Norvēģu valodas divus oficiālos rakstu valodas paveidus veido jaunnorvēģu valoda un būkmols (bokmål). Tie abi ir līdzīgi un savstarpēji viegli saprotami.

Jaunnorvēģu valodas lietotāju skaits ir samērā stabils. Ikdienā šajā valodā raksta apmēram 600 000 no vairāk nekā pieciem miljoniem (2020) Norvēģijas iedzīvotāju. Mācības tajā apgūst ap 12 % skolēnu (2018). Dokumentācijā jaunnorvēģu valodu lieto 90 no 356 pašvaldībām (2020).

Jaunnorvēģu valoda līdzās būkmolam ir viens no norvēģu valodas oficiālajiem rakstu valodas paveidiem. Tā izplatīta galvenokārt Rietumnorvēģijā un Austrumnorvēģijas kalnu rajonos. 19. gs. vidū valodas pētnieks un dzejnieks Īvars Osens (Ivar Aasen), apkopojot norvēģu, galvenokārt Rietumnorvēģijas un Dienvidaustrumnorvēģijas kalnu reģionu, izlokšņu īpatnības, izveidoja rakstu valodu, kuru nodēvēja par lannsmolu (landsmaal ‘zemes valoda’, ‘lauku valoda’), kopš 1929. gada to sauc par jaunnorvēģu valodu (nynorsk ‘jaunā norvēģu valoda’). Izloksnes ir būtiska norvēģu nacionālās un kultūras identitātes sastāvdaļa. Jaunnorvēģu valoda tiek asociēta ar tādiem jēdzieniem kā “reģionālā identitāte”, spēcīga piederības saikne ar attālajiem rajoniem, faktoriem, kuri ir veicinājuši šīs valodas dzīvotspēju kultūrā un vispārējā lietojumā.

Izruna netiek normēta, tādēļ norvēģi runā savā izloksnē un raksta vienā no tām divām rakstu valodām, kura ir tuvāka viņu mutvārdu valodai. Rakstu valodas normēšanā ievērots vārdu morfoloģiskais un pareizrakstības variantu princips. Sociolingvists Pīters Tradžils (Peter Trudgill) to dēvē par daudznormu valodu (multinorm language). Reformu rezultātā, ieviešot vairākus alternatīvus variantus, ir samazinājušās atšķirības starp abiem paveidiem, kā arī vārdu ortogrāfiju un izrunu, ļaujot runātājam izvēlēties un rakstu valodā pēc iespējas tuvāk atspoguļot savai izloksnei raksturīgās formas.

Jaunnorvēģu rakstu valoda ir vislabāk nostiprinājusies kultūras dzīvē, daiļliteratūrā, izglītības sistēmā, valsts un pašvaldību darbā, baznīcas valodā, mazāk ‒ privātās uzņēmējdarbības un finanšu nozarē. Tai ir savas rakstu normas. Jaunnorvēģu valodas lietojumu ir stiprinājuši vairāki likumi un lēmumi, tomēr vēsturiski ir novērojama lielāka būkmola ietekme.

Savas nacionālās rakstu valodas izveidei bijis ideoloģisks pamats – iezīmēt nacionālo neatkarību pēc 400 gadu ilgas savienības ar Dāniju (1380‒1814). Ūnijai izirstot, ap 95 % Norvēģijas iedzīvotāji runāja izloksnēs, sava rakstu valoda bija zudusi. Par nozīmīgu pasākumu izlokšņu saglabāšanā, kā arī nozīmīgu faktoru stiprajai pozīcijai mūsdienās uzskatāms 1878. gada Norvēģijas parlamenta Stūrtinga apstiprinātais lēmums, kas paredzēja, ka apmācībai tautskolā vajadzētu notikt, cik vien iespējams, bērnu dzimtajā izloksnē (Undervisningen i Almueskolen saavidt muligt meddeles paa Børnenes eget Talesprog). Lēmums tādējādi pavēra iespēju skolā apgūt jaunnorvēģu rakstu valodu, samazinot dāņu rakstu valodas lietojumu. Tam bija arī gan pedagoģiski (skolēni un skolotājs runā kopīgā valodā), gan nacionāli (plaisas likvidēšana starp mutvārdu norvēģu valodu un dāņu rakstu valodu) aspekti. Oficiālu statusu jaunnorvēģu valoda ieguva 1885. gadā līdz ar pieņemto lēmumu par vienādu statusu (Jamstillingsvedtaket) abām rakstu valodām, kas vienlaikus arī aizsāka to savstarpējo konkurenci un strīdu par valodu (språkstriden). Likums sekmēja plašāku jaunnorvēģu valodas lietojumu skolu sistēmā, piemēram, 1887. gadā to ieviesa ģimnāzijas apmācībā, 1890. gadā pirmās skolas sāka pāriet uz šo rakstu valodu, arī skolotāji tajā varēja sākt iegūt izglītību. Skolu likumā (1892) tika noteikts, ka katras pašvaldības skolu valde ir tiesīga izvēlēties rakstu apmācības valodu savā rajonā. Jaunnorvēģu valodas pozīciju būtiski nostiprināja likums par skolotāju semināriem, 1902. gadā ieviešot obligāti apgūstamo daiļliteratūru abos rakstu paveidos, kā arī rakstu eksāmena kārtošanu ar iespēju izvēlēties savu pamata rakstu valodu. Pieaugošā būkmola atbalstītāju neapmierinātība lika sarosīties jaunnorvēģu aizstāvju pusei un nodibināt Norvēģu valodas biedrību Noregs Mållag (1906). Stūrtinga pieņemtais likums (1907) ieviesa šķīrumu starp pamata (hovedmål) un otro (sidemål) apmācības valodu, paredzot, ka ģimnāziju audzēkņiem rakstu eksāmens jākārto arī otrā paveidā ‒ jaunnorvēģu valodā. Ģimnāzijās, norvēģu elitārajās skolās, 20. gs. sākumā mācījās lielākoties augstāko aprindu bērni, kuri ģimenē runāja dāņu valodas stipri ietekmēto norvēģu valodu ‒ dāņu-norvēģu kreoloīdu (Dano-Norwegian creoloid) un skolā apguva būkmolu kā savu pamatvalodu. Šo skolu beidzēji bieži bija nodarbināti valsts administrācijā, kur bija nepieciešamas arī jaunnorvēģu valodas zināšanas. Minētie pasākumi pavēra ceļu jaunnorvēģu valodas uzplaukumam, un 1920. gadā ap 18 %, bet 1944. gadā 34 % skolēnu bija izvēlējušies jaunnorvēģu valodu par savu galveno apmācības valodu. Pēckara periodā vērojams tās apguves kritums ‒ tikai 16 % (1976) pamatskolas skolēnu to apguva kā pamatvalodu, 2018. gadā to apguva 12,1 %. Vislielākais apguvēju īpatsvars mūsdienās – apmēram 97 % ‒ sastopams Rietumnorvēģijas reģiona Vestlannes filkes skolās. Popularitātes kritumam pēckara periodā ir vairāki iemesli. Viens no būtiskākajiem ir iedzīvotāju ģeogrāfiskā mobilitāte, depopulācijas tendences valsts reģionos, mazo skolu likvidācija un būkmola prioritāte centrālajos rajonos. 21. gs. otrajā desmitgadē Norvēģijas pilsētās dzīvo ap 80 % iedzīvotāju pretstatā 20 % 19. gs. otrajā pusē. Valdošais apgalvojums, ka jaunnorvēģu valodas lietotāji ir īstie tautas patrioti, savu aktualitāti zaudēja Otrā pasaules karā laikā, parādot, ka būkmola lietotāji ir vienlīdz patriotiski cīņā pret nacismu un ka valodas paveida izvēle un lojalitāte Norvēģijai nav saistāmi elementi. Trešais arguments ir jauniešu urbānās kultūras (pops, rokmūzika, modes tendences u. c.) veidošanās, kas asociējās ar pilsētvidi un būkmolu, nevis rurālo (jaunnorvēģu valodu). Turklāt Ī. Osena pūristiskie centieni, atsakoties no Dienvidaustrumnorvēģijas centrālo rajonu dāņu-norvēģu kreolīdajām formām, apgrūtināja viņa radītās valodas iesakņošanos galvaspilsētā un tās tuvumā esošajos reģionos.

Abu valodas paveidu balansu masu mediju sektorā un jaunnorvēģu valodas lietotāju tiesības nodrošina vairāki pasākumi. Valsts oficiālais nosaukums Noreg (apstiprināts 1938. gadā) eksistē paralēli nosaukumam būkmolā. Jaunnorvēģu valodas ziņu aģentūra Nynorsk pressekontor (1969), daļa no Norvēģijas Ziņu aģentūras Norsk Telegrambyrå (2007), nodrošina būkmolā uzrakstīto avīžrakstu pārveidi jaunnorvēģu valodā valsts un reģionālajos preses izdevumos. Likums par valodas lietojumu (1970) nosaka, ka 25 % Norvēģijas Radio un televīzijas (Norsk rikskringkasting, NRK) ziņu raidījumiem un ārzemju raidījumiem ir jābūt ar subtitriem šajā valodā, tomēr praksē tie ir nepietiekamā apjomā. Kopš 2019. gada jaunnorvēģu mēdiju apjomu paplašina mākslīgā intelekta tulkojumi no būkmola. Pamatskolas izglītības likums (Lov om grunnskolen, 1967) un Vispārējās vidējās izglītības likums (Lov om videregående opplæring, 1974) nosaka visu mācību priekšmetu grāmatu identisku saturu abos paveidos. Likums par valodas lietojumu valsts dienestā (Mållova, 1980) paredz veidlapu pieejamību abās valodās un vismaz 25 % dokumentācijas šajā valodā. 20. gs. 70. gados aizsākās darbs pie abu rakstu valodu kodificēšanas divās atsevišķās vārdnīcās. Jaunnorvēģu valodas vārdnīca Nynorskordboka pirmoreiz izdota 1986. gadā, Norvēģijas konstitūcija (1814) iztulkota 2014. gadā. Veicinot terminoloģijas izstrādi, ar 2021. gadu paplašināts šķirkļu saturs jaunnorvēģu valodā, apvienojot enciklopēdijas “Jaunnorvēģu valodas leksikons” (Allkunne) un “Lielais norvēģu leksikons” (Store norske leksikon).

Lai gan formāli abi paveidi ir līdztiesīgi, jaunnorvēģu aizstāvji norāda, ka praksē vērojama nevienlīdzība un ka šo valodu lieto mazāk, nekā to paredz 1980. gadā pieņemtais likums (digitālo mācību līdzekļu nepietiekamība, vājā kino nozare). Arī prasība vismaz 25 % publikāciju izdot jaunnorvēģu valodā netiek īsti ievērota (valsts iestāžu publikāciju apjoms 2019. gadā ‒14,5 % tīmekļa vietnēs, 16,2 % sociālajos tīklos). Lielākās pilsētas (Oslo, Bergene, Tronnheima) savā administratīvās valodas izvēlē ir neitrālas, kas praksē nozīmē būkmola lietojumu. Periodiski uzplaiksnī arī diskusijas par abu eksāmenu nepieciešamību.

Valodas statusu sekmē iedibinātais Jaunnorvēģu valodas kultūras festivāls (Dei Nynorske Festspela 1992), balva “Gada jaunnorvēģu valodas lietotājs” (Årets nynorskbrukar 2000), Literatūras dienas Vinjē (Litteraturdagane i Vinje, 2001), Jaunnorvēģu literatūras dienas (Nynorske litteraturdagar, 2006), balva “Gada jaunnorvēģu valodas pašvaldība” (Årets nynorskkommune, 2009), Ulvīkas dzejas festivāls (Ulvik poesifestival, 2000), veltīts Ūlava Heuges (Olav Håkonson Hauge) daiļradei, Jaunnorvēģu valodas bērnu grāmatu nedēļa (Nynorsk barnebokveke, 2012) un citi pasākumi.

Lēmums, ka ikvienam skolā jāapgūst un jākārto eksāmens abās rakstu valodās, pastāv joprojām, bet savu apmācības pamata rakstu valodu var izvēlēties. Pētījumi rāda, ka vidusskolā jaunnorvēģu valodas izvēle samazinās. Iedzīvotāju mobilitāte, izlokšņu īpatnību saplūšana, dominējošais iedzīvotāju īpatsvars Dienvidaustrumnorvēģijas (Oslo izloksnes neoficiālais literārās runas statuss) reģionā uzskatāmi par apdraudējumu izlokšņu savdabībā.

Jaunnorvēģu valodas un izlokšņu stiprināšanas darbu veic Norvēģu valodas biedrība Noregs Mållag (1906), jauniešu organizācija Norsk Målungdom (1961), Jaunnorvēģu valodas kultūras centrs (Nynorsk kultursentrum, 1999), kura paspārnē esošie trīs kultūras centri atrodas dažādās Rietumnorvēģijas vietās: Īvara Osena centrs (Ivar Aasen-tunet, 2000), Ūlava Heuges centrs (Olav H. Haugesenteret, 2014), Vinjes centrs (Vinje-senteret, 2021). Pastāv apgāds Det Norske Samlaget (1868). Teātris Det Norske Teatret (1913) ar izrādēm izloksnēs atradis mājvietu galvaspilsētā. Iznāk žurnāls bērniem Norsk Barneblad (1887), kā arī nacionālais iknedēļas izdevums Dag og Tid (1964).

Valoda ir divskaņiem bagāta, piemēram, sennorvēģu au, ei, øy. Raksturīga morfēma -a- vīriešu dzimtes daudzskaitļa, vājo darbības vārdu, īpašības vārdu salīdzināmo pakāpju, tagadnes divdabju izskaņā. Jautājamos vārdus ievada burtkopa <kv>. Izteikta līdzskaņu izruna, piemēram, īpašības vārdu izskaņa <g> vietniekvārdā eg ‘es’. Priekšmetu apzīmēšanai lieto papildinātāja vietniekvārdu han ‘viņam’, hun ‘viņai’.

Ī. Osena pūristisko centienu rezultātā raksturīgi mantoti vārdi no sennorvēģu valodas, tie arī lietoti, aizstājot vārdus ar lejasvācu afiksiem an-, be-, -het, -else.

Latīņu alfabēts papildināts ar patskaņiem æ, ø, å.

Jaunnorvēģu valodā ir trīs dzimtes, tās marķē ar artikuliem ei, ein, eit. Raksturīgākais ‒ nekatras dzimtes daudzskaitļa noteiktības galotne -a; lietvārds piederības vietniekvārda priekšā; divkāršā, arī trīskāršā noteiktība, kuru vārdkopā izsaka ar noteikto artikulu, īpašības vārda un lietvārda noteikto artikulu, piemēram, det store huset vårt ‘mūsu lielā māja’. Visas minētās vārdšķiras saskaņojas ar lietvārdu dzimtē un skaitlī.

Raksturīgs viegls izteiksmes līdzekļu stils. Darbības vārda ciešamās kārtas konstrukcijas un substantivācija tiek uzlūkotas par nevēlamām. Prievārda konstrukcijas un salikteņi parasti aizstāj konstrukcijas ar piederības marķieri -s.

Mēra epidēmijas (1349‒1350) smagi skartajā Norvēģijā strauji saruka rakstīt pratēju skaits, literārā kultūras dzīve apsīka. Ekonomiski panīkusī valsts 14. gs. otrajā pusē nonāca ūnijā ar Dāniju, pakāpeniski pārgāja uz dāņu valodu, piemēram, valsts administrācijā, Dānijas spiestuvju izdevumos (kopš 1480. gada), Bībeles tulkojumā (1550), likumdošanas tekstos (ap 1660. gadu). Mācības Norvēģijas skolās notika dāņu valodā (kopš 1775. gada). Valsts nomalēs runātajām izloksnēm rakstu valoda izzuda.

Nacionālās rakstu valodas izveides centieni 19. gs. vidū sakņojās trīs aspektos ‒ nacionālie (saikne ar seno norvēģu kultūru), sociālie (zemniecības slāņa pašapziņas celšana) un pedagoģiskie (plaisas reducēšana starp mutvārdu un rakstu valodu). Jaunnorvēģu rakstu valodas radītājs Ī. Osens, uzskatot, ka izloksnes ir senās kopīgās valodas varianti, vēlējās radīt visas nācijas rakstu valodu uz valsts perifērijas dzīvo izlokšņu pamata. Izloksnes bija turpinājušas attīstīties no senās norvēģu valodas un 400 gadu ilgās ūnijas laikā saglabājušās, dāņu valodas neskartas. Ievācot izlokšņu materiālus pētniecības ceļojuma laikā (1842‒1846), galvenokārt lauku apvidos Rietumu un Dienvidaustrumnorvēģijas kalnu reģionos, tos apkopojot, Ī. Osens sagatavoja deskriptīvo gramatikas grāmatu “Norvēģu valodas dialektu gramatika” (Det Norske Folkesprogs Grammatik, 1848) un vārdnīcu “Norvēģu valodas dialektu vārdnīca” (Ordbog over Det Norske Folkesprog, 1850). Pilnveidojot savu izveidoto rakstu valodu landsmaal turpmākajos gados, Ī. Osens izvēlējās šādus pamatprincipus – vairāku izlokšņu kopīgās vārdu formas, aizguvumu svītrošana un sennorvēģu valodai tuvo formu izvēle neskaidrību gadījumos. Starp Ī. Osena vēlākajiem darbiem minams pirmais izlokšņu pētījums “Norvēģu zemes valodas paraugteksti” (Prøver af Landsmaalet i Norge, 1853), kas ietvēra divdesmit dažādu izlokšņu paralēlo tekstu aprakstus, “Norvēģu valodas gramatikas” (Norsk Grammatik, 1864) pārstrādāts izdevums un “Norvēģu valodas vārdnīca” (Norsk Ordbog, 1873) ar 45 000 šķirkļu, kas sniedza vārdu cilmi un nozīmju skaidrojumu. Vārdu krājums aptvēra teju visu izlokšņu leksiku, morfoloģiju veidoja galvenokārt Rietumnorvēģijai raksturīgās formas. Ī. Osena normētajā valodā (Aasen-normalen) sistematizēts apjomīgs izlokšņu materiāls, 1853. gadā liekot pamatus jaunai nacionālās rakstu valodas gramatikai, kuras saknes rodamas tās senākā valodā. Pirmā ortogrāfijas reforma veikta 1901. gadā.

Jaunnorvēģu rakstu valoda 20. gs. piedzīvojusi vairākas reformas, galvenokārt tāpēc, lai radītu vienu rakstu valodu (samnorsk), pietuvinot abus rakstu paveidus (reforma oficiāli izbeigta 2002. gadā), kā arī lai izveidotu pareizrakstības normas. Pastāv uzskats, ka minētā politika ir negatīvi ietekmējusi kodificēto jaunnorvēģu valodu un Ī. Osena principu atteikties no dāņu valodai raksturīgajām iezīmēm.

Pirmo reformu (1901, 1910) mērķis bija padarīt valodu mūsdienīgāku un vienlaikus tuvāku mutvārdu valodai. Vārdnīcā ieviests šķīrums (1901) ‒ galvenās (hovedformer) un atļautās nestandarta formas jeb ‘vārdformas kvadrātiekavās’ (klammeformer), kuras bija pieļaujamas skolēnu darbos, bet aizliegtas mācību grāmatu tekstos un valsts administrācijas dokumentācijā. Kvadrātiekavās bieži tika iekļauti izlokšņu vārdi. Dalījums atcelts 2012. gadā.

Turpmākās reformas (1917, 1938, 1959) iezīmēja valodas plānošanas darbu un vienas rakstu valodas izveides politiku, vienlaikus palielinot morfoloģisko varietāti un ieviešot dalījumu konservatīvās jeb tradicionālās (kodificētas iepriekšējās reformās) un radikālās (kopformas izveide abiem paveidiem, arī būkmolam pietuvinātās formas) vārdformas.

Pēdējās reformas (2012) duālais mērķis – atmetot vārdformu šķīrumu, vienkāršot kodificētās normas, tā paplašinot valodas formu izvēles brīvību, vienlaikus samazinot alternatīvo vārdformu skaitu.

20. gs. 60. gados aizsākās izlokšņu uzplaukums ar saukli “Runā izloksnē, raksti jaunnorvēģu valodā!” (Snakk dialekt, skriv nynorsk!), izraisot lielu interesi par izloksnēm un pretestību pret vienveidīgu valodu.

Mūsdienu rakstu valoda atšķiras no Ī. Osena izveidotās nedaudz arhaiskās valodas. Tas saistāms ar daudzajām reformām, centieniem pietuvināt abus rakstu paveidus, kā arī paralēlismu iekļaušanu, aptverot plašāku dialektu daudzveidību (tā samazinot izteiktu Rietumnorvēģijas izlokšņu nokrāsu). Tiek norādīts, ka paralēlismi apgrūtina rakstu valodas apguvi. Pēckara periodā ienākuši lejasvācu valodas aizguvumi. Minētie procesi, īpaši plašais variatīvums, ļauj literātiem veidot savu īpašu stilu. Tas novērojams arī mūzikas nozarē 21. gs. – pieaudzis izloksnēs sarakstīto dziesmu apjoms.

Pirmo dzeju jaunnorvēģu valodā sacerējuši Ī. Osens (1843), Osmunns Vinje (Aasmund Vinje, 1858). Spilgtākie autori ‒ klasiķi Ārne Gārborgs (Arne Garborg), Ūlavs Dūns (Olav Duun), Tarjeijs Vēsoss (Tarjei Vesaas), mūsdienu rakstnieki Edvards Hūems (Edvard Hoem), Hjartans Flegsta (Kjartan Fløgstad), Frūde Gritens (Frode Grytten), dramaturgs Juns Fose (Jon Fosse). Pirmā luga izrādīta 1854. gadā. No 1843. līdz 2017. gadam debitējuši ap 1400 jaunnorvēģu autori.