Mežizstrādes mērķis ir apmierināt cilvēku vajadzības pēc koksnes ar likumīgiem paņēmieniem un tādā mērā, kas ļauj izmantot meža resursus ilgstoši, nenoplicinoši un neradot apdraudējumu apkārtējai videi. Mežizstrāde notiek meža apsaimniekošanas plānā (vai tam juridiski līdzvērtīgā dokumentā) norādītajā vietā atbilstoši konkrētajos apstākļos iespējamam mežizstrādes tehnoloģiskajam procesam un pieļaujamam produkcijas apjomam. Mežizstrādes produkcija ir noteiktām izmēru un kvalitātes prasībām atbilstoši apaļie kokmateriāli (sagatavo no koka stumbra) un/vai sasmalcināta koksne (var iegūt no jebkuras koka daļas). Mežizstrādes noslēgumā produkcijai jāatrodas tās tūlītējas izmantošanas (sadedzināšanas, lai iegūtu siltumu), koksnes pirmapstrādes produktu ražošanas vai izejvielu tirdzniecības vietā. Attālums no darbu sākuma līdz koksnes izejvielu pielietojuma vietai būtiski ietekmē mežizstrādes tehnoloģiskā procesa tipa un kokmateriālu transporta loģistikas izvēli. Mežizstrādes tehnoloģiskais plānojums cirsmā (cirsmas izstrādes tehnoloģiskā shēma) atkarīgs no vietas apstākļiem (reljefa, grunts, ūdens noteces, laikapstākļu un mežaudzes raksturojuma), cirtes veida un darba operāciju izpildes līdzekļiem. Mežizstrādes rezultātus vispārējā veidā vērtē pēc darba ražīguma, izmaksām, enerģijas izlietojuma, ietekmes uz darba veicējiem un apkārtējo vidi. 

Mežizstrādei pielīdzināma mērķtiecīga cilvēku darbība pirmsākumā radusies kā eksistenci nodrošinoša rīcība, gādājot kurināmo un materiālus mājoklim, vienkāršu ieroču un darbarīku izgatavošanai. Laika gaitā mežizstrādes praktiskā nozīme paplašinājās un kļuva daudzveidīgāka. Reizē ar iedzīvotāju skaita un katra indivīda vajadzību palielināšanos, audzis koksnes izejvielu pieprasījums, piešķirot arvien lielāku nozīmi mežizstrādes apjoma paplašināšanai un tehnoloģiskiem uzlabojumiem. Mežizstrādei ir praktiska nozīme arī meža kopšanā un platības atbrīvošanā no apauguma, ierīkojot trases elektroenerģijas vai sakaru līnijām, ceļu būvei, gāzes vai šķidrumu pārvades cauruļvadiem, sportam, tūrismam u. tml., atbrīvojot būvlaukumus vai platības appludināšanai, pārejot uz zemes cita veida izmantošanu u. c. Nepārdomāta mežizstrāde var negatīvi ietekmēt floru, faunu, augsni, hidroloģiskos procesus, ainavu, meža platību īpatsvaru u. c. Mežizstrādei raksturīgs plašs un dažādas sekas izraisošs pielietojums pasaules mērogā, tāpēc praktiskos mērķus iespējams sasniegt tikai ar pietiekama teorētiskā nodrošinājuma atbalstu. Mežizstrādei veltītais zinātnisko pētījumu virziens mežzinātnē veido pastāvīgi atjauninātu teorētisko bāzi, kas nepieciešama praktisku problēmu risinājumu meklēšanai, vispārējai darbu izpildes tehnoloģijas un mehanizācijas attīstībai, kā arī satura kvalitātes uzturēšanai augstākā līmeņa profesionālajā izglītībā. Zinātnes atziņu un tehnisku jauninājumu ieviešana mežkopības un kokmateriālu sagatavošanas kompleksā laika posmā no 1955. līdz 2005. gadam ir paaugstinājusi viena cilvēka darba dienas ražīgumu no 2 līdz 26 m³ (pēc SkogForsk institūta datiem, Zviedrija).

Mežizstrādes tehnoloģiskā procesa gaitā veicamos darbus iedala pamatdarbos (darbība vērsta uz procesa galvenā mērķa objektu, t.i., kokmateriāliem) un palīgdarbos (darbība vērsta uz citiem objektiem ar mērķi radīt piemērotus apstākļus pamatdarbu izpildei). Darba norise sastāv no atsevišķām noteiktā secībā izpildāmām darba operācijām. Katrai no tām ir noteikts mērķis, kas no citām operācijām atšķiras ar norises vietu, laiku, darba līdzekļiem un darba veicējiem. Vienlaicīgi vienā vietā notiekošas operācijas dažkārt izdevīgi apvienot vienotā kompleksā (koku gāšana un saiņošana). Mežizstrādes pamatdarbi sastāv no kokmateriālu apstrādes, pārvietošanas, uzskaites, kvalitātes kontroles un uzglabāšanas operācijām. Mežizstrādes process nenotiek vienā vietā. Mežizstrādes procesu iedala vairākās mežistrādes fāzēs atkarībā no darba norises vietas un kārtas skaitļa tehnoloģiskajā rindā. Mežizstrādes pirmā fāze ir cirsmu darbi. Tie sākas ar koku gāšanu un noslēdzas augšgala krautuvē (AGK). Otrās fāzes, izvešanas, laikā kokmateriālus transportē līdz lejasgala krautuvei (LGK). Ja krautuve atrodas kokmateriāliem paredzētajā izlietojuma vietā, tad mežizstrādes tehnoloģiskais process ir noslēdzies. Pretējā gadījumā izpildāmi tehnoloģiskā procesa trešajā fāzē paredzētie krautuvju darbi un pēc tam ar tālāko transportu procesa ceturtajā fāzē kokmateriāli tiek nogādāti līdz to izlietojuma vietai. Darba operāciju skaits un sadalījums pa fāzēm dažādos gadījumos var atšķirties atkarībā no pielietotā tehnoloģiskā procesa tipa.

Zinātniskās pētniecības metožu pielietojums mežizstrādes procesa un ārēju faktoru ietekmes dziļākai un teorētiski pamatotai izziņai attīstījies reizē ar mežsaimniecības izglītību 18. gs. otrajā pusē Eiropā. Sākotnēji, mežizstrādei notiekot nemehanizētā vai tikai daļēji mehanizētā veidā, pētījumu mērķis bija iegūt rezultātus attiecībā uz atsevišķiem, konkrētai vietai raksturīgiem gadījumiem, nemeklējot iespējamības novērtējumu sagaidīt līdzīgus rezultātus ģenerālkopā. Darba līdzekļu un to lietošanas paņēmienu izvēles variantu daudzveidībā, kāda sasniegta 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā, zinātniskās analīzes rezultāti tiek izmantoti sintēzei, iegūstot kvantitatīvus rezultātus un to iespējamības novērtējumu ģenerālkopā. Teorētisko pētījumu praktisko rezultātu raksturo pasaulē plaši pielietotais paņēmiens kokmateriālu sagarumošanas optimālā varianta pusautomātiskai izvēlei, ko veic meža izstrādāšanas mašīnas (hārvestera) borta datora sagarumošanas vadības programma. Kokmateriālu hārvestera operatora aktīva līdzdalība izpaužas, apstiprinot vai noliedzot priekšlikumu izdarīt sagarumošanas griezumu programmas izvēlētajā vietā.

Par koksnes kā materiāla ieguves un izmantošanas vēsturiski sākotnējo attīstību var spriest pēc arheoloģiskiem atradumiem. Atrastas liecības, ka koksne kurināšanai lietota pirms 750 tūkstošiem gadu, kā būvmateriāls ‒ pirms 60 tūkstošiem gadu, koka laivu izgatavošanai ‒ pirms 2700. gadu p. m. ē. Nav skaidra apliecinājuma tam, cik liela daļa no meža platību samazinājuma, kas jau Romas impērijas laikā uzskatīts par pārmērīgu, ir attiecināma uz zemkopību un lopkopību, un cik ‒ uz koksnes izejvielu ieguvi. Mežu iznīcināšanas apdraudējuma apzināšanās ir viens no faktoriem, kas pastāvīgi bremzējis meža platību samazināšanās tempu un sekmējis mežsaimniecības kā nozares izveidošanos 18. un 19. gs. Kopš tā laika mežizstrāde pildījusi arī uzdevumu līdzsvarot cilvēku vajadzības un meža izmantošanu, nodrošinot meža ilgstošu saglabāšanos ar visām tā piemītošām īpašībām. Pozitīvs rezultāts meža ilgtspējas saglabāšanā ir atkarīgs no ciršanas vietu un cērtamo koku izvēles, izcērtamo platību lieluma, augšanai atstāto koku izvietojuma, kvalitātes un bojājumiem cirtes izpildes laikā, paņēmieniem sagatavoto kokmateriālu aizvākšanai no cirsmas.

Mežizstrādes attīstība cieši saistīta ar vispārējo tehnisko līmeni. 15. gs. tika ieviesti pirmie tērauda zāģi, kas ļāva izlietot mazāk enerģijas, jo skaidās tika pārvērsts mazāk koksnes, nekā cērtot ar cirvi. Līdz ar to darba ražīgums paaugstinājās, bija nepieciešams mazāk strādnieku, samazinājās koksnes zudumi ražošanas atlikumu veidā. Kokmateriālu iekraušanai 19. gs. otrajā pusē Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) sāka izmantot speciālus mehānismus ar tvaika piedziņu, mēģinot kā pirmo atvieglot darba operāciju, kurā jāpatērē daudz enerģijas un pastāv liels smagu nelaimes gadījumu risks. Sākot ar 20. gs. pirmo pusi kokmateriālu pievešanai no cirsmas līdz izvešanas ceļam darba dzīvniekus (zirgus, vēršus, mūļus) sāka aizstāt ar vispārējai lietošanai paredzētiem traktoriem. 1920. gadā Vācijā uzsākta rokas motorzāģa Stihl ražošana, kuram griezējinstruments ir ķēdes zāģis. Tomēr līdz Otrajam pasaules karam mehanizācijas vispārējais līmenis mežizstrādē bija zems. Karā uzkrātā pieredze visurgājēju lieljaudas mašīnu ražošanā bija par pamatu meža mašīnu būvei. Rokas motorzāģu ražošanas strauju attīstību sekmēja membrānas tipa karburatoru ieviešana, par paraugu izmantojot kara lidmašīnu motoriem konstruētos karburatorus. Līdz ar to sasniegtais vispārējais tehniskais līmenis mežizstrādē jau 20. gs. otrās puses sākumā bija pietiekami augsts, un visas pamatdarbu operācijas bija iespējams izpildīt mašinizētā veidā.

Pašreizējo stāvokli mežizstrādes attīstībā nosaka ne tikai sasniegtais tehniskais līmenis, bet arī visas cilvēces pastāvēšanu ietekmējošie apstākļi: klimata pārmaiņas, oglekļa aprite dabā, neatjaunojamo enerģijas resursu izsīkšana, vides piesārņojums ar tai neraksturīgam vielām, ūdens un augsnes kvalitāte, iedzīvotāju kopskaita pastāvīgs pieaugums u. c., ar ko jārēķinās nozares stratēģisko lēmumu pieņemšanā un izpildīšanā. Ikgadējais kokmateriālu ražošanas apjoms pasaulē kopš 20. gs. pēdējās desmitgades ir nostabilizējies apmēram 3,5 miljardiem m³ līmenī. Kopējais apjoms nav proporcionāls valstu teritorijas lielumam, mežu platībai vai iedzīvotāju skaitam. ES valstis saražo apmēram ¼, ASV – ¹/₇, Krievija – ¹/₁₇ no kopējā kokmateriālu apjoma. Kā izejviela rūpnieciskai pārstrādei (lietkoksne) tiek izlietota apmēram puse no kopējā apjoma, otra puse tiek izmantota siltuma ieguvei (malkai). Sadalījums starp kokmateriālu apjomu rūpnieciskai izmantošanai un siltumam dažādās valstīs mainās aptuveni no 10–90 % no kopējā apjoma. Valstīs, kurās vairāk kokmateriālu ražo rūpnieciskai pārstrādei, arī mežizstrādes tehnoloģiskais un tehniskais izpildes līmenis ir augstāks. Lēmumu izvēli starp daudziem iespējamiem mežizstrādes tehnoloģiskā procesa variantiem ietekmē reljefs, grunts izturība, meteoroloģiskie apstākļi, cirtes veids un plānotās cirsmas attālums līdz kokmateriālu transportam piemērotiem ceļiem. Jebkurš no variantiem ir piederīgs kādam no trijiem mežizstrādes tehnoloģiskā procesa tipiem. Ja pēc koku gāšanas kailcirtē vēl neatzarotus stumbrus visā garumā pārvieto līdz AGK, šo procesa tipu sauc par neatzarotu stumbru tehnoloģiju. Šī tipa varianti savstarpēji atšķiras pēc izmantotajiem mehanizācijas līdzekļiem un ar to, līdz kādai pakāpei ir apstrādāti izvešanai sagatavotie kokmateriāli. Stumbrus ar visiem zariem izved reti, jo sērijveidā ražotie kokmateriālu autotransporta līdzekļi tam nav piemēroti. Lielākoties uz stacionārām krautuvēm izved garus, nesašķirotus kokmateriālus. Dažreiz jau augšgala krautuvē stumbru sagarumo atbilstoši kokmateriālu sortimentu prasībām. Atzarotu stumbru tehnoloģija atšķiras ar to, ka stumbrus atzaro jau cirsmā, lai zarus un koku galotnes varētu ieklāt kokmateriālu pirmējā transporta brauktuvēs kā stiprinājuma materiālu. Ja zarus un galotnes paredz izmantot kā enerģijas ieguves avotu, tad cirsmā tos atstāj kaudzēs. Trešais mežizstrādes tehnoloģiskā procesa tips ir kokmateriālu sortimentu tehnoloģija. Šādai apstrādes pakāpei atbilstošas koksnes izejvielas tiek sagatavotas cirsmā uzreiz pēc koka nogāšanas. Mežizstrādes stumbru tehnoloģijas variantiem priekšrocības izpaužas teritorijas ziņā lielās, no kokmateriālu izlietojuma tālu esošās vietās, sugu mistrojuma nozīmē jauktās mežaudzēs, kā arī vietās ar krasām koku savstarpējām atšķirībām kvalitātes un izmēru ziņā. Koku gāšana notiek vienlaicīgi ar stumbru saiņošanu. Abu operāciju izpildīšanai paredzēto mašīnu tehnoloģiskajā aprīkojumā ir griezējinstruments (ātras darbības diskveida frēze vai nažveida griežņi) un skavu sistēma koka noturēšanai griešanas brīdī. Tāltvēriena mašīnas katrā stāvpunktā var paņemt vairāku koku stumbrus. Tuvtvēriena mašīnai jāpiebrauc pie katra gāžamā koka. Stumbru saiņus līdz AGK treilē ar speciālu traktoru, kura tehnoloģiskajā aprīkojumā ir saiņu satvērējs. Atzarošanai izmanto mašīnas, kas stumbru velk caur aptverošu nažu bloku. Mašīnas komplektācijā ir griezējinstruments stumbra galotnes nogriešanai vai arī stumbra sadalīšanai īsākos nogriežņos. Sortimentu tehnoloģiju izdevīgāk lietot nelielu cirsmu izstrādei, kur ir viendabīgas tīraudzes, tāpat arī cirtēs, kur nav paredzēta visas audzes novākšana (meža kopšanas un izlases cirtēs). Kokmateriālu sortimentu sagatavošanai piemērotākā mašīna ir hārvesters, ar ko koku nogāž, un tad atzaro un sagarumo pa sortimentiem, abas operācijas veicot vienlaicīgi pusautomātiskā režīmā. Katra veida sortimentus novieto atsevišķi tā, lai tos ērti varētu satvert un novietot kravas tilpnē ar kokmateriālu pievešanai paredzētā kovedēja (forvardera) hidromanipulatoru. Svarīgs sortimentu tehnoloģijas pielietojuma nosacījums ir arī attālums no cirsmas līdz kokmateriālu izmantošanas vietai. Priekšroka šai tehnoloģijai ir tad, ja kokmateriālus līdz krautuvei var nogādāt ar izvešanu, nemainot transporta veidu. Ja izvešanas attālums ir tik liels, ka jāpāriet uz cita veida transportu, transporta maiņas vietā ir lietderīgi uz krautuvi pārcelt daļu no cirsmu darbu operācijām.

Pasaulē jau kopš 1980. gada ražo vairāk nekā 300 mežizstrādes mašīnu veidu, kas palīdz paaugstināt ražīgumu, samazināt izmaksas un uzlabot ergonomiku. Šīm mašīnām jābūt piemērotām darbam mežā gan attiecībā uz tehnoloģisko prasību īpatnībām, gan darba apstākļu smagumu, sarežģītību un daudzveidīgumu. Tas norāda uz nepieciešamību uzturēt pastāvīgu saikni starp mežizstrādi un mašīnbūvi, kā arī augsnes fiziku, mehāniku, hidroloģiju. Kopš 20. gs. vidus novērojamā straujā mežizstrādes mašinizācija daļā sabiedrības izraisījusi negatīvu attieksmi pret meža apsaimniekošanu, kas liek pārskatīt un mainīt meža darbu secību, apjomu un izpildes tehnoloģiju, kā arī vairāk uzmanības pievērst pozitīvas informācijas sniegšanai.

Nozīmīgākie mežizstrādes uzņēmumi pasaulē reizē ar kokmateriālu sagatavošanu un piegādi veic arī koksnes pirmapstrādes un koksnes tālākapstrādes produkcijas ražošanu. Tādas kompānijas ir Weyerhaeuser (ASV), West Fraser Timber (Kanādā), Sumitomo Forestry (Japānā), Metsä Group (Somijā), BillerudKorsnäs (Zviedrijā). Mežizstrādi teorētiski un praktiski pasaules mērogā atbalstošas organizācijas ir Starptautiskā meža izpētes organizāciju savienība (International Union of Forest Research Organizations, IUFRO) un Apvieno Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (Food and Agriculture Organization of the United Nations, FAO).

Nozīmīgu ieguldījumu mežizstrādes teorētiskā un praktiskā attīstībā devuši 19. gs. un 20. gs. pirmās puses uzņēmēji Johans Hundeshāgens (Johann Christian Hundeshagen) Vācijā, Žoržs Fabrē (Georges Fabre) Francijā, Čārlzs Pritijs (Charles Fenn Pretty) Kanādā, Ralfs Braients (Ralph Clement Bryant) ASV; mūsdienās – Sakari Pinomeki (Sakari Pinomäki) Somijā.

Mežizstrādei veltīti publicējumi regulāri atrodami laikrakstu The Financial Times (sadaļā Basic Resources) un The Economist (sadaļā Topics). Nozīmīgākie meža industrijai veltītie periodiskie izdevumi: Timber Trades Journal (kopš 1873; Progressive Media Publishing); Canadian Journal of Forest Research (kopš 1971; NRC Research Press); Silva Fennica (kopš 1926; Finnish Society of Forest Science).