Visu romāna notikumu centrā ir Ilze Druja, kā arī viņas dēls Kurts un Kurta sieva Benita.
Kurta pārdzīvojumi saistīti ar sarežģīto situāciju, kāda veidojās, kad Otrā pasaules kara beigās ģimenes locekļi nereti tika nošķirti viens no otra, un arī vēlāk valdīja ilgstoša neziņa par viņu atrašanās vietu, Padomju Savienībai stingri kontrolējot jebkādu saziņu ar Rietumvalstīm. Ar mātes likteni saistītās rūpes ir pastāvīgi klātesošas, tās ietekmē Kurta un Benitas attiecības, tāpat diktē viņu rīcību, piemēram, pēc pirmo kontaktu nodibināšanas uz Rīgu tiek sūtīti palīdzības sainīši. Tomēr Kurts labi apzinās, ka konkrētajos apstākļos tā ir visai niecīga palīdzība, un pastāvīgi izjūt sirdsapziņas pārmetumus. Ilzes Drujas dzīves apstākļi savukārt ir visai sarežģīti gan Austrumprūsijā, gan vēlāk Rīgā, kur viņa ir atgriezusies praktiski bez jebkādām mantām. Romāna pirmajās nodaļās tēlotas bēgļu dzīves ainas, ko ietekmē strauji mainīgie apstākļi un izmisīgie centieni tikt pie kāda patvēruma, kas visai drīz izrādās īslaicīgs un nedrošs. Vietējo iedzīvotāju mājas, kurās bēgļiem uz laiku ierādīta pajumte, izlaupa padomju karaspēks, un ir apdraudētas arī visu iemītnieku dzīvības. Ilze satuvinās ar enerģisko Mālberga kundzi, kura neapjūk nevienā situācijā, taču pastāvīgi ieinteresēta arī savas mantas vairošanā, kas ļauj viņai vēlāk atgriezties Rīgā ar krietniem mantu saiņiem. Kā pretstats Mālberga kundzes enerģiskajai rīcībai tēlots atturīgais miers, ar kādu izturas pedagogs Krauliņš, kādreizējais Kurta skolotājs, visus likteņa triecienus uzņemot ar zināmu rezignāciju. Būdams jau krietnā vecumā, Krauliņš neiztur svešuma grūtības un mirst tieši tobrīd, kad bēgļi ir uzsākuši atceļu uz Rīgu, tāpēc viņš ir jāatstāj, nespējot parūpēties par apbedīšanu. Pēc Ilzes nonākšanas Rīgā tūlīt noskaidrojas, ka apmešanās agrākajā dzīvoklī, kur viss ir ticis atstāts vislabākajā kārtībā, vairs nav iespējama. Viņai ir gatava palīdzēt dēla pirmā sieva Helēne, tomēr aizspriedumi neļauj Ilzei pieņemt vedeklas piedāvātās naktsmājas, un Ilze pārnakšņo kāpņu telpā, bet pēc tam apmetas uz dzīvi pie Mālberga kundzes. Vēlāk ar Helēnes un viņas vīra Rūsiņa netiešu atbalstu Ilzei izdodas tikt pie istabas komunālajā dzīvoklī, kura divās istabās joprojām mitinās arī dzīvokļa agrākā saimniece Krauliņa kundze, Kurta skolotāja sieva. Pārējās istabas ir aizņēmuši cilvēki, kurus tur nometinājusi jaunā vara, un viņu vidū ir gan runīgais strādnieks Svimpulis, gan sieviete ar kurlmēmu meitu, gan agrākais padomju jūras spēku karavīrs, krievs, kuru citi dzīvokļa iemītnieki cenšas ignorēt. A. Eglīša tēlojumā spilgti atklāta komunālā dzīvokļa realitāte ar tajā valdošo saspiestību, sadzīves lietu pārblīvētību, kopīgi apsaimniekojamo virtuvi. Visai pieticīgs ir arī tas dzīvoklis, kurā kopā ar savu māsu mitinās enerģiskā Mālberga kundze. Par vienu no viņas ienākumu avotiem kļūst no Austrumprūsijas pārvesto, bet vēlāk arī to Kurta atsūtīto mantu tirdzniecība, kuras Ilze daļēji nodevusi Mālberga kundzes rīcībā pateicībā par iespēju saziņai ar dēlu izmantot viņas pasta adresi. A. Eglīša tēlojumā atklāti pretrunīgi cilvēku raksturi, kuri nav pakļauti viennozīmīgam autora vērtējumam. Viņš atklājis pietiekami daudz savtīguma Mālberga kundzes raksturā, tomēr visā romāna gaitā tieši viņa izrādās viens no tiem cilvēkiem, ar kuru Ilze spēj saprasties vislabāk un kuras atbalsts ir svarīgs grūtākajos brīžos. Ilze kā romāna centrālais tēls pa daļai veidots jau Apsīšu Jēkaba iedibinātajā t. s. sirdsšķīsto ļaužu tradīcijā, uzsverot ētisko principu stabilitāti, tomēr viņā ir uzsvērts gan rakstura spēks, gan arī zināma iecirtība, kas Ilzi kavē izrādīt lielākas simpātijas dēla pirmajai sievai, neraugoties uz atbalstu, ko Helēne viņai sniedz.