Ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas koncepcija var tikt skatīta kā moderna rietumu pasaules sabiedrības iezīme, kas saistāma ar to, ka pieaug cilvēka lomas apzināšanās daudzos globālos procesos, piemēram, klimata pārmaiņās, mežu izciršanā, pārtuksnešošanās problēmā, iezemiešu zemju un resursu pārņemšanā jeb kolonizācijā, bioloģiskās daudzveidības samazinājumā un citur. Tomēr daudzas iezemiešu ciltis un citas primitīvās sabiedrības gadu simtiem ir praktizējušas ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai (mūsdienu izpratnē) līdzīgas prakses. Mazais mērogs un tuvums saviem mežiem ļāva tiem apzināties atgriezeniskās saites starp meža apsaimniekošanu un tiem labumiem, ko sabiedrība ieguva no meža ekosistēmas.
Bioloģiskās daudzveidības aizsardzība galvenokārt tiek nodrošināta, uzturot ekosistēmu vitalitāti (veselību), tādejādi saglabājot ekosistēmas spēju nodrošināt būtiskas ekoloģiskās funkcijas. Cits ļoti nozīmīgs izaicinājums ir mežu izciršana (atmežošana), it īpaši tropu un subtropu mežos, kur augsnes sega ir plāna un trausla. Ilgtspējīgā mežu apsaimniekošanā ļoti svarīga ir ekosistēmu noturības (resilience) veicināšana, lai palielinātu mežu spējas adaptēties klimata pārmaiņām. Tas viss ir saistāms ar ekosistēmu pieeju mežu apsaimniekošanā, kura uzsver, ka jāapzinās un jāsaglabā funkcionālās saiknes, skatot meža teriotrijas kā vienotas un funkcionējošas ekoloģiskās sistēmas.
Ilgtspējīga mežu apsaimniekošana ietver dinamismu un adaptācijas spēju apsaimniekošanas metožu izvēlē un pielietojumā, kā arī dialogu starp dažādām iesaistītajām pusēm.