Īvars Osens ir norvēģu dialektoloģijas un leksiogrāfijas pamatlicējs, jaunnorvēģu rakstu valodas (viena no norvēģu valodas paveidiem) izveidotājs.

Ī. Osens bija autodidakts. Dzimis nabadzīga zemnieka ģimenē. Tas neļāva iegūt pamatskolas izglītību. Apmeklējis skolu vien apmēram desmit dienas gadā pāris gadu garumā. Padziļinātā interese par grāmatu pasauli un bagātā kultūras dzīve dzimtajā apkaimē (piemēram, pirmā spiestuve valsts nomalē) ļāva 18 gadu vecumā ieņemt skolotāja amatu. Pirmo izglītību (latīņu valodu, ģeogrāfiju, retoriku) ieguvis mācībā (1833–1835) pie prāvesta Sunnmēres reģionā. Strādājot par mājskolotāju (1835–1842), pašmācības ceļā apguvis vācu, sennorvēģu valodu, interesējies par valodu gramatisko parādību sastatījumu, pētījis vācu, angļu un franču valodas gramatiku; dzīves laikā apguvis 10 valodas. Savu izcilo zināšanu dēļ saņēmis piedāvājumu iegūt izglītību universitātē. Ī. Osens atteicās, uzskatot, ka studijas, ievedot viņu augstāko slāņu sabiedrībā, varētu attālināt no piederības zemnieku kārtai un centieniem izveidot rakstu valodu tautas runātai valodai, tā aizstājot dāņu valodas rakstību.

23 gadu vecumā Ī. Osens, skaidrojot nācijas un valodas ciešo saikni, aprakstījis savu nacionālo (vienkāršās tautas runātā valoda saglabājusi senās norvēģu valodas iezīmes) un sociālo mērķi (rakstu valodas tuvināšana tautas runātai valodai, sekmējot tautas izglītošanu un tās kā politiskā spēka attīstību) dzīves laikā nepublicētā rakstā “Par mūsu rakstu valodu” (Om vort Skriftsprog, 1836).

19. gs. pirmajā pusē nacionalā romantisma un nacionālās atmodas laikā izvirzījis tēzi par norvēģu izlokšņu pirmvalodas esamību, pirms Norvēģija kļuva par Dānijas vasaļvalsti (1380). Dāņu valodnieka Rasmusa Raska (Rasmus Kristian Rask) pētījuma par islandiešu valodas gramatiku iedvesmots, atklājis pārsteidzošas kopīgās iezīmes sava Sunnmēres dialekta un islandiešu, līdz ar to arī sennorvēģu, valodas salīdzinošās valodniecības aspektā. Ī. Osens sagatavojis deskriptīvo gramatiku “Sunnmēres dialekta gramatika” (Sunnmørsgrammatikken, 1841), kas pavēra iespēju saņemt finansiālu atbalstu turpmākiem izlokšņu pētījumiem.

Ar Tronnheimas Karaliskās norvēģu pētniecības biedrības (Det Kongelige Norske Videnskabers Selskab i Trondheim) piešķirto stipendiju Ī. Osens iesāka īstenot savu apjomīgo nacionālpolitisko projektu izlokšņu izpētē, apceļojot rietumu un dienvidaustrumu kalnu ciematus līdz pat Rānai valsts ziemeļu daļā (1842–1846). Ī. Osens apmetās uz dzīvi Kristiānijā (1846), kur tapa svarīgākie valodniecības darbi.

Vēlāk, turpinot saņemt biedrības stipendiju, Ī. Osens katru gadu devās valodnieciskā ceļojumā (kopā ap 28350 km) un, apmeklējot jaunas vietas, pierakstīja un apkopoja izlokšņu īpatnības. Kļūstot par valsts stipendiātu, algu viņam izmaksāja Norvēģijas parlaments Stūrtings (1850).

Salīdzināmās valodniecības ietvaros sistematizējis un apkopojis izlokšņu iezīmes deskriptīvā gramatikā “Norvēģu valodas dialektu gramatika” (Det Norske Folkesprogs Grammatik, 1848). Dialektu ciešo saikni ar viduslaikos runāto norvēģu valodu parādījis vārdnīcā “Norvēģu valodas dialektu vārdnīca” (Ordbog over Det Norske Folkesprog, 1850) ar 25 000 šķirkļiem, iekļaujot izlokšņu vārdu paralēlformas.

Valodnieciskais pētījums par izloksnēm “Norvēģu zemes valodas paraugteksti” (Prøver af Landsmaalet i Norge, 1853) ļāvis Ī. Osenam izstrādāt normēto valodu (Aasen-normalen, 1853), liekot pamatus jaunnorvēģu rakstu valodas gramatikai. Par rakstu valodas pilnveidoto pūristisko variantu uzskatāmas normatīvās “Norvēģu valodas gramatikas” (Norsk Grammatik, 1864) un normatīvās “Norvēģu valodas vārdnīcas” (Norsk Ordbog, 1873) ar 45 000 šķirkļiem izdevums. Savu rakstu valodu Ī. Osens nodēvēja par lannsmolu (landsmaal, 1851) ‒ ‘zemes valoda’, ‘lauku valoda’, kopš 1929. gada ‒ jaunnorvēģu valoda (nynorsk).

Lai apliecinātu jaunās valodas piemērotību literatūrai, Ī. Osens sarakstījis dzeju, īsprozu, lugas, dziesmiņas.

Izdevis grāmatu “Norvēģu augu nosaukumi” (Norske Plantenavnene, 1860) ar 2100 nosaukumiem, izveidojis pirmo norvēģu sinonīmu vārdnīcu “Norvēģu valodas vārdformas” (Norsk Maalbunad, 1876), kurā 40 000 vārdi grupēti semantiskos laukos. Nodarbojies ar norvēģu personvārdu pētniecību un norvēģiskošanu, apkopojot 3200 personvārdus izdevumā “Norvēģu personvārdi” (Norsk Navnebog, 1878). Savu pētniecisko ceļojumu laikā Ī. Osens ievācis un apkopojis norvēģu pasakas, teikas un izdevis krājumu “Norvēģu sakāmvārdi” (Norske Ordsprog, 1856), savā normētajā rakstu valodā norvēģiskojis “Fritjofa sāgu” (Fridtjofs Saga, 1858).

Īvara Osena centrs (Ivar Aasen-tunet, 2000), kas sekmē jaunnorvēģu valodas kultūras darbu, atklāts valodnieka dzimtajā vietā Erstā. Centra vēsturiskās saknes datējamas ar 1898. gadu, kad Ī. Osena ģimene izveidoja savu muzeju. Tā krājumu veido Ī. Osena dzeja, pētniecības materiāli, bagātais izlokšņu izpētes mantojums, kā arī jaunnorvēģu daiļliteratūra, periodika un citi materiāli. Centrs uzskatāms par valodas muzeju ar pasaulē senāko vēsturi un Norvēģijas vecāko memoriālo muzeju personas atcerei.

Īvara Osena biedrība (Ivar Aasen-selskapet, 1991) izdod viņa darbus un pētījumus par Ī. Osena valodniecisko mantojumu. Biedrība apkopojusi Ī. Osena rakstus 10 sējumos (1992–2006).

Voldas Augstskolā (Høgskulen i Volda) izveidota Īvara Osena valodas un literatūras nodaļa. Viņa vārdā nosaukts naftas ieguves lauks Ziemeļjūrā (Ivar Aasen-feltet, 2012) un ielas vairākās Norvēģijas pilsētās.

Saņēmis Zelta Goda medaļu (1871) par zinātnisko darbu norvēģu valodas dialektu pētniecībā un Svētā Ūlava ordeni (ordeņa bruņinieks) “par literāriem nopelniem” (1873).