Biedrībā bija ļauts uzņemt izglītotus Baltijas provinču iedzīvotājus, bet tās vecbiedri visu biedrības pastāvēšanas laiku rūpējās, lai tā saglabātu savu vācisko ievirzi, un no nevācu aprindām izvairījās. Vāciskajai ievirzei bija liela ideoloģiska nozīme kopīgas Baltijas identitātes veidošanā, un vācbaltiešu sabiedrības elite to sekmēja. Tādējādi par biedrības ierindas biedriem kļuva daudzi Baltijas luterāņu draudžu vācbaltiešu mācītāji, kuri biedrības darba laikā līdz 19. gs. pēdējai trešdaļai bieži bija vienīgie, kuri interesējās par savas draudzes vai muižas vēsturi, vāca un glabāja dokumentus, lietiskos avotus, rakstīja draudzes hroniku, apkopoja iedzīvotāju statistiku utt. Darbs biedrībā bija brīvprātīgs, tāpēc pagātnes izpēte parasti bija pārtikušu biedru hobijs vai arī citā darbā algotu biedru darba rezultāts, kuriem ar vēstures avotiem nācās sastapties amata pienākumu pildīšanas laikā (mācītāji, juristi, žurnālisti, arhivāri).
Biedrības pastāvēšanas laikā tai bija 12 vadītāji – prezidenti. Pirmais prezidents (1834–1836) bija ietekmīgais Baltijas aristokrātijas politiķis, Vidzemes landrāts, vairāku muižu īpašnieks un lauku tautskolu attīstības veicinātājs Hermans fon Kampenhauzens (Hermann Johann Freiherr von Campenhausen); pēdējais biedrības prezidents (1910–1939) bija vēsturnieks un Rīgas pilsētas ilggadējais arhivārs Arnolds Feiereizens (Arnold Heinrich Feuereisen).
Liela nozīme Baltijas vēsturei veltītu pasākumu īstenošanā un publikāciju gatavošanā bija biedrības prezidentam, teologam un literatūrvēsturniekam Karlam fon Napīrskim (Carl Eduard von Napiersky), kas izvērsa biedrības publicistisko darbu – īpaši dažādu Baltijas vēstures dokumentu krājumu izdošanu. Spilgtas personības biedrībā bija populārākā izglītojošā žurnāla Baltische Monatsschrift galvenais redaktors (1862–1869) Georgs Berkholcs (Georg Berkholz) un pedagogs, vācu skolu direktors un vēsturnieks Bernhards fon Holanders (Bernhard Albert von Hollander).