Zemes apsaimniekošanas plānošanas process īsteno ilgtermiņa stratēģiju par to, kā zeme būtu jāizmanto, līdzsvarojot konkurējošas intereses, piemēram, apbūves attīstību, rūpniecību, lauksaimniecību un dabas aizsardzību, lai nodrošinātu racionālu zemes resursu izmantošanu un ilgtspējīgu attīstību.

Tā kā zeme ir ierobežots resurss, tās lietojumam nepieciešama plānošana, lai optimāli izmantotu šo resursu. Zemes apsaimniekošanas plānošana ir cieši saistīta ar īpašumu telpisko struktūru, respektīvi, kā zemes teritorijas ir telpiski izvietotas saistībā ar to produktivitāti, reljefu, mitruma apstākļiem un citiem būtiskiem rādītājiem.

Līdzīgi kā telpiskajā plānošanā, zemes apsaimniekošanas plānošana ir valsts un pašvaldību prerogatīva un ir rīcībpolitikas veidošanas procesa sastāvdaļa. Plānošanā tiek izmantoti dažādi plānošanas instrumenti.

• Zonējums. Ietver juridiski saistošus noteikumus, kas paredz zemes izmantošanas mērķus noteiktās teritorijās, nosakot atļautos izmantošanas veidus un būvniecības standartus.
• Aizsargājamās teritorijas un aizsargjoslas. Šīs robežas iezīmē normatīvajos aktos noteiktos zemes apsaimniekošanas aprobežojumus.
• Zemes lietojuma veidu klasifikācija. Plānošanas procesā nepieciešams apzināt un klasificēt dažādus zemes lietojuma veidus atbilstoši plānotajiem izmantošanas veidiem.
• Sabiedrības līdzdalība. Sabiedrības, it sevišķi vietējo iedzīvotāju un iezemiešu kopienu, iesaiste plānošanas procesā. 

Zemes apsaimniekošanas plānošanas institucionalizācijas procesā liela nozīme bija mežu apsaimniekošanas regulējumam. Šajā kontekstā vācu mežzinis Heinrihs Kota (Heinrich Cotta,) 19. gs. pirmajā desmitgadē un amerikāņu mežzinis Gifords Pinčots (Gifford Pinchot) 19. gs. 90. gados un 20. gs. pirmajā desmitgadē ieviesa sistemātiskas, zinātnē balstītas meža apsaimniekošanas un plānošanas principus savās valstīs. Ainavu ekoloģijas jomā zemes apsaimniekošanas plānošanu 20. gs. 30. gadu beigās attīstīja vācu ģeogrāfs un botāniķis Karls Trolls (Carl Troll) un 20. gs. 80. un 90. gados amerikāņu ainavu ekologs Ričards Formens (Richard T. T. Forman). Skotu ainavu arhitekts Īans Makhargs (Ian McHarg) 1969. gadā izdeva grāmatu “Dizains harmonijā ar dabu” (Design With Nature), kurā izklāstīja ekoloģiski pamatotas zemes apsaimniekošanas plānošanas principus. Amerikāņu dabaszinātnieks Aldo Leopolds (Aldo Leopold) 20. gs. pirmajā un otrajā desmitgadē lika pamatus institucionālai dabas aizsardzības sistēmai Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī ieviesa “dabas ētikas” pieeju zemes apsaimniekošanā.

Zemes apsaimniekošanas plānošanas attīstība ir cieši saistīta ar izmaiņām valstu ekonomiskajā organizācijā, pārvaldības sistēmās un vides apziņā (environmental awareness). Agrīnās zemes izmantošanas plānošanas formas atrodamas pirmsindustriālajās agrārajās sabiedrībās, kur pārvaldes sistēmas regulēja zemes īpašumtiesības, augseku un resursu izmantošanas tiesības. Līdz ar industrializāciju 18. un 19. gs. sākās intensīvāka zemes izmantošana un izmaiņas zemes apsaimniekošanas modeļos veicināja formalizētākas pieejas zemes apsaimniekošanai, it īpaši Eiropā un Ziemeļamerikā.

20. gs. izceļas ar zemes apsaimniekošanas plānošanas institucionalizāciju, izmantojot valsts vadītu politiku, šādi risinot lauksaimniecības produktivitātes, zemes reformas un dabas resursu saglabāšanas problēmas. Daudzi zinātnes sasniegumi un jaunas metodes, piemēram, augsnes klasifikācija, ekoloģiskā izpēte un vēlāk tālizpēte, ļāva veikt sistemātiskāku un zinātnē balstītu (evidence-based) plānošanu. Pēc Otrā pasaules kara zemes apsaimniekošanas plānošanu arvien biežāk iekļāva valstu attīstības stratēģijās, īpaši pārtikas drošības, lauku modernizācijas un infrastruktūras attīstības kontekstos. Starptautiskās organizācijas, piemēram, Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (Food and Agriculture organization), spēlēja galveno lomu zemes novērtēšanas sistēmu standartu izveidē un ilgtspējīgas zemes apsaimniekošanas prakšu veicināšanā visā pasaulē. Kopš 20. gs. beigām plānošanā arvien vairāk tiek ņemti vērā vides ilgtspējas jautājumi, piemēram, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, klimata pārmaiņu ietekmju mazināšana un augšņu auglības samazināšanās.

Pārtikas un lauksamniecības organizācija ir publicējusi 10 soļu vadlīnijas zemes izmantošanas politikas plānošanai.

1. Mērķu noteikšana – tiek definētas sabiedrības vajadzības un plāna darbības mērogs.
2. Darbu organizācija – tiek izveidota komanda, noteikts budžets un laika grafiks.
3. Problēmu analīze – tiek izpētīta esošās zemes izmantošanas struktūra un identificētas problēmas.
4. Jaunu iespēju identifikācija – tiek izstrādāts jauns zemes izmantošanas veidu projekts.
5. Atbilstības novērtēšana – tiek novērtēts, vai teritorijas fiziskās īpašības atbilst plānotajam izmantošanas veidiem.
6. Alternatīvu izvērtēšana – tiek analizēta ietekme uz vidi, ekonomiku un sociālo jomu.
7. Optimālā varianta izvēle – tiek pieņemti lēmumi, pamatojoties uz sabiedrības un izpildvaras diskusijām.
8. Plāna izveide – tiek formulēta oficiālā rīcībpolitika un pārvaldības vadlīnijas.
9. Plāna īstenošana – notiek plāna īstenošana, izmantojot rīcībpolitikas instrumentus.
10. Uzraudzība un koriģēšana – tiek sekots līdzi progresam un atjaunināts plāns atbilstoši vajadzībām.

Zemes apsaimniekošanas plānošanā nozīmīga ir ģeogrāfisko informācijas sistēmu un tālizpētes metožu izmantošana, kas ļauj apstrādāt apjomīgus ģeotelpiskos datus un veikt telpisko analīzi, izpētot potenciālās ietekmes, simulējot alternatīvus zemes apsaimniekošanas modeļus un novērtējot nodrošinājumu ar ekosistēmu pakalpojumiem.