Dramatisko poēmu “Pērs Gints” (Peer Gynt) H. Ibsens sacerēja 1867. gada desmit mēnešos Itālijā, Romā, Iskjā un Sorento. Tā bija rakstnieka nākamā luga pēc lielajiem panākumiem, ko sagādāja dramatiskās poēmas “Brands” (Brand, 1866) publikācija iepriekšējā gadā un kas ievērojami stabilizēja autora materiālo stāvokli. Turklāt Norvēģijas parlaments (stortings), novērtējot “Branda” nozīmību, nolēma piešķirt H. Ibsenam ikgadēju stipendiju literārajam darbam. Dramatiskā poēma “Pērs Gints” ir radusies šajā optimisma pilnajā laikā. Tajā pa daļai turpinātas “Brandā” aizsāktās tēmas, tomēr tās risinātas intonatīvi atšķirīgi. “Pērā Gintā” H. Ibsens iestrādājis pieredzi, ko jaunībā bija guvis, vācot un arī literārajos darbos izmantojot norvēģu folkloras motīvus. Viņa interpretācijā stāsts par pārgalvīgo Pēru Gintu ieguva gan teiksmainu, gan ironisku nokrāsu, un lugas centrālais tēls H. Ibsena izpratnē zināmā mērā kļuva par norvēģiem tipisku rakstura vājību vispārinājumu. Tajā pašā laikā rakstnieka izteiksme ir arī ļoti poētiska, un šāds salikums līdz ar labi pazīstamu motīvu ievijumu lugas norisēs acīmredzot arī izskaidro tās tūlītējo un noturīgo popularitāti norvēģu sabiedrībā.