Valdnieka pamatrezidence atradās Sujabā (aptuveni 50 km uz austrumiem no mūsdienu Biškekas), taču pats kagans tur uzturējās epizodiski, reguāri mainot sava galma apmetnes vietu. Varu mantoja nevis tieši – dēls no tēva, bet vecākais brāļa dēls no vecākā tēvoča. Pastāvēja rūnu rakstība. Liela nozīme bija tautas sapulcei, savukārt kagana vara lielā mērā bija atkarīga no tā, vai pavalstnieki atbalstīja tā centienus. Nepastāvēja vienota centralizēta administratīva pārvalde ar vienotu ierēdniecības aparātu, vienota fiskālā sistēma un viena likumdošana. Spēkā bija cilšu paražu tiesības (katrai tautai savas), kā arī tradicionālo nodevu sistēmas. Ienākumu lielāko daļu nodrošināja nodevas no iekarotajām zemēm un ienākumi no tranzīta tirdzniecības. Valdnieka gribu un pieņemtos likumus kā viņa emisāri īstenoja valdnieka karadraudzes locekļi – nukeri, kas bija gan valdnieka gvarde, gan ierēdņi. Svarīgākos lēmumus, kas attiecās uz visu valsti, pieņēma augstākās aristokrātijas kopsapulcē. Valdnieks tika vēlēts no valdošās dzimtas locekļu vidus. Vienas dominējošās reliģijas nebija. Aristokrātijas vidū visai izplatīta bija kristietība (nestoriānisms) un budisms, pavalstnieku lielākais vairums bija tengristi vai lokālo kultu piekritēji. Pavalstnieku vairumu veidoja stepes nomadi, kuru saimniecības pamatā bija gaļas un piena lopkopība (zirgi, aitas, kamieļi), medības. Augsti attīstīta metālapstrāde, ieroču izgatavošana. Pakļautās pilsētas, kuras apdzīvoja zemkopji un amatnieki, un kas pamatā apdzīvoja upju ielejas un oāzes, caur kurām virzījās Zīda ceļš, saglabāja vietējo pašpārvaldi un maksāja nodokļus. Saimniecībā liela nozīme bija zīda ražošanai Sogdā un Baktrijā, ko pamatā eksportēja uz Indiju un Bizantiju, kā arī kokvilnai un zirgu audzēšanai, pēc kā bija liels pieprasījums Senajā Ķīnā. Tika organizēta tirdzniecības ceļu, pāreju, tiltu, karavānu namu izbūve un uzturēšana kārtībā. Jaunums bija regulāra valsts pasta dienesta ceļu infrastruktūra ar pasta stacijām, kurās bija arī ceļotāju un tirgotāju naktsmītnes un zirgu maiņas punkti.
Valsts bija izteikti orientēta uz ekspansiju, kas pamatā ritēja rietumu virzienā, cenšoties sagrābt Zīda ceļa centrālo daļu. Jau 555. gadā tjurki bija iekarojuši Septiņupi un visu mūsdienu Kazahstānas stepju zonu līdz pat Arāla jūrai. Šo iekarojumu rezultātā Tjurku kaganāts pārņēma savā kontrolē Zīda ceļu un visu reģiona tranzīta tirdzniecību, taču nonāca saskarē ar reģiona lielvalstīm: heftalītu jeb t. s. balto huņņu valsti, Persijas Sasanīdu Impēriju un Bizantijas Impēriju. Tjurku kaganāts visai labi iekļāvās tā laika starptautiskajā politikā, veidojot attiecības ar Bizantiju un noslēdzot savienību ar persiešiem, kopā vēršoties pret heftalītiem. 565. gadā heftalītu valsts tika sagrauta, tās zemes sadalot uzvarētāju starpā. Taču jau 569. gadā, aizstāvot zīda tirgotāju intereses (Ziemeļķīnas valstis – Ziemeļu Ci un Ziemeļu Džou – maksāja kaganātam meslus zīda baķos, savukārt persieši slēdza savas robežas zīda importam, jo paši eksportēja to un vēlējās saglabāt augstas cenas), tika noslēgta savienība ar Bizantiju pret Sasanīdu Persiju un īstenots veiksmīgs karagājiens, kas piespieda Persiju atvērt savas robežas tirgotājiem no kaganāta pilsētām un maksāt ikgadējus meslus. Lai nodrošinātu pastāvīgu tirdzniecību ar Bizantiju, 571. gadā kaganāts iekaroja stepi ziemeļos no Kaspijas jūras uz Ziemeļkaukāza priekškalnes līdz Krimai, kas ļāva izveidot jaunu ziemeļu tirdzniecības ceļu trasi no Arāla jūras uz Melno jūru.
Situācija mainījās pēc 581. gadā, kad kaganātu pārņēma iekšējs haoss un karš starp pretendentiem uz troni, līdz abas kaganāta daļas (austrumu spārns un rietumu spārns) kļuva par suverēniem valdījumiem: Rietumtjurku kaganātu (ar centru Septiņupē) un Austrumtjurku kaganātu (ar centru Mongolijā).