Būtiski attīstījis latviešu klaviermūziku, radoši iestrādājot tautas melodiju senākā slāņa konstruktīvos elementus savdabīgā nacionāla neoklasicisma stilā. Kora mūzikā virtuozi attīstījis Emīla Melngaiļa tautasdziesmu apdares principus. Mūzikas kritikā iedibinājis atraktīvu literāru stilu. Pētījis un oriģināli apdarinājis tautasdziesmas solobalsij un klavierēm.
Volfgangs Dārziņš
latviešu komponists, pianists, pedagogs, mūzikas kritiķis
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Izcelšanās un izglītība
Tēvs komponists E. Dārziņš, māte Marija (dzimusi Deidere), ilggadēja Rīgas Franču liceja un citu mācību iestāžu skolotāja. Jau agrā bērnībā atklājās zēna absolūtā dzirde, taču sistemātiskas mūzikas nodarbības aizkavējās, un kopā ar mātes darbavietas V. Maldoņa ģimnāzijas evakuāciju Pirmais pasaules karš bija jāpavada Krievijā (1914–1919). Pēc atgriešanās, dzīvojot Inčukalnā, V. Dārziņš sadraudzējās ar nākamo rakstnieku Anšlavu Eglīti, aizrāvās ar sportu. Rīgas pilsētas 2. vidusskolā mācījās nevis klasiskajā, bet t. s. reālklasē. No 1920. gada studēja klavierspēli pie Bonifācijas Rogges Latvijas Konservatorijas zemākajā kursā, tad Jāzepa Vītola kompozīcijas teorijas klasē (1924–1929) un praktiskās kompozīcijas klasē (1930–1931), kā arī klavierspēli augstākajā kursā Nadeždas Kārkliņas klasē (1931–1934), pabeigdams konservatoriju ar sava Pirmā klavierkoncerta pirmatskaņojumu un diviem diplomiem.
Profesionālā un sabiedriskā darbība
No 1928. gada rakstīja mūzikas, vēlāk arī baleta kritikas un apskatus laikrakstos "Latvis", "Rīts" (mūzikas daļas vadītājs no 1934. gada), "Tēvija", žurnālos "Mūzikas Apskats", "Burtnieks", "Raksti un Māksla", "Latvju Mēnešraksts". Rūpīgā darbā pamazām izstrādāja savu atjautīgo literāro stilu un kritiķa reputāciju, taču popularitāti veicināja arī sabiedriska cilvēka daudzpusība un spilgtā izturēšanās sadzīvē, kas it kā imitēja A. Eglīša romānu zelta jaunatnes tipāžu.
V. Dārziņa 30. gadu simfoniskie darbi bija novatoriski (“Spāņu svīta”, 1931; “Latvju deju svīta”, 1932), radīti franču postimpresionisma komponistu ietekmē. Nozīmīgākais bija Otrais klavierkoncerts (1939), ieturēts gaišā noskaņā un brīvs no tradicionāla romantiska dramatisma un patētikas. Tautasdziesmu apdarēs korim (pāri par 20) V. Dārziņš eksperimentēja ar vienkāršām melodijām E. Melngaiļa diatonisma stilā, taču sliecās rotaļīguma un tehniski virtuozas, pat orķestrālas iztēles virzienā, ko pēc kara vēlāk attīstīja arī komponists Marģeris Zariņš. VIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku (1933) jaundarbu konkursā tika iegūtas piecas godalgas – par četrām tautasdziesmu apdarēm un dziesmu “Birzēm rotāts” (Kārlis Jēkabsons), kam sekoja pievēršanās latviešu folkloras pētījumiem.
To iespaidā V. Dārziņa stils pamazām pārtapa, viņam apzināti tiecoties pēc latviskas savdabības. Pēc paša vārdiem, lai savā mūzikas stilā kļūtu universāls, vispirms jākļūst nacionālam – tāda bijusi V. Dārziņa pārliecība, un tāpēc simpātijas piederējušas ungāru mūzikas nacionālajam modernistam Bēlam Bartokam (Bartók Béla). Šādu ievirzi savā klaviermūzikā viņš sāka īstenot jau darbā “Variācijas par oriģināltēmu” (1942) un “Prelūdijā in G” (1944), bet pilnībā izvērsa bēgļa gados Vācijā un ASV. Mitinādamies Eslingenē devās ar dziedātājiem koncertbraucienos pa Vācijas bēgļu nometnēm, daudz rakstīja periodikā par mūziku, sportu, sadzīvi (mūža laikā ap 1000 publikāciju), sarakstīja arī principiāli novatorisko “Pirmo klaviersonāti in F“ (1947/48), ko tūlīt atskaņoja latviešu, vācu, igauņu pianisti.
Kopā ar dzīvesbiedri gleznotāju Annu Dārziņu (dzimusi Ozoliņa) 1950. gadā izceļoja uz ASV Rietumkrastu. Oregonas pavalsts pilsētā Spokenā mācīja klavierspēli privāti, kā arī tur nesen dibinātajā konservatorijā (1950–1952), tajā bija arī repetitors un kompozīcijas teorijas pasniedzējs. Šajā nelielajā nomales pilsētā, kur profesionāla mūzikas kultūra pēc kara tikai veidojās, V. Dārziņam bija daudz skolnieku; daži kļuva par domubiedriem un viņa darbu popularizētājiem ASV – dziedātājs Aldans Endresens (Aldan Andreassen), pianists Kenets Benšufs (Kenneth Benshoof). Vadīja zviedru kori baznīcā Grace Lutheran Church.
Tomēr V. Dārziņš visus oficiālos posteņus pameta, kad 1952. gadā izlēma uzsākt koncertējoša pianista gaitas. Vairākus gadus smagā darbā pilnveidoja spēles meistarību un 50. gadu pirmajā pusē uzstājās ap 100 solokoncertos, vairākās turnejās gandrīz visā Ziemeļamerikā – ar poļu komponista Friderika Šopēna (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin), vācu komponista Roberta Šūmaņa (Robert Alexander Schumann), franču komponista Kloda Debisī (Claude Achille Debussy) un paša darbiem programmās. V. Dārziņa spēle izcēlās ar lielu garīgu spriegumu un mūzikas sentimentālās puses ignorēšanu par labu loģiski konstruktīvai izteiksmībai un skaidrībai. Koncerti piesaistīja gan latviešu, gan amerikāņu publiku, tos reklamēja un recenzēja amerikāņu laikraksti. Viņš un dzīvesbiedre ar pasūtījuma darbiem orientējās galvenokārt uz ASV mākslas tirgu, un viņi bija vienīgā turienes latviešu ģimene, kas nodrošināja sev iztiku tikai ar māksliniecisku darbību.
Darbības un jaunrades briedumu V. Dārziņš sasniedza mūža pēdējā posmā, kad 1955. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV Rietumkrasta lielpilsētā Sietlā. Šeit viņš neiesaistījās regulārā maizes darbā, bet strādāja tikai savā klavierspēlēs studijā, koncertēja vienīgi pēc īpaša uzaicinājuma un šaurākā lietpratēju lokā, tostarp prestižajā Rietumkrasta Mūzikas festivālā. Sadarbojās ar Vašingtona Universitātes Mūzikas skolu (The University of Washington School of Music) un tās mācībspēkiem – tostarp Pirmo ASV Rietumkrasta latviešu dziesmu svētku rīkošanā (1962). Šī skola V. Dārziņa Otro klaviersonāti uz vairākiem gadiem iekļāva kā mācību darbu modernās mūzikas analīzes mācību programmā. V. Dārziņš aizgāja no dzīves šo latviešu dziesmu svētku laikā, kuru organizēšanā pats bija piedalījies.
Latvijas Konservatorijas studenti. No kreisās: Volfgangs Dārziņš, Vlads Jakubēns, Jānis Ivanovs un Viktors Babins. 1926. gads.
No kreisās: gleznotāja Veronika Janelsiņa, komponists Volfgangs Dārziņš un gleznotāja Anna Dārziņa. Vācija, 1948. gads.
Svarīgākās problēmas. Nozīmīgākie darbi
Visu ASV periodu V. Dārziņš turpināja darbu ar latviešu folkloru, kam par materiālu kalpoja no Latviešu folkloras krātuves līdz paņemtās ap 500 melodiju kopijas. Uz to pamata tapuši priekšlasījumi un pētījumi, plašākais no tiem ir raksts “Latvju tautas melodiju veidi un īpatnības” ar 120 nošu piemēriem un astoņām kartēm, t. s. Kopenhāgenas dainu 11. sējumā (“Latviešu tautas dziesmas”, Chansons populaires lettonnes, 12 sējumos, 1952–1956). No līdzpaņemtajām kopijām darinātas arī ap 300 tautasdziesmu apdares balsij un klavierēm, no kurām 200 izdotas vienotā sērijā (“200 latviešu tautas dziesmas”, 1953–1960). Apdarēs V. Dārziņš nav ieturējis vienveida stilu kā folkloras profesionālas tulkošanas līdzekli, bet, pēc paša vārdiem, katrā melodijā mēģinājis saklausīt tikai tās īpatnējo skaņu, individuālo tonālo uzbūvi, kādu šī melodija prasa, un pēc iespējas izvairījies no jebkuras skolas paņēmiena. Rezultātā pavadījuma balsis, kas apvij tautas melodiju, vienīgi tiecas komentēt jau pašai melodijai piemītošo izteiksmi un dara to izmeklētā vienkāršībā.
Tikmēr oriģināldarbos klavierēm (“Otrā sonāte”, 1955; Suite in A u. c.) V. Dārziņš tautas melodijas nav citējis. Pēc viņa vārdiem, tautas garamantu viela ir jāpazīst, tad jāaizmirst, bet jāpatur tās gars. Viņa mērķis bija folkloras metroritmisko un konstruktīvo īpašību pārtvere un pārradīšana, kā arī arhaiskās mūzikas estētikas rekonstrukcija – savu klavierdarbu Suite in A viņš dēvēja par “pilnīgi pagānisku”.
Tādējādi V. Dārziņa klavierkompozīciju pamatā parasti ir dažu skaņu motīvs, kura konsekventā attīstība nevis pielāgojas kādam emocionālam stāstam, bet nododas šī motīva specifiski muzikālo un konstruktīvo īpašību atjautīgai apspēlei un izvērsumam. Tas sevišķi raksturīgs Sietlas gadu klavierdarbiem (Sonatina in G, 1956; Triade de préludes, 1957; Trittico Barbaro, 1958; “Mazas svītas, 1–6”, 1960, Treludes jeb Svīta nr. 8, 1960; Suite breve jeb Svīta nr. 7, 1961). Līdz ar to V. Dārziņa sonātes un svītas ir tālas romantiskajai klaviermūzikai, bet zināmā mērā sasaucas ar itāļu komponista Domeniko Skarlati (Domenico Giuseppe Scarlatti) pirmsklasicisma sonātēm vai neoklasicisma raksturiezīmēm franču komponista Morisa Ravela (Maurice Ravel) mūzikā.
Nozīme, novērtējums, apbalvojumi
V. Dārziņa komponista specifika un nozīme sakņojās spējā sekot laikmeta Eiropas mūzikas attīstībai, tās modernismam, tomēr nezaudējot nacionālo pamatu un kolorītu. Savukārt viņa tautasdziesmu apdares solobalsij un klavierēm pavērušas šim žanram jaunas iespējas un attīstības ceļus. Kā kritiķis un publicists viņš saistoši un visbagātīgāk dokumentējis periodikā savu laikmetu, tā latviešu mūzikas dzīves atmosfēru.
V. Dārziņa skaņdarbus visvairāk publicējis latviešu izdevējs ASV Alfrēds Kalnājs Čikagā, izdevumi recenzēti ASV mūzikas žurnālos Musical Courier, Musical Leader. ASV jaunās mūzikas apgāds DOW (Dow Publishers, Inc.) Ņujorkā 1960. gadā pārņēma no A. Kalnāja sešu V. Dārziņa kompozīciju izdošanas tiesības un reklamēja tos savā katalogā. Ar Vašingtonas Universitātes atbalstu 60. gados tika dibināts Volfganga Dārziņa piemiņas fonds, rīkoti viņa atceres koncerti. ASV pianists K. Benšufs sniedzis V. Dārziņa darbu programmas Stokholmā (1964), kā arī Londonā, Minsterē un Oldenburgā (1966). K. Benšufs uzskatījis, ka V. Dārziņa mūzika ir vērtīgs ieguvums Amerikas kultūrai. V. Dārziņš atkārtoti saņēmis Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda balvu (1953; 1962).
Diskogrāfija
LP*, Volfgangs Dārziņš, piano [Sonata in F] (autors, klavieres). Latvian Music, F80H-6812-13**, Stokholma, 1955.
LP, Volfgangs Darzins Piano Works [Tritico barbaro; Suite in A; Treludes; Petite suite N 6; Sonata N 2. (Kenneth Benshoof, piano). V. Dārziņa Piemiņas fonds, [bez nr.], ASV, 1963.
2 LP, Latvian Folk Songs, arr. by Volfgangs Dārziņš, vol. I-II (Alden Andreassen, tenor, Myrtle Estelle, piano). Daina-Life Records, DP-101, CF1314; DP-102, CF1386, 1964, Birlingame, U.S.A.
LP, Komponista Volfganga Dārziņa [18] tautas dziesmas (Emma Saulīte-Reinvalde, soprāns; Zaiga Ore, klavieres). Audio Mixers Recording Company, AMS-75826-01AB, Čikāga, ASV, 1976.
LP, Kamerkoris AVE SOL, [10 Latviešu tautasdziesmas V. Dārziņa apdarē korim]. "Melodija", C10 29955 008, Rīga, 1990.
CD***, Volfgangs Dārziņš. 100 latviešu tautasdziesmas [apdares klavierēm] (Imants Zemzaris, klavieres). BaltAsia foundation, DDD stereo. Rīga, 2000.
CD, Dāvana, Volfgangs Dārziņš spēlē latvju tautasdziesmas [55 tautasdziesmas klavierēm Volfganga Dārziņa apdarē, I. Lūša magnetofona ieskaņojums, 1956]. Antava, Ult&R. ASV, 2007.
* vinilplate ** kompaktdiska, vinilplates numurs, ko devis izdevējs *** kompaktdisks
Multivide
Komponista Emīla Dārziņa ģimene. No kreisās: sieva Marija Dārziņa ar meitu Laimu Tatjanu Dārziņu, dēls Volfgangs Dārziņš un māte Marija Dārziņa. 08.1910.
Latvijas Konservatorijas studenti. No kreisās: Volfgangs Dārziņš, Vlads Jakubēns, Jānis Ivanovs un Viktors Babins. 1926. gads.
No kreisās: gleznotāja Veronika Janelsiņa, komponists Volfgangs Dārziņš un gleznotāja Anna Dārziņa. Vācija, 1948. gads.