Līnijdeja ir mūsdienīga sociālo deju forma, kas apvieno dažādus mūzikas žanrus un deju stilus. Līnijdeja ir iecienīts brīvā laika pavadīšanas veids, jo nav nepieciešams deju partneris, un ikviens var izvēlēties sev piemērotāko dejas horeogrāfijas aprakstu un uzmeklēt internetā arī video instrukciju. Līnijdeju apraksti ir atrodami horeogrāfiju arhīvos, no kuriem populārākie ir Copperknob, Kickit, Linedancer. Horeogrāfiju aprakstiem ir vienota uzbūves shēma – dejas nosaukums, horeogrāfs, sienu (wall) skaits, soļu skaits (count) un sarežģītības pakāpe – iesācēju, apguvēju, vidējā, augstākā.

Horeogrāfijas visbiežāk sastāv no divu un četru sienu dejām, bet ir arī vienas un trīs sienu dejas.

Sienu skaits norāda, par cik grādiem pagriezīsies dejotāji, atkārtojot norādīto soļu secību.

Vienas sienas līnijdejā (1 wall line dance) dejotāji vienmēr atkārto secību vienā un tajā pašā virzienā jeb uz vienu sienu.

Divu sienu līnijdejā (2 wall line dance) dejotāji atkārto secību, kad ir pagriezušies par 180 grādiem attiecībā pret dejas sākuma sienu.

Četru sienu līnijdejā (4 wall line dance) dejotāji atkārto secību 90 grādus pa labi vai pa kreisi attiecībā pret sākuma sienu.

Horeogrāfija skaņdarba atskaņošanas laikā tiek atkārtota vairākkārt, un dejotāji vairākas reizes var atgriezties sākuma punktā. Arī partneru līnijdejām (partner line dances) ir savas līnijdeju horeogrāfijas, kas tiek dejotas pa deju laukuma ārējo malu, pārvietojoties pretēji pulksteņa rādītāja virzienam pa dejas ceļu. Pāri sastājas virknē viens aiz otra un sinhroni izdejo noteiktas soļu kombinācijas.

Ne visas līnijdeju horeogrāfijas iztur laika pārbaudi, bet ir arī tādas, kas, pateicoties skaņdarba un horeogrāfijas veiksmīgam salikumam, tiek mācītas un dejotas daudzus gadus vai pat gadu desmitus. Tiek veidoti populārāko deju saraksti (line dance top), kuros tiek apkopoti deju klubā, valstī vai starptautiski veikto iknedēļas, mēneša vai gada aptauju rezultāti.

Kā piemēru populārām horeogrāfijām var minēt Black Cofee (horeogrāfe Helena Omelija, Helen O’Malley) un Islands In The Stream (horeogrāfe Kārena Džounsa, Karen Jones).

Līnijdejas var apgūt pašmācības ceļā vai apmeklējot nodarbības, ko vada instruktori, kas māca ne tikai horeogrāfijas soļu secību, bet arī soļu tehniski pareizu izpildījumu, izmantojot dažādus deju stilus.

Par līnijdeju pamatu var uzskatīt pasaules tautu deju vissenākās formas. Katrai tautai un arī katram reģionam ir bijušas savas dejas, kas mantotas no paaudzes paaudzē. Daudzas no šīm dejām tiek dejotas joprojām, piemēram, Balkānu kolo, britu morris dance, maoru haka, Ziemeļamerikas kvadrātdejas (square dance). Plaši izplatītas bija apļa dejas, kad dejotāji veidoja apli, stāvot viens otram līdzās, tika dejotas arī dejas virknēs, kad dejotāji izvietojas viens aiz otra vai viens blakus otram un pārvietojoties veido zīmējumu. Par virknes dejas paraugu var nosaukt Bunny Hop, kas radās 1952. gadā Sanfrancisko ASV. Somu studenti, kuri atgriezās no studijām ASV, pārveda sev līdz arī Bunny Hop, un Eiropā šī horeogrāfija kļuva populāra 20. gs. 70. gadu sākumā, pateicoties tālaika tik populārajām dziesmām Letkajenka un Letkis. Arī šobrīd Eiropā šī horeogrāfija pazīstama, un to labprāt dejo saviesīgos pasākumos.

Iedvesmojoties no vienkāršo ļaužu izklaides dejām, 16. gs. beigās karaliene Elizabete I (Elisabeth I) savā galmā ieviesa jaunu dejošanas formu – lauku dejas (country dance). Šo deju soļi bija viegli apgūstami, un tās atšķīrās no tā laika sarežģītajām galma dejām, kas prasīja pamatīgu apmācību un ko varēja atļauties tikai pārtikusī sabiedrības daļa, kurai bija pietiekami daudz brīvā laika. 1651. gadā tika iespiesta deju skolotāja Džona Pleiforda (John Playford) grāmata “Angļu dejas skolotājs” (The English Dancing Master), kas bija pirmais angļu tradicionālo deju un nošu krājums.

Dž. Pleiforda grāmatā ir rakstīts par četru pāru dejām, ko raksturo dejotāju pārvietošanās kvadrāta un apļa formā. Šīs dejas ir angļu lauku deja (English country dance), īru setu deja (Irish set dance), un skotu lauku deja (Scottish country dance). Daudzas no Dž. Pleiforda grāmatā minētajām figūrām joprojām ir daļa no šodienas Ziemeļamerikas kvadrātdejas elementiem.

No Anglijas lauku dejas izplatījās arī citās Rietumeiropas valstīs un to kolonijās. 19. gs. kopā ar kolonistiem Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) nonāca arī angļu lauku dejas. Veidojās īpašs amerikāņu deju stils ar divām raksturīgākajām apakškategorijām – kvadrāts un kontrdeja (contra dance), pamatojoties uz dejotāju izkārtojuma formu.

Brīvdienu vakaros tika rīkoti saviesīgi kopienas vai ģimenes saieti ar dejošanu, ko sauca arī par klēts dejām (barn dance), kur tika dejotas tradicionālās dejas, ieskaitot kvadrātdejas. Lai visi klātesošie varētu dejot sinhroni, dejas vadīja saucējs (caller), un deju soļi nebija sarežģīti, lai ikviens varētu pievienoties.

Kvadrātdeja ir deja četriem pāriem vai kopumā astoņiem dejotājiem, kur pāri izkārtojas kvadrātā, pa vienam pārim katrā malā ar skatu pret laukuma vidu. Kvadrātdeja satur daudzu tautas deju elementus. Kvadrātdeja ieguva plašu popularitāti 20. gs. vidū.

Pastāv vairāki kvadrātdejas veidi: kadriļa (quadrille), dienvidu kalnu stils (Southern mountain style), tradicionālā kvadrātdeja (traditional square dance), vesterna kvadrātdeja (Western square dance), modernā vesterna kvadrātdeja (Modern Western square dance), Kanādas piejūras kvadrātdeja (Maritime Canadian square dance), kvadrātdeja ar dziesmu (singing square dance).

Kvadrātdejas sastāvdaļa ir dzīvā mūzika un saucējs – vadītājs, kurš dejas laikā nosauc kustības un deju figūras, kas dejotājiem jāizpilda uz deju laukuma.

Kontrdeja bija viena no populārākajām dejošanas formām laikmetā pēc renesanses. Kontrdejas priekšrocība bija, ka uz ballēm varēja ierasties bez deju partnera. Dalībnieki sastājas divās garās – sieviešu un vīriešu – rindās ar skatu vienai pret otru. Dejas laikā veidojās pāri, kas pārvietojās pa līnijām no viena zāles gala uz otru un dejas laikā nonāca saskarē ar visiem dejas dalībniekiem. Dejotāju skaits nebija ierobežots.

18. gs. kontrdeja kļuva par populāru amerikāņu sociālās dejas formu un parasti tika saukta par lauku deju. 19. gs. kontrdeja zaudēja popularitāti, un tās vietā stājās citas pāru dejas, piemēram, valsis un polka.

Līdz ar radio ieviešanu ASV no 1900. līdz 1940. gadiem kontrdeja attīstījās un tika saukta par pastaigu (the stroll). Šis dejošanas veids ir parādīts Džordža Lūkasa (George Lucas) 1973. gada spēlfilmā “Amerikāņu grafiti” (American Graffiti) un Rendala Kleizera (Randal Kleiser) 1978. gada spēlfilmā “Breolīns” (Grease) ar Džonu Travoltu (John Travolta) un Olīviju Ņūtoni (Olivia Newton) galvenajās lomās. Tā vietā, lai stātos pretī viens otram, partneri stāvēja viens otram blakus, veidojot līniju.

20. gs 60. gados līnijdejas kļuva arvien populārākas, jo deju zālēs vīrieši bija skaitliskā mazākumā, un dejotāji mēdza sastāties līnijās un orķestra pavadījumā izpildīja soļu salikumus, ko saucējs/vadītājs nosauca mikrofonā, līdzīgi kā kvadrātdejā. Arī disko mūzikas ēras laikā deju zālēs tika izmantots tas pats princips, kas redzams 1977. gada Džona Bedema (John Badham) filmā “Sestdienas vakara drudzis” (Saturday Night Fever) un Edama Šenkmana (Adam Shankman) 2007. gada spēlfilmā “Matu laka” (Hairspray).

Vēlāk deju soļi tika pierakstīti, un tāpēc ir iespējams iepazīt tālaika populāro deju Madison, Electric Slide, Tush Push, Chicken Dance horeogrāfijas.

Kopš 1970. gadu sākuma līnijdejas tiek dejotas dažādu populāru mūzikas stilu pavadībā, ieskaitot džezu, svingu, rokenrolu un latīņamerikāņu stila mūziku.

Īpaša nozīme līnijdeju attīstībā ir kantrīmūzikai. 1980. gadā uz ekrāniem iznāca Džeimsa Bridžesa (James Bridges) spēlfilma “Pilsētas kovbojs” (Urban Cowboy) ar Dž. Travoltu galvenajā lomā. Šī filma izraisīja milzīgu interesi par kantrīmūziku un līnijdejām, to horeogrāfiju skaits strauji pieauga.

1992. gadā Bilijs Rejs Sairuss (Billy Ray Cyrus) ierakstīja albumu Some Gave All kantrīpopa stilā. Lai veicinātu albuma popularitāti, horeogrāfei Melānijai Grīnvudai (Melanie Greenwood) tika pasūtīta līnijdeja dziesmai Achy Breaky Heart. Šī dziesma kļuva populāra visā pasaulē un sasniedza Billboard populārāko dziesmu saraksta 1. vietu, noturoties tajā piecas nedēļas pēc kārtas. Līdz ar šo dziesmu līnijdejas kļuva populāras Ziemeļamerikā, Eiropā un Austrālijā.

1996. gada 1. jūnijā Apvienotajā Karalistē iznāca pirmais žurnāla Linedancer numurs. No 1996. gada Blekpūlā, Apvienotajā Karalistē notiek gada labāko horeogrāfiju apbalvošanas ceremonija Crystal Boots Awards.

Mainoties popmūzikai, mainās arī līnijdejas. Mūsdienu līnijdeja ir eklektisks stilu sajaukums, kas var ietvert visu, sākot no hiphopa līdz džezam un balles dejai. Notiek dažādi konkursi, kuros piedalās dejotāji dažādās vecuma kategorijās. Līnijdejotāji apmeklē festivālus un organizē meistarklases ar starptautiski atzītāko horeogrāfu un instruktoru piedalīšanos. Līnijdejas dejo arī cilvēki ratiņkrēslos – Igaunijā ir kolektīvs Silver Wheels, ko vada Baltijā pirmā līnijdeju instruktore Kaije Segere (Kaie Seger).