Jānis Mitrēvics ir viens no 20. gs. 80. gadu beigās mākslā ienākušajiem neformālās “Maigo svārstību” grupas pārstāvjiem, kurš izceļas ar stilistiski īpaši plašu, pavērsieniem bagātu radošo biogrāfiju. Tajā spilgti neoekspresionistiska glezniecība sadzīvo ar vides objektiem un postmodernistisku citēšanas un apropriācijas praksi, kā arī ar digitālā un ekspozīciju dizaina sasniegumiem.

J. Mitrēvics dzimis konstruktora un medicīnas māsas ģimenē, tēvs Viestards Mitrēvics, māte Astrīda Mitrēvica (dzimusi Veisa); sieva Ieva Iltnere – gleznotāja, dēls Miks Mitrēvics – instalāciju un video mākslinieks, dēls Dāvids Mitrēvics – kopā ar J. Mitrēvicu ekspozīciju dizaina uzņēmuma Dd studio līdzīpašnieks.

Mākslas izglītību J. Mitrēvics ieguva Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1967–1975), pēc tam apguva kinomehāniķa specialitāti Rīgas 3. tehniskajā skolā (1975–1976). Absolvēja Teodora Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas (mūsdienās Latvijas Mākslas akadēmija) Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu Induļa Zariņa vadībā (1976–1982), bet 2003. gadā tajā ieguva arī maģistra grādu.

J. Mitrēvics kopš 1980. gada piedalās izstādēs, kopš 1983. gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Sarīkojis ap 20 personālizstāžu, kā arī piedalījies vairāk nekā 50 grupas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Rotko muzejā Daugavpilī, Jane Voorhees Zimmerli mākslas muzejā (Jane Voorhees Zimmerli Art Museum) Rutgersa Universitātē (Rutgers University) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Valsts Tretjakova galerijā (Государственная Третьяковская Галерея) Maskavā, Zuzānu kolekcijā un citās privātkolekcijās Latvijā un ārvalstīs.

Kopš 2000. gada ar izcilām sekmēm darbojas digitālā un muzeju ekspozīciju dizaina jomā (Ventspils Piejūras brīvdabas muzejs, 2024; Rīgas Stradiņa Universitātes Anatomijas muzejs, 2017; Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 2016; Gobustānas Nacionālais kultūrvēstures rezervāts un Petroglifu muzejs, Qobustan Milli Tarix-Bədii Qoruğu, Azerbaidžānā, 2012; Latvijas Okupācijas muzejs, 2009; citi projekti).

J. Mitrēvica agrīnajās figurālajās kompozīcijās, portretos un klusajās dabās izceļas stilizējošs, daļēji dekoratīvs formu saplacinājums (“Es un Cshontvary”, 1981; “Mani vecāki”, 1982; “Zīmēšanas skolotājs”; “Klusā daba ar apaļo galdu”, abi 1983; citi). 80. gadu vidū pieauga kubistiska ģeometrizācija ar satumsinātu, dramatiski nospriegotu kolorītu un pastozu faktūru, reducējot apjomus līdz aplikatīviem siluetu kārtojumiem (“Mākslinieces ģimenes portrets”, 1983; “Aizejošā diena”; “Sievietes bez vīriešiem”; “Degošā pilsēta”, visi 1984; “Ceļš”; “Tradīcija”; “Troksnis vecpilsētā (Mākslas dienas)”; “Vasara”, visi 1985; citi). Redzami arī kubismam tipiskie triepienu sabiezējumi gar krāslaukumu šķautnēm, bet spilgtie akcenti un lauzītie zigzagveida ritmi sasaucas ar Pirmā pasaules kara un bēgļu tēmu traktējumiem Jāzepa Grosvalda un Jēkaba Kazaka mākslā.

1988.–1989. gadā notika būtisks pavērsiens – parādījās krāsas tecējumu, pilinājumu un šļakstījumu veidotas masīvas, deformētas, izteikti abstrahētas figūras (“Tikšanās I-II”; “Domātājs”; “Aklo gājiens”; “Rāpulis”; “Process. III daļas”, visi 1988; “Kļūda. III daļas”, “Nāk”, abi 1989; citi). Tēlu drudžainās kustības, steiga, rāpošana vai savīšanās neatšķetināmā murskulī nolasāmas kā apjukuma, izmisuma un baiļu iemiesojumi. Ap 1990. gadu J. Mitrēvics pietuvojās pilnīgai abstrakcijai, saglabājot atsevišķus figūru rudimentus (“Atmiņa”; “Atpakaļ”; “Divkosis”; “Avots”; “Izmisums”; “Kalnā”; “Noruna”, visi 1990; citi). Šie darbi pieskaitāmi spilgtākajiem lokālā neoekspresionisma fenomeniem, kas atšķīrās no radniecīgiem Rietumu paraugiem ar estētiska protesta funkciju vēlīnā padomju okupācijas režīma apstākļos. 

1991. gads aizsāka eksperimentus konceptuālā mākslas izjautāšanas un postmodernistiskas apropriācijas virzienā. Tā personālizstādē “Marmelāde. Pusēns + sausie ziedi” (galerija “Kolonna”, 1991) eksplozīvos krāslaukumus papildināja klasicista Nikolā Pusēna (Nicolas Poussin) gleznu citāti un sauso ziedu kolāžas. 90. gadu sākuma telpas apgūšanas pacēlumā iekļaujas robustiem alkšņa zaru rāmjiem piesietie audekli, kas “izkāpj” no tradicionālās gleznas nosacījumiem (personālizstāde “Darbi” kopā ar I. Iltneri, mākslas muzejs “Arsenāls”, 1992). Kanonisku tradīciju pārlūkošanu jaunos rakursos atklāja skandalozā izstāde “‘Jānis Mitrēvics izstāda Vilhelmu Purvīti...’ Ivars Runkovskis” (Valsts Mākslas muzejs, 1994), konfrontējot V. Purvīša gleznas ar dabiskiem materiāliem (ādām, graudiem, koku). J. Mitrēvica “instalāciju posmu” iezīmē arī smaržīgā speķa instalācija Sorosa Mūsdienu mākslas centra-Rīga gadskārtējā izstādē “Valsts” (1994), atsaucoties uz bekona eksporta uzplaukumu starpkaru posmā. Tīri valodiskiem līdzekļiem izpildīts žests tika īstenots nākamajā Sorosa centra izstādē “Piemineklis” (1995), papildinot Lauksaimniecības ministrijas vajadzībām padomju okupācijas laikā uzcelto neveiklo debesskrāpi ar uzrakstu “ERECT 85”.

Savukārt 90. gadu otrajā pusē aizsākās jauno tehnoloģiju periods ar personālizstādi “Vingrošanas riņķis” (galerija “M6”, 1996), kurā virtuālu apli veidoja reāli objekti un to projekcijas monitoros. Digitāli apstrādātas, ar sietspiedi uz audekla pārnestas un pēc tam apgleznotas fotogrāfijas sapludināja dokumentalitāti un fikciju personālizstādēs “Ainava. Jaunā realitāte” (Valsts Mākslas muzejs, 1998), “Akts. Jaunā realitāte” (VEF Kultūras un tehnikas pils, 1999) un “Grēks. Jaunā atklāsme” (Rīgas Doms, 2001). Mimētiski neoakadēmisko formu “dabiskums” satikās ar to tapšanas mākslīgumu un eksponēšanas kontekstu.

Pēc ilgāka pārtraukuma un darbības muzeju dizaina jomā jauni J. Mitrēvica darbi tika eksponēti grupas izstādē “Svārstības” (Rotko muzejs, 2023). Fragmentētu ķermeņa daļu kolāžas tematiski tieši saistījās ar Krievijas agresiju Ukrainā, iekļaujoties izstādes kopējā noskaņā, kurā prevalēja ģeopolitiskās spriedzes raisītais dramatisms. Personālizstādē “Re-evolūcija” (galerija “Māksla XO”, 2024) savā ziņā turpināja izstādes “Marmelāde. Pusēns + sausie ziedi” stilistiku, kombinējot abstrakti ekspresīvus žestus ar kolāžveidīgiem fotogrāfisku attēlu ielaidumiem. Daudzslāņaino palimpsestu sižetisko pusi var saistīt ar vīrieša izjūtām feminisma ietonētas kultūras kontekstā, izmantojot daudzveidīgo laikmetīgās mākslas paņēmienu sintēzi jaunu vēstījumu aktualizēšanā. 

J. Mitrēvics ir saņēmis Lietuvas Mākslinieku savienības galveno prēmiju 3. Baltijas republiku tēlotājas mākslas triennālē (1985) un Latvijas Mākslinieku savienības diplomu par gleznu “Kliedziens” (1987). Savukārt uzņēmums Dd studio ir saņēmis speciālbalvu EMYA (European Museum of the Year Award) par Rīgas Stradiņa Universitātes Anatomijas muzeju (2023) un Gobustānas Petroglifu muzeju Azerbaidžānā (2013), sudraba godalgu festivālā FIAMP (Festival  International de l’Audiovisuel et du Multimedia sur le Patrimoine) par digitālo programmu “Animācija” Rīgas Kino muzejam (2012) un citas balvas Latvijā un ārvalstīs.