanor B. Bergstein) u. c.

Rumba kā balles deju stils arī mūsdienās ir ļoti populārs visā pasaulē. Tā lielākoties tiek uztverta kā sacensību deja, un sacensību stila dejās rumba ir lēnākā no piecām deju latīņu sporta dejām. Rumbai mūsdienās ir arī sociāla nozīme kā īpašam dejas kultūras veidam, kas saistīts ar brīvā laika pavadīšanu un izklaidi. Mūsdienās pasaulē ir populāri trīs rumbas žanra stili: amerikāņu stils, starptautiskais stils un amerikāņu stila bolero.