Hronoloģiskās disonanses starp fabulas un stāstījuma līmeņiem Ž. Ženets apzīmēja kā anahronijas (anachronies), izdalot divus tipus atkarībā no tā, vai notikums attiecināms uz pagātni (analepsis) vai nākotni (prolepsis). Abi anahroniju tipi veido otru stāstījuma līmeni iepretī sākotnējam stāstījumam. Kā atzina Ž. Ženets, hronoloģiskās disonanses nav uzskatāmas par jaunievedumu, Rietumu literārajā tradīcijā tās lietotas jau Homēra (Ὅμηρος) eposos.
Ž. Ženeta piedāvātā notikumu marķēšana ir racionāls risinājums, taču zaudē savu praktisko izmantojamību brīžos, kad pagātnes notikumi nav pietiekami skaidri datēti, piemēram, atmiņu epizodes, kas autobiogrāfiskos romānos nereti grūti nošķiramas cita no citas. Asociatīvajā prozā, kad autors apzināti izvairās no notikumu loģikas māksliniecisku apsvērumu dēļ, Ž. Ženeta piedāvātā sistēma nav izmantojama pilnā apmērā. Taču tie ir īpaši gadījumi. Franču literatūrā labi zināmi ir “jaunā romāna” pārstāvju, īpaši Alēna Roba-Grijē (Alain Robbe-Grillet), eksperimenti (to izpētei citos darbos pievērsās arī Ž. Ženets). Tāpat latviešu literatūrā atrodami atsevišķu autoru radīti teksti, kuros notikumu kārtību pilnībā restaurēt nav iespējams, piemēram, Aivara Ozoliņa un Margaritas Perveņeckas darbos, taču jāņem vērā, ka minēto autoru darbos atemporalitāte ir apzināts māksliniecisks paņēmiens. Tādējādi notikumus, kurus grūti nodalīt kā pagātnei vai nākotnei piederīgus, Ž. Ženets apzīmēja ar jēdzienu ahronija (l’achronie).
Lai uzskatāmi fiksētu notikumu kārtību stāstījumā grafiskā veidā, Ž. Ženets tos apzīmēja ar latīņu valodas alfabēta lielajiem burtiem. Analepses notikumu ķēdē apzīmē ar kvadrātiekavām, bet prolepses – ar parastajām iekavām. Tādējādi atsevišķus notikumus iespējams fiksēt gan mikroanalīzes līmenī, atsevišķa teikuma vai rindkopas robežās, gan arī makroanalīzes līmenī, aplūkojot stāsta vai romāna uzbūvi atkarībā no teksta pētnieka ieceres.