Klasiskā marksisma mācības interpretācija Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) darbos un politiskajā darbībā; politiskā teorija, kas uzsver avangarda partijas lomu revolūcijas priekšnoteikumu sagatavošanā, varas pārņemšanu bruņotā ceļā un proletariāta diktatūras lomu pārejā uz sociālismu kā komunistiskās sabiedrības pirmo fāzi.
ļeņinisms, ideoloģija
Saistītie šķirkļi
Plakāts ar Kārli Marksu, Frīdrihu Engelsu, Vladimiru Ļeņinu un saukli "Lai dzīvo marksisms–ļeņinisms!". Maskava, 20. gs. 70. gadi.
Satura rādītājs
Rašanās cēloņi
No vienas puses, ļeņinisms radās kā atbilde uz situāciju starptautiskajā strādnieku kustībā – V. Ļeņins nostājās gan pret II Internacionāles vadošo teorētiķu objektīvismu un no tā izrietošo subjektīvā faktora lomas nenovērtēšanu, gan arī pret Eduarda Bernšteina (Eduard Bernstein) revizionistisko un reformistisko marksisma interpretāciju. No otras puses, ļeņinismā atspoguļojās būtiskas Krievijas politiskās tradīcijas iezīmes, kā arī patvaldības krīze 20. gs. sākumā.
V. Ļeņins savienoja revolucionārā marksisma tradīciju ar 19. gs. populistu (“narodņiku”) ideju par Krievijas īpašo, no industrializētajiem Rietumiem atšķirīgo ceļu uz sociālismu, kas, viņaprāt – atšķirībā no klasiskā marksisma viedokļa –, ir iespējams arī nepietiekamas kapitālisma attīstības pakāpes apstākļos.
V. Ļeņina dzīves laikā termins “ļeņinisms” netika lietots, tas tika ieviests Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) pēc viņa nāves ciešā saistībā ar komunistiskās partijas vadoņu radīto Ļeņina kultu, kas kļuva par vienu no padomju politiskās sistēmas stūrakmeņiem. Šajā sakarā ļeņinisms tika raksturots kā “imperiālisma un proletariāta diktatūras laikmeta marksisms” (Josifs Staļins; Иосиф Виссарионович Сталин) un uzsvērta tā universālā nozīme.
Avangarda partija un “zinātniskā” ideoloģija
Ļeņinisma kā īpaša politiskā virziena pamatprincipi formulēti V. Ļeņina darbā “Ko darīt?” (Что делать?; 1902), kur izklāstīta elitiska koncepcija par jauna tipa partiju, hierarhiski organizētu profesionālo revolucionāru kopu, kam propagandas ceļā jāienes strādnieku kustībā sociālistiskā apziņa. Strādniecība, uzskatīja V. Ļeņins, savā stihiskajā attīstībā nespēj izprast proletariāta stratēģiskās intereses un pacelties pāri “tredjūniju” apziņai – ierobežotām prasībām pēc labākiem darba apstākļiem un sociālām tiesībām. Ar revolucionārā aktīvisma un voluntārisma garā ieturēto partijas un tās darbības koncepciju V. Ļeņins atkāpās no tālaika marksistu vidū valdošajām II Internacionāles idejām. Tas noveda pie šķelšanās Krievijas sociāldemokrātu vidū. Krievijas Sociāldemokrātiskās partijas II kongresā (1903) V. Ļeņina piekritēji (boļševiki jeb lielinieki) guva virsroku pār tradicionālo marksistisko nostādņu paudējiem, kuri uzskatīja, ka sociālistiskās revolūcijas uzvara Krievijā kļūs iespējama tikai līdz ar kapitālistisko attiecību nobriešanu valstī. Tāpēc ļeņinisma praktiskās īstenošanas veidu un metožu kopumu var apzīmēt arī ar terminu “lieliniecisms”.
Ļeņinisms īpaši uzsver revolucionārās teorijas nozīmi un par galveno revolucionārajā kustībā uzskata partiju kā “zinātniskās” ideoloģijas nesēju un sargātāju. Nevis ideoloģija veidojas uz strādnieku šķiras apziņas pamata, bet gan strādnieku apziņa ir jāpārveido atbilstoši partijas ideoloģijai. Tādējādi ideoloģijas "tīrība" un “zinātniskums” kļūst par centrālajiem jautājumiem partijas iekšējā dzīvē, par partijas vienotības pamatu. Ļeņinisms piešķir partijai īpašu – avangarda – lomu revolucionārajā procesā, bet pēc politiskās varas iekarošanas padara to par valsts un sabiedrības dominējošo spēku.
Imperiālisma teorija un pasaules revolūcijas perspektīvas
20. gs. sākumā marksistiskajā literatūrā nozīmīgu vietu ieņēma diskusija par kapitālisma transformāciju pēc Garās depresijas, kas raksturoja 19. gs. pēdējo ceturtdaļu, un revolucionārā procesa perspektīvām šajā sakarā. Attīstot Džona Hobsona (John Hobson), Rozas Luksemburgas (Rosa Luxemburg), Rūdolfa Hilferdinga (Rudolf Hilferding) un Nikolaja Buharina (Николай Иванович Бухарин) idejas, V. Ļeņins Pirmā pasaules kara gados publicēja darbu “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija” (Империализм, как высшая стадия капитализма; 1916). Tajā viņš raksturoja imperiālismu kā monopolistisko kapitālismu, kur preču eksporta vietā priekšplānā izvirzās kapitāla eksports un notiek cīņa par pasaules sadalīšanu starp kapitālistu apvienībām un lielvalstīm, kas neizbēgami noved pie liela mēroga bruņotiem konfliktiem. Pirmo pasaules karu šajā kontekstā viņš sauca par “imperiālistisku” un asi kritizēja Karla Kautska (Karl Kautsky) ultraimperiālisma koncepciju, kas balstījās pieņēmumā, ka pretrunas starp imperiālistiskām lielvalstīm var tikt atrisinātas mierīgā ceļā. Pēc V. Ļeņina domām, imperiālisms rada priekšnoteikumus antikapitālistiskai revolūcijai un imperiālistiskais karš ir jāpārvērš par pilsoņu karu. Atšķirībā no Kārļa Marksa (Karl Marx) un Frīdriha Engelsa (Friedrich Engels), kuri uzskatīja, ka komunistiskā revolūcija būs vairāku attīstīto valstu proletāriešu vienlaicīgs veikums, V. Ļeņins formulēja kapitālisma nevienmērīgas attīstības likumu un apgalvoja, ka pasaules revolūcijas sākotnējais impulss nāks no mazāk attīstītām valstīm – imperiālisma ķēdes vājākajiem posmiem, piemēram, no Krievijas, kur veiksmīgam revolucionāram procesam ir jābalstās uz proletariāta un darba zemniecības savienību.
Valsts un proletariāta diktatūras izpratne
1917. gada vasarā V. Ļeņins sarakstīja darbu “Valsts un revolūcija” (Государство и революция), kurā krasi vērsās pret priekšstatu par valsti kā šķiru kompromisu. V. Ļeņina izpratnē valsts ir šķiras kundzības instruments, kas nodrošina dominanci ar varmācīgiem līdzekļiem. Revolūcijas gaitā buržuāziskās valsts vietā nāks proletariāta diktatūras valsts. Proletariāta diktatūras izpratnē V. Ļeņins uzsvēra ekspluatatoru šķiru pretestības vardarbīgu apspiešanu, komunistiskās partijas brutālu diktatūru, pilnīgu kontroli pār masu informācijas līdzekļiem un citādi domājošo apspiešanu, kas atsevišķos Krievijas Pilsoņu kara posmos ieguva revolucionārā terora formu. Ar to ļeņinisms turpināja Krievijas politiskai tradīcijai raksturīgo uzsvaru uz despotiskas varas dominanci un sagatavoja augsni staļinisma teorijai un politiskai praksei.
Nacionālās atbrīvošanās jautājumi
20. gs. sākumā īpašu nozīmi visā pasaulē ieguva nacionālās atbrīvošanās jautājumi. Šajā sakarā V. Ļeņins pēdējos gados pirms Pirmā pasaules kara aktīvi pievērsās nacionālo attiecību teorētiskiem jautājumiem. Savu nacionālā jautājuma izpratni V. Ļeņins veidoja opozīcijā tolaik ietekmīgajām austromarksistu un R. Luksemburgas koncepcijām. Pretstatā austromarksistu piedāvātajam kultūrnacionālās autonomijas principam, V. Ļeņins aizstāvēja nāciju pašnoteikšanās tiesības. Atšķirībā no R. Luksemburgas, kura uzskatīja nacionālās atbrīvošanās centienus par kavēkli darbaļaužu starptautiskajai solidaritātei, V. Ļeņins atzina nāciju atbrīvošanos par sociālās atbrīvošanās priekšnoteikumu un pieļāva iespējas izmantot nacionālās atbrīvošanās vēlmes proletariāta interesēs, kaut arī praksē pasaules sociālistiskās revolūcijas intereses viņš vērtēja augstāk par nāciju tiesībām. Rezultātā ļeņinisma nacionālā jautājuma izpratne iekļāva sevī divas atšķirīgas loģikas, kas vēlākajos laikos pretrunīgi mijiedarbojās arī V. Ļeņina radītās komunistiskās valsts politikā. Pirmkārt, tā bija partikulārisma loģika, kas atrada izpausmi teritoriālo nacionālo autonomiju un nacionālo kultūru attīstības veicināšanā un t. s. korenizācijas (vietējo kadru izmantošanas) politikā, kas raksturoja PSRS pastāvēšanas sākumposmu. Otrkārt, tā bija unifikācijas loģika, kas dominēja Padomju Savienībā kopš 30. gadu vidus un pēckara posmā izpaudās priekšstatā par “jaunas vēsturiskas cilvēku kopības – padomju tautas” veidošanos.
Diskusija
Jau pirmajos gados pēc ļeņinisma rašanās sākās un mūsdienās joprojām turpinās diskusija par ļeņinisma attiecībām ar klasisko marksismu – vai runa ir par marksisma revīziju, vai arī par nozīmīgāko marksisma ideju atbilstīgu piemērošanu jauniem apstākļiem. Jau pirmajos mēnešos pēc lielinieku nākšanas pie varas Krievijā uzsvars uz represīvām metodēm proletariāta diktatūras īstenošanā un vārda brīvības apspiešana izpelnījās Rietumvalstu kreiso sociāldemokrātu (R. Luksemburga) kritiku. Pēc V. Ļeņina nāves uz ļeņinisma ideju pārstāvniecību un attīstību pretendēja visdažādākie, bieži vien konfliktējoši, novirzieni starptautiskajā komunistiskajā kustībā (piemēram, staļinisms, trockisms, maoisms). Arī Padomju Savienībā uz ļeņinisma teoriju un ļeņiniskām partijas dzīves normām atsaucās gan staļinisti, gan viņu oponenti un vēlākie upuri. Šajā sakarā īpašu nozīmi ieguva pēdējie V. Ļeņina darbi, kurus viņš nodiktēja neilgi pirms nāves, būdams smagi slims, izolēts un atstumts no varas. “Vēstulē kongresam” (Письмо к съезду; 1922–1923), ko sauc arī par V. Ļeņina politisko testamentu, viņš brīdināja par bīstamām sekām, ko var izraisīt varas pārlieku koncentrācija J. Staļina rokās, un aicināja stiprināt kolektīvās vadības principus partijas un valsts dzīvē. Staļiniskās diktatūras laikā “Vēstule kongresam” tika pasludināta par viltojumu un par tās glabāšanu draudēja bargs cietumsods.
Mūsdienu kreisi orientētajā politiskajā domā nav vienota viedokļa par ļeņinismu. Vieni uzskata, ka staļinisms kā kreisā totalitārisma paveids ir kļuvis par ļeņinisma loģisku turpinājumu (Noams Čomskis; Avram Noam Chomsky), citi pozitīvi vērtē ļeņinisma uzsvaru uz politisko gribu un ievirzi uz konkrētās situācijas konkrēto analīzi (Slavojs Žižeks; Slavoj Žižek; Pols Leblāns; Paul Le Blanc), kā arī nošķir mūsdienās savu ietekmi zaudējušo marksismu-ļeņinismu no marksisma un ļeņinisma, kā arī mūsdienās nozīmīgām marksistiskās tradīcijas izpausmēm (Imanuels Volerstīns; Immanuel Wallerstein).
Multivide
Plakāts ar Kārli Marksu, Frīdrihu Engelsu, Vladimiru Ļeņinu un saukli "Lai dzīvo marksisms–ļeņinisms!". Maskava, 20. gs. 70. gadi.