Dobeles pilskalns ((Doblen, Dubelene) atrodas Dobeles pilsētas rietumu malā, Bērzes upes labajā krastā, uz stāva zemes raga starp Bērzes upi austrumos un avotainu gravu ziemeļu un rietumu pusē. Rakstītajos avotos Dobele (Dubelene) pirmo reizi minēta 1254. gada Zemgales dalīšanas līgumā starp Rīgas arhibīskapu un vācu ordeni. Dobeles koka pils bija Dobeles pilsnovada zemes centrs un viena no spēcīgākajām Zemgales zemgaļu pilīm, kurai līdzās atradās senpilsēta. Koka pils atradusies kalnā ar stāvām nogāzēm, tai bijušas divas priekšpilis, līdzīgi kā Tērvetes pilskalnam. Pilskalnu no priekšpils atdalījis dziļš grāvis un, iespējams, arī zemgaļu pilskalniem raksturīgais valnis. Dobeles pils tiek bieži pieminēta Livonijas Atskaņu hronikā (Livländische Reimchronik), kurā aprakstīti 13. gs. otrās puses notikumi Rietumzemgalē. Dobeles pils laika posmā no 1279. līdz 1289. gadam izturēja sešus Livonijas ordeņa uzbrukumus. Dobeli var uzskatīt par vienīgo pili Zemgalē, kuru Livonijas ordenim krusta karu laikā neizdevās ne reizi iekarot. 1289. gadā Dobeles pils aizstāvji pili nodedzināja un devās uz Rakti. 

1792. un 1795. gados Dobeles pilskalnu ar pilsdrupām zīmējis un aprakstījis Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze), bet ap 1827. gadu pili uzmērījis un zīmējis K. G. Rečs ģenerālgubernatora Filipa Pauluči (Филипп Осипович Паулуччи) albumam. 1869. gadā pils baznīcas atrakšanu no drupām veica Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), bet 1883. un 1884. gados atrakšanas darbus turpināja Karls Bojs (Carl Boy) kopā ar A. Bīlenšteinu. No 1916. līdz 1917. gadam pilskalnu ar akmens pili apsekoja un uzmērīja Bernhards Šmits (Bernhard Schmidt), bet 1923. gadā – Ernesta Brastiņa vadītā ekspedīcija. 1958. un 1959. gados izrakumus organizēja un vadīja Jolanta Daiga. No 1987. līdz 1991. gadam priekšpils teritorijā izrakumus veica Mārtiņš Ruša. Andra Tomašūna vadībā arheoloģiskās uzraudzības un izpētes darbi norisinājās  2012., 2015. un no 2018. līdz 2020. gadam. 

Pirmie zinātniskie izrakumi Dobeles pilskalnā un priekšpilī uzsākti 1951. un 1952. gados, kad Emīlija Brīvkalne un Ādolfs Stubavs instrumentāli uzmērīja pilskalnu ar priekšpili un senpilsētu, izdarot zondējumus plašā teritorijā. No 1958. līdz 1959. gadam J. Daiga veica arheoloģiskos izpētes darbus senpilsētas rietumos no pils. Tur konstatēts 0,7–2,0 m biezs kultūrslānis ar 11.–13. gadsimta zemgaļu materiālajai kultūrai raksturīgām senlietām. Izrakumu laikā tika atklāti 32 pavardi, 14 krāsnis, iegūts bagāts senlietu klāsts. Arheoloģisko izrakumu laikā atrasts ar 1. gadu tūkstoti p. m. ē. datēts akmens cirvis. Noskaidrots, ka senpilsēta aizņēmusi aptuveni 2 hektāru lielu teritoriju, kuru no divām pusēm norobežojusi grava. No pils šo senpilsētas daļu atdalījis 30 m plata un 7 m dziļa grava ar avotiņu, kurš ietek Bērzes upē. Izpētes darbi turpinājās arī 1977. gadā. Arheoloģisko izpētes darbu laikā tika konstatēts, ka priekšpils bijusi labi nocietināta un intensīvi apdzīvota. Priekšpilī tika veikti izpētes darbi dienvidaustrumu daļā un konstatēts, ka kultūras slānis ir 1 m biezs. Priekšpilī tika atrastas zemgaļu koka aizsargsienas paliekas 2–2,5 m platumā, pie kuras blīvi pieslējušās dzīvojamās un saimniecības ēkas ar krāsns apkuri. Pilskalnā un priekšpilī atrasts ievērojams skaits 12.–13. gadsimta sadzīves priekšmetu, rotu, keramikas un bruņojuma veselas un fragmentāras daļas. 

Intensīvi arheoloģiskās izpētes darbi norisinājās no 2018. līdz 2020. gadam pils kapelas restaurācijas, konservācijas un pārbūves laikā. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pilskalna kultūrslānis ir aptuveni 2 m biezs. Dobeles pilskalns bijis apdzīvots jau laika posmā pirms mūsu ēras, par ko liecina atrastā akmens cirvja sagatave un krama fragmenti. Arheoloģiskās izpētes laikā iegūtas ap 1000 zemgaļu materiālajai kultūrai raksturīgas senlietas. Pilskalns bija intensīvi apdzīvots no 10.–13. gadsimtam, par ko liecina senlietu atradumi un koka ogļu, graudu datējums ar C₁₄ (radioaktīvā oglekļa) metodi.   

Dobeles pilskalns atrodas Dobeles pilsētas rietumu malā, Bērzes upes labajā krastā. Gar pilskalnu ved ceļi uz Tērveti un Saldu. Pilskalns ierīkots uz zemesraga ar stāviem sāniem, tos šķērsām pārrokot ar vienu vai vairākiem grāvjiem un izraktās zemes uzmetot valnī. Pilskalna malu augstums austrumos pret Bērzes upi ir 15 m, ziemeļos – 12 m, bet rietumos – 9 m. Uz pilskalna mūsdienās atrodas Livonijas ordeņa celtās mūra pils drupas, kuru centrālais objekts ir bijušās ordeņa pils kapelas daļa. Pēc divu gadu konservācijas, restaurācijas un pārbūves darbiem, pils kapela 2020. gadā daļēji atguvusi savu veidolu. Tās jumta daļā izbūvētas jaunas ekspozīciju zāles un skatu laukums.  

Saskaņā ar 1254. gada Zemgales dalīšanas līgumu Tērvetes un Dobeles (Dobelen, Dobblene, Doblin, Dobbleena) pilsnovadus ieguva ordenis. Šajā laikā pilskalnā vēl atradās zemgaļu koka pils ar priekšpili un senpilsētu. Karā ar zemgaļiem ordeņa karaspēks vairākkārt uzbruka Dobelei, nopostot senpilsētu, taču pili ieņemt nespēja. Zemgaļi 1289. gadā nodedzināja savu pili un devās uz zemgaļu pilīm tagadējā Lietuvas teritorijā, ar laiku pavisam pārceļoties uz Lietuvas dižkunigaitijas (Lietuvos Didžioji Kunigaikštystė) teritoriju. 1335. gadā Livonijas ordeņa mestra Eberharda no Monheimas (Eberhard von Monheim) laikā ordeņa brāļi Dobelē sāka celt savu akmens pili. To tālāk pilnveidoja un nostiprināja mestra Gosvina no Herikes (Goswin von Herike) valdīšanas laikā (1345–1359). Ordeņa bruņinieki izvēlējās vietu savai pilij vecajā zemgaļu pilskalnā, jo tas atradās stratēģiski izdevīgā un dabiski aizsargātā vietā. Jaunuzceltajai pilij vairākkārt nesekmīgi uzbruka lietuviešu un zemgaļu apvienotais karaspēks. 

Dobeles pils bija ordeņa valsts viena novada pārvaldnieka – komtura – miteklis. Laikā no 1373. līdz 1562. gadam zināmi 15 Dobeles komturu vārdi. 1562. gadā, sabrūkot ordeņvalstij un nodibinoties Kurzemes un Zemgales hercogistei, starp tās pirmo hercogu Gothardu Ketleru (Gotthard Kettler) un pēdējo Dobeles komturu Matiasu no Rekes (Mathias (Thiess) von der Recke zu Neuenburg) notika strīds par Dobeles novada piederību. Strīdā uzvarēja hercogs, un 1566. gadā Dobele nonāca hercoga valdījumā. 

Zviedru-poļu karos Dobeles pili bez cīņas vairākkārt (1621., 1625., 1658., 1659.) ieņēma zviedru karaspēks. Katru reizi pils tika izlaupīta un nopostīta. Pēdējie postījumi bija tik lieli, ka 1661. gadā Austrijas sūtnim aprakstot Dobeles pili, pieminēts, ka daļai telpu neesot ne logu, ne durvju. Ziemeļu kara laikā (1701. gadā) pili atkal ieņēma zviedri. Pilī sešas dienas uzturējās Zviedrijas karalis Kārlis XII (Karl XII). Līdz 1730. gadam pilī vēl daļa telpu bija apdzīvota un baznīcā noturēja dievkalpojumus. Pēc tam pils tika pamesta likteņa varā. 

Ordeņa pils celta no laukakmeņiem. Pils plānā redzams šaurs, izstiepts trīsstūris, kas izvietots dienvidrietumu-ziemeļaustrumu virzienā. Mūra pils vecākā daļa atrodas pašā ziemeļaustrumu galā, pilskalna šaurākajā un stāvākajā vietā. No austrumiem ordeņpili aizsargājis Bērzes upes stāvais krasts, no ziemeļiem un rietumiem pili apņēmusi dabiska, avotaina grava, bet dienvidos rakts aizsarggrāvis. 

Pilij izšķirami divi galvenie būvperiodi. Jau minētā vecākā, 14. gadsimtā celtā pils veidojusi plānā 17 x 32 x 37 x 32 m lielu trapecveida četrstūri. Tā sastāvējusi no četriem korpusiem ar nelielu, slēgtu pagalmu vidū. Dienvidu pusē pilij piekļāvusies plaša, 95 x 145 m liela priekšpils. Priekšpils rietumu sienas vidū celts četrstūra formas tornis, kam blakus atradušies ieejas vārti pilī. Hercogistes laikā (16. gadsimta beigās) sākās Dobeles pils pārbūve, un par galveno dzīves vietu kļuva bijusī priekšpils. Gar visu tās austrumu sienu uzbūvēts garš divstāvu dzīvojamais korpuss. Līdz mūsdienām no Dobeles pils saglabājies laukakmeņu aizsargmūris, celts ordeņa laikā. Priekšpilī saglabājusies garās dzīvojamās ēkas pret pagalmu vērstās fasādes siena divu stāvu augstumā ar logu ailēm. Labāk saglabājusies pilsdrupu daļa ir līdz 20 m augstie pils baznīcas mūri.  

Dobeles pilskalns ar Livonijas ordeņa pilsdrupām ir viens no Zemgales apmeklētākajiem tūrisma objektiem. Pēc 2020. gadā pabeigtajiem konservācijas, restaurācijas un pārbūves darbiem, pils kapelas ēkā izveidotas izstāžu zāles un skatu platforma tūristiem. Izstāžu zālēs top ekspozīcija par Dobeles vēsturi un arheoloģisko izrakumu laikā iegūtajām senlietām. Pēc pilskalna un kapelas ēkas labiekārtošanas darbiem, vairāku gadsimtu degradējošā iznīcības procesa Dobeles pils sāk jaunu dzīves posmu.