Kristīgo leģendu pirmsākumi ir agrīnajā kristietībā – stāstījumos par Jēzus Kristus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, par apustuļiem un pirmajiem kristiešu mocekļiem. Tie sastopami apokrifos un daļa arī Jaunās Derības kanoniskajos tekstos (piemēram, Jēzus piedzimšana Betlēmē, trīs Austrumu gudro apmeklējums, bēgšana uz Ēģipti). Kristīgās leģendas attīstījušās kristīgās mitoloģijas ietvaros, kuras avoti līdzās Bībeles tekstiem un vēstures notikumiem meklējami Austrumu un hellēniskajā kultūrā, dažādu tautu folklorā, mītos.
Jēguma "leģenda" sākotne rodama viduslaiku baznīcu un klosteru paražā svēto un mocekļu piemiņas dienās dievkalpojumā vai klostera mielasta laikā lasīt notikumus par viņu dzīvi un ciešanām. Līdz 13. gs. atbilstoši piemiņas dienai izvēlēta lasāmviela vai nu no leģendārija grāmatas (latīņu liber legendarius), kurā pierakstīti dievbijīgo askētu, misionāru, cilvēkmīlestības varoņu dzīves notikumi, vai arī no apkopotajiem svēto mocekļu jeb martiru ciešanu aprakstiem (latīņu liber passionarius). Taču vēlākos gadsimtos tekstu krājumi apkopoti un leģendas jēgums attiecināts uz rakstīti fiksētiem svēto dzīves notikumiem vispār. Šo pirmējo leģendu veidu, kam pamatā ir kanonizēto personu dzīves apraksti (latīņu Vita ‘Dzīve’), dēvē par hagiogrāfijām (no grieķu ἅγιος, agios ‘svētais’ un γράφειν, grafein ‘rakstīt’). Austrumu katoļu un pareizticīgās (ortodoksālās) baznīcas tradīcijā kalendāra mēnešu kārtībā sakārtoto hagiogrāfisko leģendu apkopojumu sauc par sinaksariju (grieķu Συναξάριον, latīņu Synaxarium, Synexarium), tā lasījumi aizvien ir daļa no liturģijas.
Kristīgās leģendas ir nozīmīgs viduslaiku garīgās literatūras žanrs. Leģendu iespaidotas bija arī viduslaiku liturģiskās drāmas un mistērijas (no latīņu misterium ‘ceremonija’) – pilsētu laukumos izrādīti iestudējumi ar bibliskiem sižetiem, kā arī mirakli (no latīņu miraculum, franču miracle ‘brīnums’), kas romantizētā un krāšņā veidā atainoja norises no svēto dzīves. Svēto dzīves stāsti ietekmējuši arī viduslaiku laicīgo literatūru. Tie zināmā mērā ir bruņinieku stāsta un bruņinieku romāna priekšteči (Karaļa Artūra (King Arthur) romāni, Svētā Grāla romānu cikls).
Ārpus baznīcas sprediķiem, klosteru prakses un publicējumiem kristīgās leģendas izplatījušās mutvārdu veidā, funkcionējot kā tautas reliģiozitātes izpausme. Tās tulkotas un cirkulējušas dažādās valodās, veidojot leģendu tekstu variantus, arī lokalizējumus (Svētais Kristofers – Lielais Kristaps). Vēstures fakti leģendās bagātināti ar fantāziju, poetizēti. Tāpēc dažkārt mēdz nošķirt hagiogrāfiskās leģendas (franču legende hagiographique), kuru pamats ir konkrēta svētā biogrāfijas fakti, no citiem tautas mutvārdos rodamajiem leģendu tekstiem (franču légende populaire, légende folklorique). Folkloriskajās leģendās darbojas ne tikai kanonizētie svētie, bet arī Vecās un Jaunās Derības tēli (Mozus, Noass, Jēzus Kristus, eņģeļi utt.), sastopamas Bībeles stāstu interpretācijas (piemēram, par notikumiem Ēdenes dārzā, Kristus krustā sišanu). Līdzās bibliskajiem varoņiem un svētajiem kristīgās leģendas stāsta par brīnumainiem notikumiem ar parastiem cilvēkiem – vīzijām, Dieva svētību vai sodu, uzklausītām lūgšanām, pārdabisku izglābšanos no briesmām, dziedināšanu. Leģendas ar sižetisku stāstījumu mēdz ilustrēt morāliskas pamācības (latīņu exempla). Didaktiskie vēstījumi apcer gan svēto dzīves gaitas, gan netikumisku rīcību un tās sekas (piemēram, populāras ir leģendas par sodu, kas piemeklē tos, kas svētdienās strādā, kas izturas necienīgi pret svētbildēm, krucifiksiem un tā tālāk). Kristīgo leģendu motīvi iekļauti starptautiskajā stāstījumu klasifikācijā, tipu grupā “Reliģiskās pasakas” (ATU 750–849; MA 750–849 “Leģendu pasakas”): “Dievs (svētais) maskējies apmeklē mirstīgos”, “Septiņi gulētāji”, “Mūžīgais žīds”, “Cilvēks pārdod dvēseli velnam” un citi. Bieži vien kristīgās leģendas ir sinkrētiski stāstījumi, kuros integrēti dažādi agrīnie priekšstati par pārdabiskām būtnēm (Svētais Juris uzvar pūķi), viņsauli un tamlīdzīgi.
Vitore Karpačo (Vittore Carpaccio). "Svētais Georgs (arī Svētais Juris) uzvar pūķi". Itālija, 1502. gads.
Leģendās rodams kristīgās angeloloģijas, demonoloģijas, eshatoloģijas (mācības par pasaules galu), hagiolatrijas (svēto godināšanas) un citu kristīgās teoloģijas aspektu un doktrīnu atspoguļojums. Leģendas žanru attīstību, domājams, veicinājusi Romas Katoļu baznīcas prasība pēc pārdabiskiem brīnumiem personu beatifikācijas (pasludinot par svētīgu) un kanonizācijas (atzīstot par svēto) procesā. Tā kā leģendu žanrs cieši saistīts ar reliģisko praksi, pēc reformācijas 16. gs. Rietumeiropā leģendas turpināja attīstīties galvenokārt katoļticīgajās zemēs un apgabalos, savukārt protestantu vidē, kas atzina Dievmātes, svēto, relikviju kultu kā nebiblisku, mazinājusies arī šī stāstījumu žanra nozīme un izplatība.
