No vienas puses, ļeņinisms radās kā atbilde uz situāciju starptautiskajā strādnieku kustībā – V. Ļeņins nostājās gan pret II Internacionāles vadošo teorētiķu objektīvismu un no tā izrietošo subjektīvā faktora lomas nenovērtēšanu, gan arī pret Eduarda Bernšteina (Eduard Bernstein) revizionistisko un reformistisko marksisma interpretāciju. No otras puses, ļeņinismā atspoguļojās būtiskas Krievijas politiskās tradīcijas iezīmes, kā arī patvaldības krīze 20. gs. sākumā.
V. Ļeņins savienoja revolucionārā marksisma tradīciju ar 19. gs. populistu (“narodņiku”) ideju par Krievijas īpašo, no industrializētajiem Rietumiem atšķirīgo ceļu uz sociālismu, kas, viņaprāt – atšķirībā no klasiskā marksisma viedokļa –, ir iespējams arī nepietiekamas kapitālisma attīstības pakāpes apstākļos.
V. Ļeņina dzīves laikā termins “ļeņinisms” netika lietots, tas tika ieviests Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) pēc viņa nāves ciešā saistībā ar komunistiskās partijas vadoņu radīto Ļeņina kultu, kas kļuva par vienu no padomju politiskās sistēmas stūrakmeņiem. Šajā sakarā ļeņinisms tika raksturots kā “imperiālisma un proletariāta diktatūras laikmeta marksisms” (Josifs Staļins, krievu Иосиф Виссарионович Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) un uzsvērta tā universālā nozīme.