Anšlava Eglīša romāns “Pansija pilī” ir viens no tiem trimdā tapušajiem literārajiem darbiem, kuru autori pievērsās atmiņu vēstījumiem par dzīvi Latvijā. Šādu tematu aktualizācija bija saistīta ar pakāpenisku iedzīvošanos trimdas zemēs kopš 20. gs. 50. gadu nogales. Tos rosināja arī apziņa, ka tūlītēja vai drīza atgriešanās dzimtenē politisku apstākļu – padomju okupācijas – dēļ nebūs iespējama. Literārie darbi liecināja par vēlmi atklāt savas bērnības un jaunības pieredzi laikā, kad vecākā trimdinieku paaudze pamazām novecoja, tomēr uzturēja atmiņas un saglabāja lepnumu par starpkaru perioda – 20. gs. 20. un 30. gadu – neatkarīgo Latviju.

Romānā “Pansija pilī” aprakstīto notikumu vieta ir A. Eglīša tēvam, rakstniekam Viktoram Eglītim agrārās reformas rezultātā pēc Pirmā pasaules kara piešķirtais īpašums Krimuldas pagasta Inciemā, senā muižas centrā, ko dzejnieka ģimene saņēma samērā sliktā stāvoklī. A. Eglītis šeit pavadīja lielu daļu no dzimtenē nodzīvotajiem vasaras mēnešiem. Atmiņu romānā autors pievērsās raksturīgām situācijām no iepazīšanās ar jauno īpašumu līdz pat aizbraukšanai trimdā Otrā pasaules kara beigās. Romānā spilgti aprakstīts plašais nams ar daudzām istabām, kas bija zaudējušas agrāko spožumu, tomēr bija īpatnēji pievilcīgas, kā arī apkārtne, kas tikai daļēji bija izmantojama lauksaimniecības mērķiem, toties labi derēja brīvā laika pavadīšanai. Visvairāk izceltās nodarbes, kam savu laiku no pusaudža gadiem līdz pat brieduma posmam veltīja autors, ir glezniecība, makšķerēšana, dārzniecība un sports. Spilgti un kolorīti apcerēti pansijas viesi un viņu uzturēšanās Inciemā. A. Eglīša labvēlīgi ironiskajā skatījumā atklājas šo cilvēku rakstura savdabība, savukārt viņu kopums veido krāšņu starpkaru perioda dzīves ainu, izsekojot arī sadzīves apstākļiem un to pārmaiņām divu gadu desmitu laikā.     

Nozīmīga loma romānā ir A. Eglīša ģimenei, kuras ciešās savstarpējās saiknes izceltas, neraugoties uz literārā darba tapšanas laika sarežģīto situāciju. A. Eglīša māte Marija Eglīte mira jau 1926. gadā. Rakstnieka tēvs V. Eglītis tika apcietināts 1944. gadā, viņš nomira padomju ieslodzījumā. Savukārt A. Eglīša brālis Vidvuds Eglītis romāna sacerēšanas laikā joprojām dzīvoja okupētajā Latvijā, un atklāti par viņa gaitām romānā rakstīt nebija vēlams, lai gan brāļa tēls pavīd daudzās tā lappusēs. Plašāk un ar cieņas pilnu attieksmi A. Eglīša romānā aprakstīts viņa tēvs, kurš, Inciemā uzturēdamies, daudz laika veltīja literārajam darbam, kā arī kopīgi ar dēliem pārrunāja īpašuma labiekārtošanu, kam ģimene sistemātiski gan nepievērsās. Romānā “Pansija pilī” tēlota V. Eglīša neatlaidīgā radošā darbība un plašās zināšanas, kā arī labvēlīgā un saprotošā attieksme pret apkārtējiem. V. Eglītis bija sabiedrībā redzama figūra, viņu bieži apciemoja ievērojami tālaika mākslinieki un rakstnieki. Spilgtās atmiņu epizodēs A. Eglītis romānā portretējis vairākus gleznotājus, piemēram, nosvērto Konrādu Ubānu, eleganto Valdemāru Toni, kura studijā kādu laiku arī mācījies, kā arī eksplozīvo Romānu Sutu, kurš sniedza ierosmi gleznotāju tēliem stāstu krājumā “Maestro” (1936) un romānā “Homo Novus” (1943). Enerģijas pārpilnība raksturo kolorīto dzejnieku Edvartu Virzu, kurš arī viesojās Inciemā. Cieša draudzība A. Eglīti kopš pusaudža gadiem saistīja ar komponista Emīla Dārziņa dēlu Volfgangu Dārziņu, kurš vasarās dzīvoja netālajos Murjāņos. Romānā detalizēti atklāta abu zēnu aizrautība ar dažādiem sporta veidiem, katram savā dzīves vietā veidojot dažādām vieglatlētikas disciplīnām piemērotu improvizētu stadionu. Īpašumā, ko pārņēma V. Eglītis, mitinājās vairāki cilvēki, kas arī turpmākajos gados palika pastāvīgi tā iemītnieki, daļēji palīdzot dārza un pansijas darbos. Romānā “Pansija pilī” kolorīti attēlots vecais muižas sulainis Mārtiņš, tāpat arī citi, kuri sākotnēji uzdodas par agrākajiem muižas darbiniekiem – apaļīgais Peltmans, kalsnais Arnītis un viņa māte, vienmēr it kā izbiedētā Priedene –, kuri ir līdzdalīgi daudzos ar pansiju saistītos notikumos. Būtiska loma tajos ir arī pansijas kalponēm Anniņai, Līnai un Amālei, kuras secīgi maina cita citu. Centrālā caurviju figūra romānā ir pats vēstītājs A. Eglītis, un visas romāna norises saistās gan ar viņa pieredzēto, gan tā novērtējumu.

Romānu “Pansija pilī” veido 20 nodaļas. Tajās aptverti notikumi, kuri sākās 20. gs. 20. gadu sākumā, kad A. Eglītis kopā ar tēvu pirmo reizi apmeklēja īpašumu Inciemā. Detalizēti atspoguļota ģimenes iekārtošanās uz dzīvi neapkoptajā ēkā, ikdienas aktivitātes, kā arī vēlākie plāni samērā plašo īpašumu padarīt rentablu. Ar šo vēlmi ir saistīta pansijas darba uzsākšana, tās daudzo viesu ierašanās un uzturēšanās, no kuriem romānā detalizēti tēloti spilgtākie tipi. Pēdējā nodaļā aprakstītas Inciemā pavadīto gadu skaistākās Jāņu svinības, kurās svarīga nozīme omulības uzturēšanā ir Ernestam Brastiņam. Zudušās pasaules sajūta piešķir romāna beigu daļai īpašu smeldzi, un to vēlreiz akcentē A. Eglīša pēdējais apciemojums Inciemā īsi pirms dzimtenes atstāšanas, kas pieminēts finālā. Romāna intonācijā noteicošs tomēr ir dzīvespriecīgs gaišums. Literārais darbs ir uzrakstīts koncentrētā izteiksmē, katrā nodaļā izceļot kādu zīmīgu tēlu vai norisi. Vairākas nodaļas A. Eglīša tēlojumā iegūst patstāvīgu nozīmi un noapaļojumu, tuvinoties noveles formai. Tas raksturīgs gan mākslinieku un rakstnieku apciemojumu aprakstiem, gan pansijas viesu tēlojumam. Viņu vidū ir kasiera palīgs Alfons Maltuss, kurš alkst pēc dažādām izklaidēm, stingrā bibliotekāre Meta Pauga, Visneru laulātais pāris, kuru spilgti raksturo tas, ka vīra un sievas noskaņojums vienmēr ir diametrāli pretējs: kas vienam sagādā gadarījumu un prieku, otru padara nervozu un neiecietīgu. Pansijā kādu laiku pavada arī skolas pārzinis Antons Bucinskis, kuru interesē lieratūra un kurš pats ir ar mākslinieciskām pretenzijām, māte un meita Fricsones, mātei cenšoties meitu pasargāt no nevēlamām attiecībām, kā arī Žanis Kasparecs, kuru kaislīga mīlestība piesaistījusi vienai no pagasta jaunajām sievietēm. Īsās epizodes, kas šo tēlu dzīvē saistās ar pansijas apmeklējumu, A. Eglītis romānā ir spējis daudzpusīgi parādīt gan to savdabībā, gan lielā vispārinājuma pakāpē. Arī šajā darbā rakstnieks atklāj latviešu valodas bagātību, izvēloties precīzus vārdus un izteicienus.      

Viena no centrālajām tēmām romānā ir Inciema idilliskās lauku dzīves baudīšana, kas savienota ar rakstnieka pieredzes uzkrāšanu. Diezgan daudz uzmanības romānā ierādīts A. Eglīša meklējumiem glezniecībā. Tomēr gan krāsainajos raksturojumos, gan tekstā ievītajās atsaucēs uz citu literāro darbu tapšanu pamazām atklājas interese par rakstniecību. Īpaši tā uzsvērta vienā no noslēguma nodaļām, vēstītājam tiekoties ar spilgti aprakstīto apgāda “Zelta Ābele” vadītāju Miķeli Gopperu. Viņa pasūtījums amerikāņu rakstnieka Edgara Alana Po (Edgar Allan Poe) darba Nolaišanās Malstrēmā (A Descent into the Maelström, 1842) tulkošanai, kas tiek izdots 1937. gadā krāšņā sējumā, ir zīme, ka A. Eglīti sabiedrībā uzlūko kā talantīgu un daudzsološu literātu. Tāpat būtiska romānā ir viņa kā mākslinieka klātbūtne. Romānu “Pansija pilī” bagātina autora zīmējumi, kam zināma radniecība ar Jāņa Jaunsudrabiņa veidotajām savu tekstu, īpaši “Baltās grāmatas” (1914, 1921), ilustrācijām. Reklamējot A. Eglīša romāna “Pansija pilī” pirmo izdevumu, izdevēji jauno grāmatu saistīja tieši ar šo J. Jaunsudrabiņa darbu.    

A. Eglīša romāns “Pansija pilī” veltīts rakstnieka jaunības atmiņām, kurās spilgti atklāta dzīve 20. gs. 20. un 30. gadu Latvijas lauku vidē. Tā ir gaišuma piestrāvota grāmata, ko pievilcīgu un krāsainu padara arī tas, ka Inciemā galvenokārt pavadīti vasaras mēneši. Valstiskās neatkarības laika tēlojums atšķir šo darbu no A. Eglīša romāna “Ilze” (1959), kur padomju okupētās Rīgas tēlojumā pēc Otrā pasaules kara tika akcentēts pelēkais tonis un apkārt valdošā nomāktība. Savukārt starpkaru periodā tapušajā romānā “Līgavu mednieki” (1940) tika tēlota pilsētas dzīve. “Pansija pilī” ir rakstnieka veltījums plaukstošajai viņa jaunības Latvijai ar patiesu lepnumu par neatkarīgo valsti. Pēc 1990. gada īpašumu Inciemā uz laiku atguva rakstnieka brālis Vidvuds Eglītis. 2022. gadā Inciema torņa ēkā atvērta mūsdienīga A. Eglīša dzīvei un daiļradei veltīta ekspozīcija.

Romāns “Pansija pilī” izdots 1962. gadā Helmāra Rudzīša apgādā “Grāmatu Draugs” Ņujorkā. 1991. gadā tas turpinājumos publicēts laikrakstā “Literatūra un Māksla” un izdots apgādā “Liesma” Rīgā. 2007. gadā romāns “Pansija pilī” iespiests izdevniecībā “Jumava”, 2017. gadā – apgādā “Zvaigzne ABC”. 2024. gadā notika pirmizrāde daudzsēriju filmai “Pansija pilī” pēc A. Eglīša romāna motīviem. Filma uzņemta studijā “Mistrus Media”, to veidoja režisori Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone, Dāvis Sīmanis un Gints Grūbe.