J. Mitrēvica agrīnajās figurālajās kompozīcijās, portretos un klusajās dabās izceļas stilizējošs, daļēji dekoratīvs formu saplacinājums (“Es un Cshontvary”, 1981; “Mani vecāki”, 1982; “Zīmēšanas skolotājs”; “Klusā daba ar apaļo galdu”, abi 1983; citi). 80. gadu vidū pieauga kubistiska ģeometrizācija ar satumsinātu, dramatiski nospriegotu kolorītu un pastozu faktūru, reducējot apjomus līdz aplikatīviem siluetu kārtojumiem (“Mākslinieces ģimenes portrets”, 1983; “Aizejošā diena”; “Sievietes bez vīriešiem”; “Degošā pilsēta”, visi 1984; “Ceļš”; “Tradīcija”; “Troksnis vecpilsētā (Mākslas dienas)”; “Vasara”, visi 1985; citi). Redzami arī kubismam tipiskie triepienu sabiezējumi gar krāslaukumu šķautnēm, bet spilgtie akcenti un lauzītie zigzagveida ritmi sasaucas ar Pirmā pasaules kara un bēgļu tēmu traktējumiem Jāzepa Grosvalda un Jēkaba Kazaka mākslā.
1988.–1989. gadā notika būtisks pavērsiens – parādījās krāsas tecējumu, pilinājumu un šļakstījumu veidotas masīvas, deformētas, izteikti abstrahētas figūras (“Tikšanās I-II”; “Domātājs”; “Aklo gājiens”; “Rāpulis”; “Process. III daļas”, visi 1988; “Kļūda. III daļas”, “Nāk”, abi 1989; citi). Tēlu drudžainās kustības, steiga, rāpošana vai savīšanās neatšķetināmā murskulī nolasāmas kā apjukuma, izmisuma un baiļu iemiesojumi. Ap 1990. gadu J. Mitrēvics pietuvojās pilnīgai abstrakcijai, saglabājot atsevišķus figūru rudimentus (“Atmiņa”; “Atpakaļ”; “Divkosis”; “Avots”; “Izmisums”; “Kalnā”; “Noruna”, visi 1990; citi). Šie darbi pieskaitāmi spilgtākajiem lokālā neoekspresionisma fenomeniem, kas atšķīrās no radniecīgiem Rietumu paraugiem ar estētiska protesta funkciju vēlīnā padomju okupācijas režīma apstākļos.