Pieminekļa koncepcija atbilst 19., 20. gs. sākuma praksei – idejisks vēstījums daudzfigūru kompozīcijā arhitektoniski organizētā telpā. Piemineklis ir 42 m augsts, simetrisks, sastāv no divpakāpju pamatapjoma un obeliska ar Brīvības alegoriju – sievietes figūru ar trīs zvaigznēm paceltajās rokās. Nosaukums “Milda”, kas daļēji ieviesās 20. gs., nav pamatots. Fasādes daļa vērsta pret Daugavu, tajā atrodas pieminekļa moto “Tēvzemei un brīvībai”, virs tā Latvijas alegorija ar jauniešu tēliem. Blakus uzrakstam otrā apjoma nišās sārtā granīta trīsfigūru grupas “Darbs” un “Tēvzemes sargi”. Pret Bastejkalnu vērstajā daļā travertīna cilnis “1905. gads” un virs tā – “Lāčplēsis”. Pret Brīvības bulvāri vērstajā pieminekļa daļā stūros kompozicionāli līdzīgas alegoriskas grupas “Gara darbinieki” un “Ģimene”. Virs durvīm, kas veda tehniskajās telpās (pašlaik – Goda telpa), kompozicionāli un plastiski veiksmīgākā “Važu rāvēju” grupa. Pret Latvijas Nacionālo operu un baleta ēku vērstajā pusē vēsturisks cilnis “Cīņā ar bermontiešiem uz Dzelzs tilta”, virs tā – grupa “Vaidelotis ar jaunekli”. Uz terases ārējām malām divi travertīna ciļņi – “Karavīru gājiens" un “Dziesmusvētku gājiens”.
Vizuālais efekts panākts ar pārdomātu masīvā un stabilā pamata un slaidā obeliska kontrastu, kā arī skulptūru izmēru palielināšanu: četras stūru alegorijas ir 3,5 m augstas, pelēkā granīta augstciļņi obeliska pamatnē 5,5–6 m, Brīvības statuja ap 9 m, panākot harmonisku un līdzsvarotu kopiespaidu.
Pieminekļa autori tiecās pēc maksimālas vienkāršības un regularitātes, ko panāca piecas kompozicionālās grupas (Māte Latvija un četras stūru alegorijas), veidojot pēc vienas shēmas – centrā statiski stāvoša figūra ar rokām, atbalstītām uz zobena/zižļa (zināmāka analoģija – Hugo Lederera, Hugo Lederer, Bismarka piemineklis, Bismarck-Denkmal, Hamburgā), abās pusēs vēl pa vienai figūrai. Arī “Važu rāvēju” grupā ir trīs figūras, bet kontrastā ar pretējā pusē esošo “Māti Latviju”, figūras ir saspringtas, iemieso cīņas sparu, enerģiju un spēku.
Darbā pie pieminekļa K. Zāle tālāk attīstīja savu individuālo, sintezēto plastisko stilu, sāktu Brāļu kapu ansamblī. Modernisma ietekmēta ģeometrizācija, zināma arhaizācija un neoromantiskums ieguva skaidrāk izteiktas neoklasicisma iezīmes figūru tipā, formu noapaļojumā, drapēriju raksturā, tendencē uz simetriju. Būtisks ir granīts – tajā darinātās formas ir stingrākas, var panākt nogludinātu virsmu un precīzas, cietas detaļas. Brīvi interpretētās tautiskās detaļas ir saglabātas atbilstošos tēlos (Lāčplēsis, vaidelotis). Pieminekļa polihromija, akmens materiālu izsmalcinātās toņu nianses (brūngani sārts, vēsi pelēks granītā, silti dzeltenīgi balts travertīnā), patinētā vara zaļums un it īpaši zeltītas detaļas (trīs zvaigznes un figūras tērpa josta) šajā laikā ļauj saskatīt analoģijas ar Art Deco stila meklējumiem, atsevišķos gadījumos Art Deco koncepcija iekļāva sevī izteiktu neoklasicistisko komponenti. Brīvības piemineklī K. Zāles tēlniecība, balstīta klasiskajā figuratīvisma principā, radoši sintezēja stilistiskās tendences, lai radītu autora priekšstatam atbilstošu patiesu, tautisku un laikmetīgu mākslu.