Ilgtspējīga mežu apsaimniekošana kļuva aktuāla 20. gs. 90. gadu sākumā, kad sabiedrība atzina ekoloģisko faktoru un sociālā taisnīguma nozīmi, kā arī apzinājās patērētāju lomas un ietekmi tirgū. Tā dažreiz tiek saukta par holistisku pieeju meža apsaimniekošanai, jo tiek akcentēts visaptverošs skatījums uz meža ekosistēmas funkcijām.

Ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas koncepcijā tiek uzsvērts, ka mežu apsaimniekošanai jābut sociāli taisnīgai, ekonomiski izdevīgai un ekoloģiski pamatotai. Meži visā pasaulē ir ļoti daudzveidīgi, tāpat atšķiras arī vietējie kultūras konteksti un tradīcijas. Tāpēc tiek uzsvērts, ka nav viena pareizā veida, kā apsaimniekot mežus ilgtspējīgi, tādēļ svarīgi ir galvenie principi.

Koksnes sertifikācija tiek plaši uzskatīta par salīdzinoši efektīvu tirgū bāzētu rīku, lai veicinātu ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu nacionālā un globālā līmenī. Globāli vienota pārnacionāla mežu sertifikācijas shēma nepastāv, bet ir vairākas privātas shēmas. Pasaulē izplatītākās – Meža uzraudzības padomes (Forest Stewardship Council, FSC) un Meža sertifikācijas veicināšanas programmas (Programme for the Endorsement of Forest Certification, PEFC) izstrādātās shēmas jeb vadlīnijas. Šīs abas ir jumtorganizācijas organizācijas, kuras koordinē meža sertifikāciju atbilstoši nacionālajiem standartiem. Abu šo organizāciju ietvaros pasaulē un arī Latvijā ir sertificētas lielas meža platības.

Mežu sertifikācijas sistēmu galvenie principi:

• bioloģiskās daudzveidības aizsardzība – tiek aktīvi aizsargāta dabas daudzveidība un apdraudētās sugas;
• iezemiešu tiesību aizsardzība – tiek respektētas vietējo iezemiešu tradīcijas un veicināta to iesaiste mežu apsaimniekošanā;
• ieguvums vietējiem iedzīvotājiem – ekonomisko ieguvumu veicināšana vietējai sabiedrībai;
• atbilstība vietējiem likumiem – vietējo un starptautisko likumu ievērošana;
• sertifikācijas process – neatkarīgs trešo personu veikts pārbaudes process, lai noteiktu atbilstību standartiem.

Mežu sertifikācijai kopumā ir trīs veidi:

• meža apsaimniekošanas sertifikācija;
• piegādes ķēžu sertifikācija;
• grupu sertifikācija.

Šāds piedāvājums sniedz fleksibilitāti, piemēram, mazajiem mežu īpašnieku kooperatīviem izvēlēties grupu sertifikāciju vai lielajiem mežu īpašniekiem izvēlēties sertificēt savus īpašumus pa reģioniem vai visus kopā.

Tas, ka sabiedrība arvien skaidrāk apzinājās vides izmaiņu globālo mērogu, bija pamats, lai tiktu izveidota ilgtspējīga mežu apsaimniekošana. Amerikāņu bioloģes Reičelas Kārsones (Rachel Carson) 1962. gada grāmata “Klusais pavasaris” (Silent Spring) izraisīja plašu rezonansi pasaulē un veicināja dziļāku apzināšanos par dabas procesu nozīmi un cilvēka lomu tajos. 1987. gadā izdotais ziņojums “Mūsu kopējā nākotne” (Our Common Future) formāli starptautiskajā politikā ieviesa vides problēmas. 20. gs. 90. gados tika izveidotas pirmās neatkarīgās (third-party) mežu sertifikācijas programmas, kas tālāk tika attīstītas kā veiksmīgi tirgū bāzēti politikas instrumenti, lai veicinātu ilgtspējīgu apsaimniekošanu.

Globālie izaicinājumi – klimata pārmaiņas un sugu izzušana – sniedz papildus motivāciju attīstīt un ieviest praksē ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas principus.

Ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas koncepcija var tikt skatīta kā moderna rietumu pasaules sabiedrības iezīme, kas saistāma ar to, ka pieaug cilvēka lomas apzināšanās daudzos globālos procesos, piemēram, klimata pārmaiņās, mežu izciršanā, pārtuksnešošanās problēmā, iezemiešu zemju un resursu pārņemšanā jeb kolonizācijā, bioloģiskās daudzveidības samazinājumā un citur. Tomēr daudzas iezemiešu ciltis un citas primitīvās sabiedrības gadu simtiem ir praktizējušas ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai (mūsdienu izpratnē) līdzīgas prakses. Mazais mērogs un tuvums saviem mežiem ļāva tiem apzināties atgriezeniskās saites starp meža apsaimniekošanu un tiem labumiem, ko sabiedrība ieguva no meža ekosistēmas.

Bioloģiskās daudzveidības aizsardzība galvenokārt tiek nodrošināta, uzturot ekosistēmu vitalitāti (veselību), tādējādi saglabājot ekosistēmas spēju nodrošināt būtiskas ekoloģiskās funkcijas. Cits ļoti nozīmīgs izaicinājums ir mežu izciršana (atmežošana), it īpaši tropu un subtropu mežos, kur augsnes sega ir plāna un trausla. Ilgtspējīgā mežu apsaimniekošanā ļoti svarīga ir ekosistēmu noturības (resilience) veicināšana, lai palielinātu mežu spējas adaptēties klimata pārmaiņām. Tas viss ir saistāms ar ekosistēmu pieeju mežu apsaimniekošanā, kura uzsver, ka jāapzinās un jāsaglabā funkcionālās saiknes, skatot meža teriotrijas kā vienotas un funkcionējošas ekoloģiskās sistēmas.

Ilgtspējīga mežu apsaimniekošana ietver dinamismu un adaptācijas spēju apsaimniekošanas metožu izvēlē un pielietojumā, kā arī dialogu starp dažādām iesaistītajām pusēm.

Globālā līmenī interese par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu ir pastāvējusi gadu desmitiem, bet izteikti aktualizējās pēc 1992. gada Riodežaneiro Zemes samita (Earth Summit), kurā valstu pārstāvji vienojās, ka vides ilgtspējas izaicinājumi globālā līmenī prasa valstu sadarbību. Šī bija pirmā globālā līmeņa sanāksme, kurā šie jautājumi tika institucionalizēti.

Kopš tā laika ir izstrādāta kritēriju un indikatoru kopa mežu ilgtspējīgas apsaimniekošanas novērtējumam globālā, reģionālā un vietējā līmenī. Šie indikatori ir rīcībpolitikas instrumenti, kas tiek izmantoti, lai novērtētu mežu apsaimniekošanuun ziņotu par to. Kritēriju un indikatoru kopa ir pamats ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas konceptualizācijai, būtisko elementu un procesu izdalīšanai, kas, savukārt, ir pamatā, lai varētu formulēt konkrētas apsaimniekošanas prakses.

Starptautiskās politikas darba grupa “Eiropas meži” (Forest Europe) iedala šos kritērijus un indikatorus sešās grupās.

1. Meža resursi un globālie oglekļa cikli.
2. Meža ekosistēmu veselība un vitalitāte.
3. Meža produktīvās funkcijas.
4. Mežu bioloģiskā daudzveidība.
5. Mežu aizsargfunkcijas (augsne un ūdens).
6. Sociāliekonomiskās funkcijas.

Viens no biežāk apspriestajiem soļiem, lai veicinātu meža apsaimniekošanas ilgtspēju, ir atteikšanās no kailciršu mežizstrādes, pārejot uz pakāpeniskajām cirtēm, šādi saglabājot vienlaidus koku vainagu segumu. Tam būtu gan ekoloģiski, gan ainaviski ieguvumi, tomēr tas nozīmētu rentabilitātes samazinājumu meža apsaimniekošanas cikla mežizstrādes fāzē.

Mežu apsamniekošanā neizbēgami saduras ekonomiskās, ekoloģiskās un sociālās intereses – šo interešu līdzsvarošana praksē ir galvenais ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas izaicinājums. Krasas izmaiņas apkārtējā ainavā, piemēram, tropisko mežu izciršana, rada konfliktus ar vietējām sabiedrībām (communities). Viena no ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas kritikām (galvenokārt tropisko mežu aizsardzības dēļ) ir saistāma ar lielvalstu koloniālo vēsturi, respektīvi, agrākās lielvaras savus mežus ir iznīcinājušas un mūsdienās ierobežo attīstības valstu iespējas, izmantot savus meža resursus atbilstoši saviem ieskatiem.

Arvien nozīmīgāka sabiedrībā kļūst ne tikai ētiska un atbildīga attiekme pret vidi un dabas resursu izlietošanu, bet arī pilsoniskais aktīvisms. Pieejamākā tā forma ietver sevī tādu produktu un pakalpojumu izvēli, kuri, izmantojot tirgus mehānismus, veicina atbildīgu un ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Uzskatāmākais piemērs ir sertificēti koksnes produkti: papīrs, koksnes izstrādājumi un citi. Izvēloties tos, tiek veicināta apsaimniekotāju izvēle iesaistīties sertifikācijas shēmās, kuras paredz noteiktus apsimniekošanas un piegādes ķēžu organizācijas standartus vides un sociāli atbildīgas uzņēmējdarbības jomās. Pētījumi parāda, ka meža sertifikācijas shēmas sniedz uzlabojumus mežu ilgtspējīgā apsaimniekošanā atbilstoši nacionālajos standartos noteiktajām vides un sociālajām prasībām.