Norvēģu valodas divus oficiālos rakstu valodas paveidus veido būkmols un jaunnorvēģu valoda (nynorsk). Abi rakstu paveidi ir līdzīgi un savstarpēji viegli saprotami.

Ikdienā šajā valodā raksta apmēram 4,5 miljoni jeb 90 % no vairāk nekā 5 miljoni (2020) Norvēģijas iedzīvotāju. Mācības tajā apgūst gandrīz 90 % skolēnu (2018).

Būkmols uzskatāms par vienu no jaunākajām rakstu valodām Eiropā. Norvēģu valodas abi paveidi ieguvuši vienādu oficiālo statusu 1885. gadā pieņemtajā lēmumā (Jamstillingsvedtaket), kas kļuva par pamatu turpmākajai valodas politikai un arī aizsāka savstarpējo konkurenci un strīdu par valodu (språkstriden). Likums par valodas lietojumu valsts dienestā (Mållova, 1980) nosaka vienādu statusu abiem paveidiem valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju dokumentācijā. Norvēģijas parlaments Stūrtings apstiprina Valodas padomes (Språkrådet) izstrādātās būkmola un jaunnorvēģu valodas kodificētās normas.

Nacionālās pašapziņas atmodas laikā, 19. gs. vidū, filologs un skolotājs Knuds Knudsens (Knud Knudsen), uzskatot, ka dāņu rakstu valoda jāpielāgo valsts centrālajos rajonos runātajai dāņu-norvēģu valodai, ierosināja valodas reformas. Izveidoto rakstu valodu nodēvēja par riksmolu (riksmål ‘valsts valoda’), kopš 1929. gada ‒ par būkmolu (bokmål ‘grāmatu valoda’).

Norvēģu runātajā valodā nav pareizizrunas normu. Dienvidaustrumnorvēģijas dialekts, kas ir tuvs būkmola rakstu valodas paveidam, runātāju skaita ziņā ir vislielākais.

Būkmolā nošķir divus paveidus – moderāto būkmolu (raksturīgākas riksmola un dāņu rakstu valodas iezīmes) un radikālo būkmolu (tuvāks jaunnorvēģu valodai un Austrumnorvēģijas izloksnēm aizgūto morfoloģisko formu ziņā). Mūsdienu būkmolā dominē moderātais paveids (literatūrā, presē, radio un televīzijā). Radikālā būkmola tradīcijas veicina Radikālā būkmola asociācija (Foreninga for radikalt bokmål, 2019).

Vēl pastāv būkmola neoficiālais rakstu paveids riksmols, kas visvairāk saglabājis dāņu valodas iezīmes. Nosaukumu atsāka lietot pēc 1938. gada reformas, lai saglabātu 1917. gadā apstiprināto būkmola kodifikāciju. Norvēģu Valodas un literatūras akadēmija (Det Norske Akademi for Språk og Litteratur, 1953), kuru izveidoja protestā pret abu rakstu paveidu tuvināšanas politiku, izstrādā riksmola normas (kopš 1954. gada). Organizācija izdevusi “Riksmola vārdnīcu” (Riksmålsordboken, 1977), “Norvēģu riksmola vārdnīcu” četros sējumos (Norsk riksmålsordbok, 1930–1957) ar diviem papildsējumiem (1995), rakstus par riksmolu, kā arī ir riksmola vārdu saraksta (Riksmålsordlisten) atbildīgā institūcija.

Riksmola biedrība (Riksmålsforbundet) joprojām lieto savu neoficiālo rakstu valodas paveidu riksmolu, atbalsta būkmola moderāto paveidu un tā formu līdzības saglabāšanu ar dāņu valodu. Šis paveids raksturīgs Oslo rietumu daļai.

Pēc pareizrakstības reformas (2005) atšķirības starp būkmolu un neoficiālo riksmolu ir praktiski izzudušas. Visi paveidi ir savstarpēji saprotami.

Dienvidaustrumnorvēģijas dialekta Oslo izloksnei ir neoficiālās literārās runas valodas statuss. Oslo izloksnes izrunu parasti māca cittautiešiem Norvēģijā un ārzemēs.

Oslo izloksni iedala austrumu un rietumu daļas sociolektā, kas vēsturiski izveidojies 19. gs. no pilsētas austrumu daļā dzīvojošās vienkāršās tautas runas veida un rietumu pusē mītošās sabiedrības augstāko slāņu, kultūras elites runātā dāņu-norvēģu kreoloīda (Dano-Norwegian creoloid). Šis sociolekts veidojies no dāņu valodas stipri ietekmētās norvēģu valodas.

Raksturīga morfēma -e-, vīriešu dzimtes daudzskaitļa, īpašības vārdu salīdzināmo pakāpju, darbības vārdu nenoteiksmes formu, vājo darbības vārdu, tagadnes divdabju izskaņā. Pagātnes divdabim ir izskaņa -t-. Jautājamos vārdus ievada burtkopa <hv>. Lieto bezpersonu vietniekvārdu man ‘kāds’.

Alfabēts sastāv no 29 burtiem: a, b, c, d, e, f, g, h, i, j, k, l, m, n, o, p, q, r, s, t, u, v, w, x, y, z, æ, ø, å.

Būkmolā var izvēlēties starp divām dzimšu sistēmām: tradicionālo (dāņu-norvēģu) ar divām dzimtēm – kopdzimti ar artikulu en un nekatro ar artikulu et, un jaunāko (jaunnorvēģu valodas ietekme) ar trīs dzimtēm, kuras marķē ar artikulu ei, en, et. Pirmo atbalsta riksmola piekritēji.

Būkmols dažbrīd līdzinās smagnējam kancelejas stilam, kas skaidrojams ar tā izcelsmes vēsturi (uz dāņu rakstu valodas pamata). Salīdzinot ar jaunnorvēģu valodu, raksturīga divkāršā noteiktība, kuru vārdkopā izsaka ar noteikto artikulu, īpašības vārda noteikto galotni un lietvārda nenoteikto artikulu, piemēram, det store hus ‘lielā māja’.

Piederības konstrukcijām raksturīgs vietniekvārds pirms lietvārda. Piederības konstrukcijas var veidot ar salikteņiem, marķieri -s, prievārdiem, kā arī, novietojot 3. personas piederības vietniekvārdu sin starp diviem lietvārdiem. Izteiktāks ciešamās kārtas lietojums oficiālajā rakstu valodā, substantivizēšana.

Būkmolā plaši izplatītas arī jaunnorvēģu valodai raksturīgās iezīmes.

14. gs. vidū Norvēģiju smagi skāra mēra epidēmija, valsts zaudēja apmēram trešdaļu iedzīvotāju, kultūras dzīvē iestājās pagrimums. Norvēģijai, nonākot ūnijā ar Dāniju 14. gs. otrajā pusē, dāņu valodu pakāpeniski ieviesa valsts administrācijā un tiesību sistēmā. Pāreju uz dāņu valodu sekmēja abu rakstu valodu līdzība, reformācijas ieviešana (1536) un mācības šajā valodā (kopš 1775. gada). 18. gs. otrajā pusē dāņu valodai raksturīgas spēcīgas purifikācijas tendences, t. sk. norvēģu leksikas izskaušana, aizliedzot norvēģu valodai raksturīgās iezīmes. Norvēģu rakstnieku daiļdarbi aizvien vairāk tika rakstīti dāņu valodā. Norvēģu rakstu valoda izzuda, tomēr vienkāršā tauta valsts perifērijā turpināja kopt savas izloksnes un tajās runāt.

Ilgstošā dāņu valodas dominance rakstu valodā ietekmēja arī mutvārdu valodas iezīmes, kas vērojamas 18. gs., piemēram, baznīckungu runās, tiesu lēmumu lasījumos balsī. Norvēģi neprata dāņu izrunu, tādēļ, skaļi lasot tekstus dāņu valodā, izrunāja vārdus tā, kā tie rakstīti dāņu ortogrāfijā. Tādējādi mācītie ļaudis – norvēģu augstākā sabiedrība, baznīckungi un valsts pārvaldē nodarbinātie ‒ runāja dāņu valodas stipri ietekmētajā norvēģu valodā. Viņu runas veids (de dannedes tale) jeb dāņu-norvēģu kreoloīds izplatījās visā valsts teritorijā, sevišķi Dienvidaustrumnorvēģijas rajonos.

Izirstot Dānijas–Norvēģijas ūnijai (1814), aizvien spēcīgāk izvirzījās doma radīt savu rakstu valodu. Viens no pirmajiem pārmaiņu ieviesējiem, izcilais dzejnieks Henriks Vergelanns (Henrik Wergeland) savā dzejā 19. gs. 30. gados iekļāva norvēģu valodai raksturīgos vārdus, morfoloģiskās un sintaktiskās formas, tādējādi aicināja norvēģiskot valodu. Šo uzskatu tālāk pilnveidoja pedagogs K. Knudsens rakstā par valodas jautājumiem (1845), proti, norvēģiskot dāņu rakstu valodu, iekļaujot norvēģu valodai raksturīgās morfoloģiskās un pareizrakstības formas un pietuvinot dāņu ortogrāfiju augstāko sabiedrības slāņu runas veidam, ievērojot fonoloģisko principu. K. Knudsens vēlējās izskaust izplatīto dāņu lasītās valodas izrunu. Nacionālais mērķis tika apvienots kopā ar pedagoģisko – mazinot atšķirību starp mutvārdu un rakstu valodu, veicināt skolēnu lasīt un rakstītprasmi.

Kā pedagogs K. Knudsens devis nozīmīgu ieguldījumu mācītās valodas pārmaiņām skolā (palielināt dzimtās valodas apmācību, samazinot latīņu un grieķu valodas stundas), un kā valodas konsultants palīdzēja attīstīties Norvēģu teātra (Det Norske Teatret) skatuves mākslas valodai, kuras normas vēlāk pārņemtas citos teātros. Līdz pat 19. gs. vidum norvēģu skatuves valodu uzskatīja par vulgāru. K. Knudsena ideju īstenošanu veicināja arī reālisma strāvojums 19. gs. otrajā pusē, jo norvēģu vārdi un morfēmas dabīgi iekļāvās laikmetīgo lugu personāžu runas veidā, piemēram, Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) un Bjērnstjernes Bjērnsona (Bjørnstjerne Martinius Bjørnson) darbos.

Pirmā pareizrakstības reforma veikta 1862. gadā. Svarīgākie uzdevumi ‒ līdzskaņus c, ch aizstāšana ar k, piemēram, Controll > Kontroll (‘kontrole’), Charakter > Karakter (‘atzīme’); dubultā patskaņa likvidēšana, piemēram, Huus > Hus (‘māja’), u. c. pārveidojumi.

K. Knudsens sagatavojis apjomīgu norvēģiskošanas vārdnīcu “Nenorvēģiski un norvēģiski vai svešvārdu aizstājējvārdi” (Unorsk og norsk, eller avløsning, 1888). Līdzīgi kā jaunnorvēģu valodas pamatlicējs Īvars Osens (Ivar Osen), arī viņš uzskatīja par nepieciešamu aizstāt svešvārdus. Tomēr K. Knudsena ieteiktie principi īstenoti galvenokārt 20. gs.

Jaunnorvēģu valodas straujo uzplaukumu 19. gs. beigās un Norvēģu valodas biedrības (Noregs Mållag, 1906) nodibināšanu būkmola atbalstītāji uztvēra kā draudu. Tika izveidota Riksmola biedrība Riksmålsforening (1907, Riksmålsforbundet kopš 1909. gada). Valodas spiediena apstākļos būkmola piekritēji aizvien skaidrāk apzinājās, ka būkmolu nepieciešams izveidot norvēģiskāku. K. Knudsena reformas idejas guva atbalstu.

19. gs. beigās veidojās jauna kustība, lai apvienotu abus rakstu paveidus, un 20. gs. laikā aktīvi veiktas neskaitāmas rakstības reformas vienas rakstu valodas (samnorsk) izveidei. Būkmola pirmās lielās reformas (1907) mērķis – atsacīties no dāņu valodai raksturīgās ortogrāfijas. Svarīgākie uzdevumi ‒ līdzskaņus b, d, g aizstāt ar p, t, k, piemēram, kage > kake ‘kūka’, ud > ut ‘ārā’, løbe > løpe ‘skriet’; ieviest morfoloģiskās izmaiņas darbības vārdu pagātnes formām, piemēram, kastede > kastet ‘meta’, un lietvārda daudzskaitļa formām, piemēram, heste > hester ‘zirgi’. Jaunās izmaiņas valodā ieviesās ātri. Reforma skaidri iezīmēja pāreju uz norvēģu valodas ortogrāfiju. Reforma 1917. gadā skāra abus valodas paveidus. Tās mērķis ‒ padarīt būkmolu vēl norvēģiskāku, kā arī tuvināt abus paveidus, ieviešot kopformas. Augstākās sabiedrības slāņi atbalstīja izmaiņas, ja vien tās neietekmēja viņu izrunu. Kopformas, kuras bija raksturīgas tautas runātajai valodai, tika uzlūkotas noraidoši.

Reforma (1938, 1959) iezīmēja izteiktāku abu rakstu paveidu tuvināšanas politiku. Lai izveidotu vienu rakstu valodu, bija nepieciešams ieviest ne tikai izvēles, bet arī obligātos morfoloģiskos variantus. Būkmolā ieviesa obligātās kopformas (sieviešu dzimtes vārdus ar morfēmu -a), tā radot paralēlformas, piemēram, bygda/ bygden ‘ciems’, sola/ solen ‘saule’, un izveidojot trīs dzimšu sistēmu. Ieviests šķīrums ‒ galvenās formas (hovedformer), par kurām uzskatīja kopformas un kuras bija obligātas mācību grāmatās, un atļautās nestandarta formas jeb “vārdformas kvadrātiekavās” (klammeformer), pieļaujamas skolēnu darbos.

Būkmola tuvināšanās formām, kas raksturīgas izloksnēm, kā arī Oslo Skolu valdes lēmums (1939) lietot radikālās kopformas (līdzīgākas strādnieku šķiras un vienkāršās tautas runas veidam) mācību grāmatās Oslo apkaimē raisīja asu neapmierinātību moderātā būkmola runātāju vidū pēckara periodā. Nepatikā pret rakstu valodas unifikāciju vecāki organizēja akciju “Vecāki pret norvēģu kopvalodu”, dedzināja mācību grāmatas (1951), pieprasot iekļaut būkmola moderātās formas. Riksmola biedrība sagatavoja savu vārdformu sarakstu (1952), kas atspoguļoja augstāko sabiedrības slāņu agrākās morfoloģiskās formas, piemēram, tika izņemtas paralēlformas ar morfēmu -a. Šīs riksmola pareizrakstības normas atbilda 1917. gada reformas lēmumiem. 20. gs. 60. gadu sākumā strīds par mācību grāmatu pareizrakstības normu apklusa līdz ar pāreju uz moderātajām formām. Abos rakstu paveidos iezīmējās attālināšanās tendences.

1973. gadā pieņemts pareizrakstības normu Liberalizēšanas lēmums (Liberaliseringsvedtaket), kas atļāva skolēniem rakstu darbos izvēlēties moderātās formas. Šie uzskati turpināja attīstīties 1981. gada reformā, atkal atzīstot daudzas no izņemtajām formām 1938. un 1959. gada reformās.

2005. gada reformas mērķis – vienkāršot rakstu valodu, atzīstot tradicionāli lietotās formas, bet izņemt maz lietotās formas; atceļot šķīrumu galvenās un kvadrātiekavu formas, vairs nepastāv mācību grāmatu pareizrakstības normas. Grāmatu autori var brīvi izvēlēties sev tuvāko paralēlformu (izvēles brīvības princips). Sākotnēji pareizrakstības un morfoloģisko formu izvēles ieviešanas mērķis bija vienas rakstu valodas izveide, tomēr, šo politiku izbeidzot (2002), plašais variatīvums saglabājās, ko mūsdienu norvēģu sabiedrībā uzlūko kā demokrātijas vērtību.