20. gs. otrās puses latviešu glezniecība saistās ar spēcīgu sieviešu radošo aktivitāti un stilistisko daudzpusību. S. Krastiņa kopš ienākšanas mākslas dzīvē 80. gadu sākumā nemitīgi apliecina sevi kā vienu no šīm spilgtajām personībām, kuru saista feminisma idejas.

S. Krastiņa dzimusi inženiera Kārļa un medmāsas Veronikas ģimenē. Vīrs Edgars Vērpe – gleznotājs, Valsts Kultūrkapitāla fonda direktors. S. Krastiņa mācījās Rīgas 50. vidusskolā (1964–1969), Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1969–1976), 1982. gadā absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu Induļa Zariņa vadībā. Papildinājās Eduarda Kalniņa vadītajā Mākslas akadēmijas radošajā darbnīcā Rīgā (1982–1986).

S. Krastiņa izstādēs piedalās kopš 1980. gada. Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) biedre kopš 1983. gada, LMS viceprezidente (1999–2002). 2003.–2006.gadā vadīja LMS muzeju, no Latvijas PSR Mākslas fonda kolekcijas izveidoja atklāto krājumu “Latvijas padomju laika māksla” un izdeva glezniecības albumu “Laikmeta liecinieki” (2002). No 2006. līdz 2012. gadam S. Krastiņa bija izdevniecības “Neputns” žurnāla “Dizaina Studija” galvenā redaktore, kopš 2007. gada vada biedrību “Raktuve”, publicēja izdevumu sēriju “Māksla. Mīts. Dokuments” un katalogu “Uz lielās dzīves trases” (2016). Kopš 2010. gada ir Latvijas Bankas monētu dizaina komisijas locekle, autore sudraba monētām “Baltā grāmata” (2014, uzvara nominācijā "Unikāls idejas risinājums”) un “Janis Rozentāls” (2016).

Kopā ar laikabiedriem Ievu Iltneri, Aiju Zariņu, Jāni Mitrēvicu, Ģirtu Muižnieku, Edgaru Vērpi un citiem lika par sevi runāt 1984. gada novatoriskajā izstādē “Daba, vide, cilvēks” Sv. Pētera baznīcā, kur centrālā instalācija “Svētais Vakarēdiens. Trešais galds mums pašiem” asociējās ar pasaulslaveno Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci) šedevru. S. Krastiņas agrīno daiļradi raksturo meklējumi figurālās glezniecības jomā (“Divatā”, 1983; “Neziņa”, 1985; “Gājēja”, 1988; “Veltījums”, 1986). Ar laiku pieauga rokraksta ekspresija, formu deformācija un simbolu valoda, kas atspoguļo cilvēka un varas attiecības (“Līdzināties! Mierā!”, 1985). Kad 80./90. gadu mijā pārsātinātajai rietumu pasaulei interesanta kļuva Austrumeiropas māksla, S. Krastiņas paaudze piedzīvoja līdz tam neredzētu ārzemju izstāžu bumu. Par vērā ņemamu notikumu izvērsās Eduarda Nahamkina 1989. gadā Ņujorkā sarīkotā izstāde “Mūsdienu padomju gleznotāji no Rīgas”, kur S. Krastiņa ir viena no 32 Latvijas māksliniekiem. 1990. gadā izstāžu zālē “Latvija” jauno mākslinieku grupas (I. Iltnere, A. Zariņa, J. Mitrēvics, Ģ. Muižnieks, E. Vērpe) akcijā “Maigās svārstības” skatītāji klātienē mēnesi varēja vērot mākslas darba tapšanas gaitu, un tapa S. Krastiņas audekli “Aplaudētājs”, “Ēdāja”, “Lūdzējs”, “Stāvētājs”, “Gājējs” un “Kāpējs”.

Gatavojoties laikmetīgās mākslas izstādei “Valsts” (1994), māksliniece trīs mēnešus sev sūtīja pastkartes kā vizuālu dienasgrāmatas pierakstu ar zilu lodīšu pildspalvu. Personālizstādē “Glezna un glezna” (Valsts Mākslas muzejs, 1999) dominēja ekspresīvas zilās un baltās krāsas laukumu vienība (“Vai vējš?”, “Ainava”, “Ziedi pilsētā”). Zilā krāsa 10 gadu periodā kļuva par būtiskāko izteiksmes līdzekli, un “Mākslas dienās 99” uz kāda Rīgas brandmūra izaicināja kompozīcija ar sievietes silueta bezgalīgu atkārtojumu. Cilvēka tēls kā tiražējama pieturzīme plašākas telpas kontekstā tapa par S. Krastiņas šī posma daiļrades pamattēmu.

Ap 2012. gadu S. Krastiņas glezniecībā atgriezās cilvēka figūra, veidota ar lakoniskiem, platiem otas triepieniem (“Skat, kāds Purvītis!”, “Rīta ziņas”, “Vienošanās”). Mākslinieci saista tēma indivīds un vara, ko personālizstādē “Civilisti” (2016, izstāžu zāle “Arsenāls”) simbolizē gleznojumi ar baltiem vīriešu krekliem ciklā “Viens vienīgs”, aiz kuriem pats cilvēks nav jaušams, un vareniem buļļiem kā maskulīnās varas simbolizējumu.

2017. gadā S. Krastiņa kopā ar aktieri Vili Daudziņu un fotogrāfu Jāni Deinatu izstādē #dienasvaronis veido refleksijas par mūsdienu varoņa tēmu, topošo tēlveidi konceptuāli sadalot posmos: aktieris iemieso varoņtēlu, fotogrāfs to fiksē un tad gleznotājs to formulē glezniecības valodā. Varoņtēma turpinās, realizējot glezniecības darbus dažādās tehnikās – virsglazūras gleznojumā uz glazētām flīzēm (Mākslas centrs NOASS, “Mirāža”, 2018), ar tāfeles krāsu un krītu lielformāta gleznojumu ciklā “Es nezinu, ko nezinu” (Marka Rotko Mākslas centrs, 2018), kas veltīts vēsturiskajam Abrenes apriņķim, un izstādē #zvejniekadels (2019), kur izmantota celtniecības plēve 8x9 metru klājumā.

S. Krastiņa vairākkārt pievērsusies fotoprojektiem. Kā emocionāls atgādinājums neatgriezeniski gaistošajam divu gadu garumā tika fiksētas izmaiņas dzīvojamajā kvartālā, kurā bija paredzēta Gunāra Birkerta projektētā Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunbūve (“Gaismas pili gaidot”, 2006).

S. Krastiņa darbojusies grāmatu ilustrācijā un bijusi māksliniece animācijas filmās “Bruņurupuči” (1987), “Tālavas taurētājs” (1988).

S. Krastiņas darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā (Государственная Третьяковская Галерея), Krievijā, Ludviga starptautiskās mākslas forumā (Ludwig Forum für Internationale Kunst,) Āhenā, Vācijā, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, Art Hub Collection Abudabi, Apvienotajos Arābu Emirātos, kā arī privātās kolekcijās Latvijā, Igaunijā, Krievijā un Vācijā.

S. Krastiņa, viena no vadošajām mūsdienu latviešu gleznotājām, ar savu radošo darbību atklāj mākslinieka būtības divējādo raksturu. Viņa ir aizrautīga eksperimentētāja, kura vienatnē intensīvi strādā savā darbnīcā, un vienlaicīgi mūsdienīga sieviete, kura aktīvi dzīvo līdz savam laikam un pasaules kultūrai. S. Krastiņas sniegumā personības radošā aizrautība cieši savijas ar laikmeta problēmām.

S. Krastiņai 1984. gadā piešķirta III prēmija konkursizstādē “Arona”; 1985. gadā piešķirti diplomi Baltijas republiku jauno mākslinieku darbu izstādē Viļņā un izstādē “Daba. Vide. Cilvēks” Rīgā. 1986. gadā – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības prēmija, 1987. gadā balva “Lielais Kristaps” nominācijā “Labākā animācijas filma” (kopā ar radošo grupu) nacionālajā filmu festivālā “Lielais Kristaps”, 1996. gadā – diploms 10. Viļņas glezniecības triennālē, Lietuvā, un Latvijas Republikas Kultūras ministrijas prēmija, 2002. gadā – Gada balva grāmatniecībā (kopā ar grāmatas “Glezniecība. Laikmeta liecinieki. 20. gadsimta 60., 70. un 80. gadi” autoru kolektīvu), 2005. gadā – Latvijas Republikas Kultūras ministrijas prēmija “Par Nacionālā muzeja krājuma bagātināšanu un novatorisku pieeju tā pieejamības nodrošināšanā”, 2012. gadā – nominācija Purvīša balvai (personālizstāde “Pirmdiena. Otrdiena. Trešdiena. Ceturtdiena. Un nakts...”, “Rīgas galerija”), 2018. gadā – Triju Zvaigžņu ordenis.