Krievijas un Dānijas‒Norvēģijas ūnijas savstarpējie tirdzniecības līgumi datēti 16. gs. sākumā. Maiņas tirdzniecība starp norvēģu zvejniekiem un krievu tirgotājiem turpināja attīstīties līdz pat Kolas pussalas Baltās jūras krastam, kuru apdzīvoja pomori. Pieprasījums pēc graudiem Norvēģijas ziemeļos un zivīm Arhangeļskas apgabalā, kā arī atļauja pirmajiem attīstīt tirdzniecības sakarus ar norvēģiem (1810) pavēra pomoriem plašas darījumu iespējas.
Krievu un norvēģu valodas saskarsmes rezultātā radās jauns valodas variants – rusenošks (russenorsk). 18.‒19. gs. mijā šajā pidžinā sazinājās Trumses un Finnmarkas filkes tirdzniecības vietās, vēlāk tā lietojuma areāls piekrastes zonā pletās apmēram 700 km garumā no Trumses Norvēģijas ziemeļos līdz Kolas pussalai.
Rakstu avotos (1812) krievu-norvēģu pidžins pirmoreiz minēts kā tirdzniecības valoda Finnmarkas filkē. Vēlākie apraksti un atsevišķu vārdu piemēri rakstos sniegti 19. gs. vidū, svarīgākie pētījumi veikti 20. gs. Norvēģu filologs un slāvists Ūlafs Broks (Olaf Broch) publicējis pirmo valodniecisko pētījumu (1927) un apkopojis valodas materiālu vākumus (vārdu sarakstus un dialogus, 1930). Arktiskā pidžina un citu palīgvalodu iezīmes 1965. gadā pirmoreiz salīdzinājis vācu valodnieks Ginters Noimans (Günter Neumann). Slāvu valodas pētniece Sīri Sverdrupa-Lundene (Siri Sverdrup Lunden) 1978. gadā aprakstījusi vietniekvārdu moja, tvoja saistību ar tādu pašu formu parādībām sinokrievu pidžinā Aizbaikāla reģionā Krievijas–Ķīnas pierobežā. Kopš 20. gs. otrās puses pidžina pētniecībai pievērsies norvēģu valodnieks Ērnsts Hokons Jārs (Ernst Håkon Jahr).