Franču literatūras teorētiķis Žerārs Ženets (Gérard Genette) stāstījuma tempa analīzi klasificēja pēc četriem anisohroniju veidiem, izdalot pauzi, ainu jeb dialogu, kopsavilkumu jeb paātrinājumu un elipsi. Lai tempa klasifikācija grafiskajā skaidrojumā būtu simetriska, jāmin arī palēninājuma kategorija. Ž. Ženets esejā “Stāstījuma diskurss” (Discours du récit, 1972) palēninājumu aprakstīja kā starpposmu starp ainu un pauzi, taču īpaši to neizdalīja, tādējādi raksturojošās pazīmes iztirzājot saistībā ar pauzi kā galēju palēninājumu. Ne visi literārie stāstījumi, kas pievēršas tēlu apziņas procesa atspoguļojumam, ir lēni un monotoni plaši izvērsto aprakstu dēļ. Kā parāda Marsela Prusta (Marcel Proust) romāna “Zudušo laiku meklējot” (À la recherche du temps perdu, 1922–1927) piemērs, stāstījuma temps, kuru katrs lasītājs izjūt atšķirīgi, neliecina, ka stāstījumam trūkst dinamikas, tā meklējama veidā, kā savstarpēji tiek saistītas atmiņu epizodes, restaurējot tās tagadnes laikā.
Pārskatāmu ritma efektu veidu vizualizāciju piedāvāja nīderlandiešu teorētiķi: Luks Hermans (Luc Herman) un Barts Verveks (Bart Vervaeck) izstrādāja skalu, kur grafiskā veidā attēlotas gan anisohronijas, gan to raksturojošās deskriptīvās formulas, kuras savukārt pēc Ž. Ženeta tālāk attīstīja Mīke Bāla (Mieke Bal):
Notikumu, kas nav iekļauts fabulas līmenī un līdz ar to neparādās stāstījumā, apzīmē kā elipsi (ellipse). Notikumu noklusēšana ir apzināts un plaši izmantots mākslinieciskais paņēmiens detektīvromānos, kas rakstniekiem ļauj veidot divus paralēlus stāstījumus, no kuriem viens attēlo noziegumu, savukārt otrs – izmeklēšanas gaitu, tādējādi lasītājos tiek radīta intriga, ar otro stāstījumu rekonstruējot pirmo stāstījumu. Par detektīvromāniem naratoloģijā tapuši vairāki nozīmīgi pētījumi, no kuriem īpaši jāizceļ Cvetana Todorova (Tzvetan Todorov) esejas grāmatā “Prozas poētika” (Poétique de la prose, 1971).
Atkarībā no tā, vai ir norādīts to ilgums attiecībā pret pārējiem notikumiem fabulas līmenī, elipses var klasificēt kā noteiktas (ellipses déterminées) vai nenoteiktas (ellipses indéterminées). Saistībā ar to funkcijām Ž. Ženets izšķīra trīs elipšu veidus:
- tiešās elipses (ellipses explicites) ir pamanāmas brīžos, kad tiek veikts kopsavilkums, lai strauji pārietu pie nākamās ainas;
- netiešās elipses (ellipses implicites) iespējams konstatēt brīžos, kad ar pabeigtas analepses (notikums attiecināms uz pagātni) starpniecību tiek aizpildītas agrākas stāstījuma plaisas;
- hipotētisko elipšu (ellipses hypothétiques) gadījumā nav pat iespējams precīzi noteikt, starp kuriem notikumiem tās atrodas. Par to iespējamo pastāvēšanu, līdzīgi kā netiešu elipšu gadījumā, liecina vien analepses, kas atklāj kādubrīd noklusētos notikumus.
Notikumu, kas fabulas līmenī aizņem ilgāku laiku, taču stāstījuma līmenī tiek reducēts, apzīmē kā paātrinājumu (accélération) jeb kopsavilkumu (récit sommaire). Šis paņēmiens teksta autoram ļauj novirzīt lasītāja uzmanību no mazāk būtiskiem notikumiem, nereti tos reducējot līdz teikumam vai īsai rindkopai. Līdz pat 19. gs. beigām kopsavilkums, īpaši romāna žanrā, bija ierasta pāreja starp divām ainām, stāstījuma ritmam veidojoties no dialogu un kopsavilkumu mijas.
