Agromežsaimniecība kā zemes apsaimniekošanas sistēma integrē daudzgadīgus kokaugus, piemēram, kokus vai krūmus, ar kultūraugiem un mājlopiem vienā teritorijā. Agromežsaimniecība tiek praktizēta, lai radītu ekoloģiski un ekonomiski sinerģisku vidi un efektīvāk izmantotu zemes resursus. Agromežsaimniecībā raksturīga mijiedarbība starp audzētajām kultūrām, augsnes procesiem un mikroklimatu, kas palielina bioloģisko daudzveidību, uzlabo barības vielu apriti un noturību pret vides stresu. Strukturējot veģetāciju vertikāli un horizontāli, agromežsaimniecības praksēs iespējams samazināt temperatūru, eroziju un dažādot dzīvotņu mozaīku darba ainavās – atbilstoši zemes lietojuma struktūrai.

Praksē agromežsaimniecība ietver dažādas zemes izmantošanas konfigurācijas, tostarp koku un kultūraugu telpiskas mozaīkas, meža ganību sistēmas un apsaimniekotas meža aizsargjoslas. Šīs konfigurācijas tiek izmantotas, lai palielinātu zemes produktivitāti, apvienojot ilgtermiņa daudzgadīgo augu (koku, krūmu u. c.) ražu ar īstermiņa lauksaimniecības produkciju. Tā rezultātā agromežsaimniecības prakse var sniegt dažādus ieguvumus – dažādot ienākumu plūsmas lauksaimniecībā, palielināt ekosistēmu pakalpojumu klāstu un stiprināt lauksaimniecības reģionu ilgtspējību, vienlaikus saglabājot vai uzlabojot kopējo ainavas funkcionalitāti.

Agromežsaimniecībai ir praktiska nozīme kā zemes izmantošanas sistēmai, kas palielina saimniecību ekoloģisko un ekonomisko noturību, stabilizē ražu un kopumā uzlabo resursu izmantošanas efektivitāti. Agromežsaimniecība nav tikai koku stādīšana laukos, bet integrēta pieeja zemes pārvaldībai, kur koki, lakstaugu/graudaugu kultūras un dzīvnieki funkcionē kā viena sistēma. Agromežsaimniecības prakšu sniegtie ieguvumi iedalāmi ekoloģiskajos (augsnes auglības saglabāšana, erozijas mazināšana, ūdens cikla regulācija, bioloģiskā daudzveidība, oglekļa (C) piesaiste), ekonomiskajos (daudzveidīgi produkti, daudzveidīgi ienākumi, pārtikas drošība) un sociālajos (vietējo kopienu stiprināšana, nodarbinātība). Šīs īpašības agromežsaimniecības pieejas padara īpaši vērtīgas lauksaimniekiem un reģioniem, kas ir pakļauti izteiktai klimata mainībai.

Agromežsaimniecības pētījumi apvieno dažādas disciplīnas, piemēram, augu ekoloģiju, augsnes zinātni, mežkopību, hidroloģiju un agroekoloģiju. Agromežsaimniecības prakses demonstrē modeļus kompleksai resursu izmantošanai, vielu un enerģijas plūsmām un sugu ekoloģiskajām mijiedarbībām. Šīs jomas zinātniskā vērtība ietver mežsaimniecību, agronomiju, ainavu ekoloģiju un ilgtspējības pētījumus, kur agromežsaimniecības sistēmas tiek plaši pētītas kā daudzfunkcionālas zemes izmantošanas prototipi, kuru ietvaros iespējams optimizēt gan ražošanu, gan nozīmīgus vides rādītājus.

Agromežsaimniecība ietver dažādas formas, kurās koki integrējas ar lauksaimniecību un lopkopību.

• Meža-aramzemes sistēmas (Silvoarable systems) – tajās koki tiek audzēti kopā ar lauksaimniecības kultūrām, piemēram, riekstu koki kopā ar graudaugiem, ābeles ar dārzeņiem, vīnogulāji ar ozoliem. Šāda pieeja nodrošina ēnojumu, labāku mikroklimata regulēšanu, augsnes struktūras uzlabošanu u. c. ieguvumus.
• Silvopastorālās sistēmas – koki un krūmi tiek kombinēti ar lopkopību (ganībām). Šāda pieeja, kas izplatīta Latīņamerikā un Dienvidaustrumāzijā, nodrošina ēnu dzīvniekiem, ganību kvalitāti un koksni vai augļus.
• Aizsargjoslu un dzīvžogu sistēmas – koki un krūmi tiek stādīti gar lauku malām vai upēm, lai pasargātu no vēja, erozijas un piesārņojuma. Šādas sistēmas Eiropā bieži izmanto arī kā biotopu koridorus.
• Meža dārzi un mājas dārzi ir kompleksas kultivēšanas sistēmas, atbilstoši kurām augi tiek stādīti līdzīgi kā dabiskā mežā — tas ietver augļu kokus, krūmus, zālaugus un garšaugus. Šāda pieeja tradicionāli izplatīta Dienvidaustrumāzijā, kas mūsdienās kļūst populāra arī Eiropā.
• Aleju zemkopība (Alley cropping), kurā lauksaimniecības kultūras audzē starp koku rindām (alejām) – šāda pieeja veicina augstāku produktivitāti un palīdz aizsargāt augsnes.

Agromežsaimniecība nav jauna pieeja – tā sakņojas cilvēces agrīnajā lauksaimniecībā. Jau pirms vairāk nekā 5000 gadiem cilvēki Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Centrālamerikā audzēja kokus un citas kultūras vienās teritorijās. Centrālamerikā maiju un acteku zemkopji audzēja kukurūzu un pupas starp augļu un ēnu kokiem. Āfrikas Sahela zonā zemnieki saglabāja akācijas kokus laukos, jo tie bagātināja augsni ar slāpekli (N). Ķīnā un Indijā jau sen tika izmantoti kokaugu dzīvžogi, lai aizsargātu laukus no vēja un erozijas. Ar industriālā laikmeta intensīvās lauksaimniecības ienākšanu 18.–20. gs., koki lauksaimniecības zemēs tika uzskatīti par šķērsli produktivitātes celšanai. Tika veidoti plaši monokultūru lauki, kas gan deva īslaicīgu ražas pieaugumu, bet ilgtermiņā izraisīja augsnes degradāciju, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un ūdens aprites traucējumus. 20. gs. vidū radās jauna izpratne par ekosistēmu pakalpojumiem un ilgtspējīgu zemes izmantošanu. 20. gs. pirmajā desmitgadē Starptautiskais agromežsaimniecības pētniecības centrs (International Centre for Research in Agroforestry, ICRAF) sāka sistemātiski pētīt šīs sistēmas. Kopš tā laika agromežsaimniecība ir kļuvusi par globāli atzītu disciplīnu, kurā apvienotas ekoloģijas, agronomijas, mežsaimniecības un sociālās attīstības perspektīvas.

Agromežsaimniecība gūst arvien plašāku popularotāti arī Eiropā, tajā skaitā Eiropas ziemeļu puses valstīs. Agromežsaimniecība tiek uzskatīta par vienu no efektīvākajiem risinājumiem klimata pārmaiņu mazināšanai un pielāgošanai. Koki piesaista ogļskābo gāzi (CO₂) no atmosfēras un uzglabā to biomasā (koksnē) un augsnē. Kokaugu radītais ēnojums samazina iztvaikošanu un siltuma stresu blakus audzētajām kultūrām. Papildus tam, kompleksā agromežsaimniecības sistēmu struktūra palielina šo ekosistēmas noturību pret ekstremāliem laikapstākļiem. Starptautiskās organizācijas (Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, Food and Agriculture Organization, FAO; Starpvaldību klimata pārmaiņu padome, Intergovernmental Panel on Climate Change, IPCC; Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām, United Nations Framework Convention on Climate Change, UNFCCC) atzīst agromežsaimniecību kā risinājumu, kas balstīts uz dabu (nature-based solution), klimata politikā.

Galvenās starptautiskās institūcijas agromežsaimniecībā.

• Pasaules agromežsaimniecības centrs (World Agroforestry Centre, CIFOR, agrāk – Starptautiskais agromežsaimniecības pētniecības centrs) – vadošais pētniecības centrs, dibināts 1978. gadā Nairobi, Kenijā.
• ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (Food and Agriculture Organization, FAO) – globāla organizācija lauksaimniecības un mežasaimniecības jomās, kas integrējusi agromežsaimniecību savās ilgtspējas un klimata programmās.
• Agromežsaimniecības pētniecības fonds (Agroforestry Research Trust) – nevalstiska organizācija Apvienotajā Karalistē, kas nodarbojas ar zemes īpašnieku un apsaimniekotāju izglītošanu un veicina praktiskas inovācijas Eiropā.
• Eiropas agromežsaimniecības federācija (European Agroforestry Federation, EURAF) – veicina agromežsaimniecības ieviešanu Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Svarīgākie akadēmiskie žurnāli agromežesaimniecības jomā: Agriculture, Ecosystems & Environment (izdevējs Elsevier, kopš 1974. gada), Agroforestry Systems (izdevējs Springer, kopš 1982. gada), Agroecology and Sustainable Food Systems (izdevējs Taylor & Francis, kopš 1990. gada), Journal of Agroforestry and Environment (izdevējs Bangladešas agromežsaimniecības biedrība (Agroforestry Society of Bangladesh, AFSB, kopš 2007. gada), International Journal of Agroforestry and Silviculture (izdevējs Advanced Scholars Journals, kopš 2013. gada). 

Starp ievērojamiem mūsdienu darbiniekiem agromežsaimniecības jomā minami: Kanādas mežsargs Džons Bens (John Bene) – viens no termina “agromežsaimniecība” ieviesējiem 20. gs. 70. gados, autors ziņojumam “Koki, ēdiens un cilvēki” (Trees, Food and People, 1977), kas aizsāka Starptautiskā agromežsaimniecības pētniecības centra izveidi; indiešu izcelsmes amerikāņu lauksaimniecības zinātnieks, viens no vadošajiem agromežsaimniecības pētniekiem Ramačandrans Nairs (P. K. Ramachandran Nair) – izstrādājis klasifikācijas un metodoloģijas, autors grāmatai “Ievads agromežsaimniecībā” (Introduction to Agroforestry, 1993); Apvienotās Karalistes  augu fiziologs un agromežsaimniecības praktiķis Rodžers Līkijs (Roger Leakey) – darbojies Āfrikā un veicinājis daudzfunkcionālu koku ieviešanu mazajās zemnieku saimniecībās.; indiešu zinātnieks M. P. Sings (M. P. Singh) – pētījis oglekļa bilanci un agroekoloģisko sistēmu ilgtspēju.