Adaptīvās apsaimniekošanas modelis bieži tiek raksturots kā “mācīšanās darot”. Tajā tiek uzsvērta zinātnē balstīta (evidence-based) pieeja. Šādā perspektīvā apsaimniekošanas lēmumi tiek uztverti kā plānoti eksperimenti tādā nozīmē, ka iegūtā pieredze tiek izmantota nākamajās apsaimniekošanas procesa fāzēs (iterācijās). Tas, savukārt, nozīmē, ka apsaimniekošanas procesā notiek nepārtraukta datu ievākšana par būtiskiem ekosistēmas raksturlielumiem, kas tiek analizēti sasniedzamo mērķu vai atsauces vērtību (baseline) kontekstos.

Adaptīvā apsaimniekošana ietver monitoringa elementus, tomēr šāda datu ievākšana nav pašmērķis, bet rīks, uz ko lielā mērā balstās lēmumu pieņemšanas process šajā modelī. Papildus tiek paredzētas iespējas intervencēm – mērķtiecīgām, operatīvām darbībām, kuras paredzētas korekciju ieviešanai (“kursa maiņai”), balstoties uz ievāktajiem datiem.

Adaptīvā apsaimniekošana parādījās sistemātiskās ekoloģijas uzplaukuma periodā (no 20. gs. 70. gadu vidus līdz 80. gadu beigām). Adaptīvās apsaimniekošanas koncepcijas aizsācēji bija Kanādas ekologi Krofords Hollings (Crawford Stanley Holling) un Karls Volters (Calr Walters). Kopš 20. gs. 90. gadiem notikusi jomas paplašināšanās, institūcijām pakāpeniski integrējot lietišķās ekoloģijas principus papildus klasiskās teorētiskās ekoloģijas zināšanām. Par to liecina, piemēram, ekosistēmu apsaimniekošanas modeļa pieņemšana Amerikas Savienoto Valstu Mežu dienestā (United States Forest Service) – šis modelis paredz ne tikai dinamiskāku apsaimniekošanas lēmumu pieņemšanu, bet arī intervences darbības, piemēram, kontrolēto dedzināšanu, lai imitētu dabiskos ekosistēmu traucējumus (šajā gadījumā – meža ugunsgrēkus).

Adaptīvās apsaimniekošanas izcelšanās saistīta arī ar resursu ekonomikas jomu, kas nodarbojas ar kvantitatīvu, sistemātisku pieeju dabas resursu uzskaitē un ekonomiskā potenciāla novērtēšanā, ko papildina agrīnās idejas par ilgtspējīgu attīstību – tieši resursu pārvaldības un ekosistēmu apsaimniekošanas kontekstos. Mūsdienās adaptīvā apsaimniekošana ir viena no vides pārvaldības un lietišķās ekoloģijas centrālajām koncepcijām.

Adaptīvās apsaimniekošanas koncepcija ir salīdzinoši jauna (kopš 20. gs. 70. gadiem), tādēļ joprojām daudzviet tiek uztverta kā riskanta pieeja, tomēr institūcijas visā pasaulē integrējušas adaptīvās apsaimniekošanas elementus tādās formās kā ekosistēmu apsaimniekošana (ecosystem management), integrālā ūdens resursu apsaimniekošana (integrated water resource management) un iesaistošā pārvaldība (participatory governance).

“Adaptīvs” ir kļuvis par saīsinājumu elastīgākai, iteratīvai vai uz uzraudzību (monitoringu) balstītai pārvaldībai, nevis patiesi eksperimentālam dizainam. Daudzos adaptīvās apsaimniekošanas plānos nav definētas skaidras hipotēzes, modeļu salīdzinājumi vai izslēdzošu lēmumu pieņemšana pārvaldības procesā.

Adaptīvās apsaimniekošanas modelis ir iekļauts vides pārvaldībā (upju baseinu apsaimniekošanā, zvejas kvotu noteikšanā, invazīvo sugu kontroles plānošanā), mežsaimniecībā (mežizstrādes darbu plānošanā, dabisko traucējumu pārvaldībā, ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas plānošanā), dabas aizsardzībā (aizsargājamo teritoriju tīkla plānošanā, biotopu atjaunošanā), klimata pārmaiņu politikā (adaptācijas stratēģiju izstrādē), pilsētplānošanā (plūdu riska novērtēšana, zaļās infrastruktūras stratēģiju izstrādē). 

Adaptīvās apsaimniekošanas modelis iezīmē jaunu pieeju dabas resursu pārvaldībai, kas atzīst dabas sistēmu augsto kompleksitāti un nepieciešamību pēc lielākas elastības lēmumu pieņemšanas procesā.

Adaptīvās apsaimniekošanas ieviešana praksē ir palīdzējusi izveidot robustākus un pamatotākus pārvaldības elementus, piemēram, nozvejas kvotas, kas balstītas uz reālajiem zivju populāciju lielumiem, meža apsaimniekošanas modeļus, kas pielāgoti meža atjaunošanās īpatnībām, kā arī dinamiskas apūdeņošanas (irigācijas) sistēmas, kas ņem vērā dažādu lauksaimniecības kultūru ūdens patēriņu.

Adaptīvās apsaimniekošanas modelis palīdz ieviest mācīšanās elementus institucionālajā praksē, kas palielina sabiedrības uzticības līmeni institūcijām un normalizē statistisko modeļu, scenāriju un ilgtermiņa monitoringa lietojumu ārpus strikti zinātniskā konteksta.

Mūsdienās adaptīvā apsaimniekošana ir kļuvusi par neatņemamu rīku lietišķajā ekoloģijā, piemēram, klimata pārmaiņu adaptācijā un dinamiskajā dabas aizsardzībā. Piemēram, statiska dabas aizsardzības vēlas “iesaldēt” esošo stāvokli pretstatā dinamiskai pārmaiņu pārvaldībai, ko reprezentē adaptīvās apsaimniekošanas modelis.

Tomēr daudzos gadījumos pastāv tā sauktā “institucionālā inerce”, kas pretojas adaptīvās apsaimniekošanas modeļa ieviešanai praksē. Cits nopietns šķērslis šī modeļa ieviešanai ir finansējums, jo adaptīvās apsaimniekošanas koncepcija paredz pastāvīgu datu ievākšanu un dinamiska pārvaldības modeļa uzturēšanu.

Publiskajā telpā adaptīvā apsaimniekošana ir pozicionēta kā viens no galvenajiem rīcībpolitikas rīkiem klimata pārmaiņu adaptācijas procesā; pieejas spēja integrēt nenoteiktības (šajā gadījumā – klimata scenāriju) aspektus.

Atsevišķos gadījumos pārvaldības vai apsaimniekošanas modeļa izmaiņas tiek atspoguļotas kā adaptīvās apsaimniekošanas piemēri, tomēr tas ne vienmēr nozīmē patiesu pāreju uz jaunu apsaimniekošanas modeli. Citos gadījumos adaptīvās apsaimniekošanas prakses netiek pieminētas vārdā, bet nosauktas kā “klimata adaptācijas stratēģijas ieviešana” vai “reāllaika reaģēšanas sistēmas”. Dažreiz adaptīvā apsaimniekošana pat tiek salīdzināta ar informāciju tehnoloģiju kopumiem, piemēram,ar “programmatūras atjauninājumiem”, “atgriezeniskajām saitēm” un “rīcībpolitiku ar mašīnapmācību”.