Ieva Iltnere ir viena no savdabīgākajām 20. gs. 80. gadu paaudzes māksliniecēm, kura ir praktizējusi lielākoties figurālu glezniecību, izkopjot estetizēti perfektu stilistiku ar hiperreālisma, opārta, postmodernas apropriācijas un citu tendenču elementiem.

I. Iltnere ir dzimusi mākslinieku ģimenē – tēvs gleznotājs Edgars Iltners, māte tekstilmāksliniece Ērika Iltnere; māsas Zane un Daila Iltneres ir gleznotājas. Vīrs – gleznotājs Jānis Mitrēvics, dēls Miks Mitrēvics – instalāciju un video mākslinieks, dēls Dāvids Mitrēvics – kopā ar Jāni Mitrēvicu ekspozīciju dizaina uzņēmuma Dd studio līdzīpašnieks.

Mākslu I. Iltnere apguva Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (mūsdienās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola) Dekoratīvās noformēšanas nodaļā (1972–1976) un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1976–1982), absolvējot Induļa Zariņa vadīto Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu. Pēc tam papildināja zināšanas profesora Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā Latvijas Mākslas akadēmijā (1983–1987), bet 2001. gadā akadēmijā ieguvusi mākslas maģistra grādu.

I. Iltnere piedalās izstādēs kopš 1977. gada un ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1983. gada. Viņa ir sarīkojusi 28 personālizstādes un piedalījusies ap 90 grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs, ieskaitot starptautiskās mākslas meses. Viņas darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā, Ludviga muzejā Āhenē (Vācija), Eiropas Centrālās bankas (European Central Bank) mākslas kolekcijā Frankfurtē (Vācija), Jane Voorhees Zimmerli mākslas muzejā (Jane Voorhees Zimmerli Art Museum) Ratgersas Universitātē (Rutgers University) Amerikas Savienotajās Valstīs, Zuzānu kolekcijā un citās privātkolekcijās.

I. Iltnere ir arī Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras emeritētā profesore, asociētā profesore (kopš 2008), docente (2001–2008) un lektore (1998–2001).

I. Iltneres glezniecībai 20. gs. 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā ir vēl raksturīga piesaiste plašākai latviešu glezniecības tradīcijai ar mēreni abstrahētām, ģeometrizētām formām, piesātinātu kolorītu un faktūras efektiem. Šīs iezīmes izpaudās nosacīti sadzīviskās figurālās kompozīcijās (“Ziema”, 1978; “Pašportrets ar bērniem” 1982; “Aizmigusī jeb sapnis; “Talcinieki”, abi 1983, citās). Dekādes gaitā pamazām kāpinājās ornamentāls grafiskums un krāsu redukcija līdz gandrīz monohromiem toņiem, bet sižetiski pieauga reliģiski mitoloģisku, metaforiski interpretējamu tēmu īpatsvars (“Pieta”, 1985; “Snieg!”, 1986; “Danaja”, 1987; citos). Abstrahējoši ritmizējošā pieeja, pārvēršot figūras ēteriski trauslās grafiskās zīmēs, kulminē darbā “Mēness gaismā klusi grauž tārps” (1989) – līdzīgi var raksturot arī darbus “Gaisma caur žalūzijām” (1988), “Virves dejotāja” (1988), “Saule trešajā palātā” (1989) un citus. I. Iltneres dalība leģendārajā izstādē akcijā “Maigās svārstības” (1990), kuras laikā mākslinieki gleznoja publikas acu priekšā, rezultējās ar radniecīgā stilistikā ieturēto gleznu “Mīlulis”, skatāmu arī klasiskās Dievmātes un bērna tēmas kontekstā.

90. gadu sākumā I. Iltneres radošie meklējumi dažādojas, epizodiski tuvojoties abstraktā ekspresionisma brīvi uztrieptajām formām (“Nakts pastaiga”, 1992; “Nejauši sieviete noliekusies pār zvēru”; “Dārzs”, abi 1993). Personālizstādē “Skola” (mākslas muzejs “Arsenāls”, 1994) apspēlēti glītrakstīšanas vingrinājumi un teksta uzdevumi uz pusnodzēstām tāfelēm līdzīgiem audekliem, kas daļēji sasaucas ar minimālisma un konceptuālisma pieredzi; arī 90. gadiem tipiskie telpas apgūšanas centieni, izmantojot objektus, instalācijas un citus medijus, atbalsojās I. Iltneres mākslā. Piemēram, izstādē “Darbi” (1992, kopā ar Jāni Mitrēvicu), kā arī mākslas akcijā lauku mājās “Zosēnos” (1993) māksliniece eksponēja ažūras zaķa skulptūras. Izstādē “Kalāčojums” (1995) Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā “Kalāči” māksliniece radīja instalāciju “Dzejolis” no kurpēm, uz kurām uzvilktie burti veido E. Veidenbauma vārsmas, bet Sorosa Mūsdienu mākslas centra – Rīga izstādē “Geo-Ģeo” (1996) tapa zemes mākslai jeb lendārtam tuvs darbs “Līnija” no celtniecības blokiem ar spoguļa virsmām, kuru radītie punktējuma vai izšuvuma efekti izrādījās būtiski arī daudz vēlākos darbos.

21. gs. I. Iltnere tomēr atgriezās pie glezniecības. Arvien būtiskāku lomu ieguva apropriācijas paņēmieni, piemēram, fotogrāfa Mena Reja (Man Ray) darbu interpretācijas (“Asaras”; “Skatiens”, abi 2001), kā arī rastra efektu izpēte ar reizēm mazliet popārtisku niansi (“Māsas”, 2001; “Divas meitenes”, 2002; citos).  Personālizstāde “Stāsti” (“Rīgas Galerija”, 2002) izcēlās ar oriģinālām Bībeles tēmu versijām, izmantojot rastra mehānisko punktējumu un štrihojumu rēgaini vizionāru tēlu veidošanai (“Marija, tev būs bērns!”; “Gabriels un Marija” – abas 2002. gads; citos). Daudzveidīgi rastra varianti no smalka ēnojuma līdz identisku aplīšu režģim, kā arī tēlu citāti raksturīgi darbu grupai, kas tapa 2002. gada izstādei “Maigās svārstības” (“Pingo ergo sum”; “Pilsēta”; “Kultūršoks” – visi 2002. gads; citi).

Zināma atgriešanās pie izstādes “Skola” tēmas uztverama personālizstādē “Laimīgā bērnība” (“Rīgas Galerija”, 2004), tomēr šoreiz rakstzīmju vietā I. Iltnere interpretēja bērnu zīmējumu estētiku ar lakoniskiem, lineāriem priekšmetiem, cilvēciņiem un zvēriņiem.

Desmitgades otrajā pusē I. Iltnere arvien vairāk pievērsās hiperreālistiski iluzoras tehnikas iespējām, izvēršot apropriāciju loku no klasiskās mākslas līdz laikmetīgajai vizuālajai kultūrai. Šo tendenci demonstrēja personālizstādes “Astoņas istabas” (“Rīgas Galerija”, 2007) un “Skaistā trauslā daba” (“Rīgas Galerija”, 2008), izmantojot eleganta, minimālistiska dizaina elementus un opārtisku ornamentu mehānisko regularitāti. Šīs estetizācijas raisīto emocionālo saturu visbiežāk ietonē savāda diskomforta un neskaidru draudu pieskaņa. Darbs “Maigums un briesmas” (2007) ir vēl viena Dievmātes ar bērniņu interpretācija, provocējot ar tiešo aizguvumu no fotogrāfa Stīvena Meisela (Steven Meisel) vāka dizaina žurnālam Vogue Italia (2004). Iztukšotie, noslēpumainie interjeri (“Ideāla projekcija”, 2007; citi) var arī sasaukties ar amerikāņu fotogrāfa Gregorija Krūdsona (Gregory Crewdson) darbiem, kas atgādina paranormālas auras piestrāvotus kino kadrus.

21. gs. 10. un 20. gados I. Iltneres darbos ir gan tematiski, gan formāli jaunievedumi, kas tomēr loģiski izriet no iepriekšējās pieredzes. Personālizstāde “Jūtu kolekcija” (2010–2011) bija pavērsiens priekšmetiskuma virzienā, rindojot plauktus ar vīna pudelēm, grāmatu muguriņām, radio uztvērējiem vai skaņuplašu vākiem iluzori minimālistiskā, opārtiskā manierē. Nākamās personālizstādes “Ne vien, bet arī” (2014), “Bābele” (2015) un “Implants” (2017, visas “Māksla XO” galerija) turpināja hiperreālistiskā stila variācijas. Ja izstāde “Bābele” ar tās eksotiskajiem piesitieniem sasaucās ar 2015. gadā plaši izskanējušo bēgļu krīzi, tad “Implants” aplūkoja mākslas vērtību komercializācijas komplicēto raksturu. Jaunus akcentus personālizstādē “Summa” ienesa gleznas izšuvumi (“Samits”; “Trīs izšuvumi no kreisās puses”, 2018) un locījumu vai burzījumu efektu atdarinājumi trompe l’oeil tehnikā. Personālizstādē “Diapozitīvu vakars” (2020) gleznotāja savukārt pētījusi ģimenes vēsturi, transformējot gleznās senas fotogrāfijas, bet izšuvumu tēma no jauna figurēja izstādē “Izšūtais selfijs” (2022, “Māksla XO” galerija). Jaunākā personālizstāde “Mana istaba” (2024, “Māksla XO” galerija) iezīmē atgriešanos pie tēmas, kas risināta jau izstādē ar analoģisku nosaukumu 2003. gadā, sasaucoties arī ar angļu rakstnieces Virdžīnijas Vulfas (Virginia Woolf) ikonisko feminisma darbu “Sava istaba” un savietojot daudzveidīgus figurālus tēlus ar sakārtotiem, patvērumu sološiem interjera elementiem.  

Attīstot tēlu apropriāciju kā neierobežotu laikmetīgu vizuālo impulsu sintēzi un apšaubot glezniecības kā organiski vienotas struktūras tradīciju, I. Iltnere izjautā arī oriģinalitātes un ekspresīvas pašizpausmes stereotipus. Gleznotājas rokraksta ornamentālisms nepieļauj pasīvi “glezniecisku” klišejiskumu, bet stāstu stāstīšana – ornamenta pārtapšanu hermētiski pašpietiekamā dekorā.   

Padomju okupācija laikā I. Iltnere ir saņēmusi Latvijas Mākslinieku Savienības medaļu un diplomu par gada labāko jaunrades sniegumu (1986); pēc neatkarības atgūšanas – Latvijas Mākslinieku Savienības Gada Balvu par personālizstādi “Stāsti” (2003), IV pakāpes Trīs Zvaigžņu ordeni un Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Atzinības rakstu (2017), Latvijas Mākslas akadēmijas Pateicību (2019).