Savas varenības maksimuma laikā, 6. gs. 70. gados, Tjurku kaganāts aptvēra plašas teritorijas no Mongolijas plato austrumos līdz Kaukāza grēdai rietumos, kas padarīja to par lielāko tā laika lielvalsti. Valsts pastāvēšanas laiku periodizē vairākos posmos, ērtības labad literatūrā tos dēvējot par: Pirmo tjurku kaganātu (552–581), Austrumtjurku kaganātu (581–630), Rietumtjurku kaganātu (581–704) un Otro tjurku kaganātu (682–745), kur valdīja dinastijas, cēlušās no Ašinu (阿史那, Āshǐnà) klana.

Tjurku kaganāts izveidojās sacelšanās pret Žuaņžuaņu kaganātu rezultātā, apvienojot Turfanā (Austrumturkestānā) un Altajā dzīvojošās tjurku ciltis zem viena vadoņa – Bumina (Bumın qaγan) varas, tam sabiedrojoties ar Rietumu Vei valsti un 551. gadā sagraujot žuaņžuaņus (avārus). Sacelšanās vadonis sevi pasludināja par ilhanu, suverēnu valdnieku un tjurku cilšu pavēlnieku (tā varas mantinieki jau lietoja titulu “kagans”). Ciltis tika sadalītas t. s. labajā spārnā, kreisajā spārnā un kagana domēnēs. Armiju veidoja viegli bruņotā lokšāvēju kavalērija, kuras uzdevums bija taktiski nokausēt pretinieku, bet pēdējo triecienu deva bruņās tērptie smagie jātnieki, bruņinieki. Katra nomadu vīrieša pamatpienākums bija militārais dienests, bez tam praktiski tikai tas ļāva veidot sociālo karjeru, tāpēc karaklausībai bija milzu prestižs.

Valdnieka pamatrezidence atradās Sujabā (aptuveni 50 km uz austrumiem no mūsdienu Biškekas), taču pats kagans tur uzturējās epizodiski, reguāri mainot sava galma apmetnes vietu. Varu mantoja nevis tieši – dēls no tēva, bet vecākais brāļa dēls no vecākā tēvoča. Pastāvēja rūnu rakstība. Liela nozīme bija tautas sapulcei, savukārt kagana vara lielā mērā bija atkarīga no tā, vai pavalstnieki atbalstīja tā centienus. Nepastāvēja vienota centralizēta administratīva pārvalde ar vienotu ierēdniecības aparātu, vienota fiskālā sistēma un viena likumdošana. Spēkā bija cilšu paražu tiesības (katrai tautai savas), kā arī tradicionālo nodevu sistēmas. Ienākumu lielāko daļu nodrošināja nodevas no iekarotajām zemēm un ienākumi no tranzīta tirdzniecības. Valdnieka gribu un pieņemtos likumus kā viņa emisāri īstenoja valdnieka karadraudzes locekļi – nukeri, kas bija gan valdnieka gvarde, gan ierēdņi. Svarīgākos lēmumus, kas attiecās uz visu valsti, pieņēma augstākās aristokrātijas kopsapulcē. Valdnieks tika vēlēts no valdošās dzimtas locekļu vidus. Vienas dominējošās reliģijas nebija. Aristokrātijas vidū visai izplatīta bija kristietība (nestoriānisms) un budisms, pavalstnieku lielākais vairums bija tengristi vai lokālo kultu piekritēji. Pavalstnieku vairumu veidoja stepes nomadi, kuru saimniecības pamatā bija gaļas un piena lopkopība (zirgi, aitas, kamieļi), medības. Augsti attīstīta metālapstrāde, ieroču izgatavošana. Pakļautās pilsētas, kuras apdzīvoja zemkopji un amatnieki, un kas pamatā apdzīvoja upju ielejas un oāzes, caur kurām virzījās Zīda ceļš, saglabāja vietējo pašpārvaldi un maksāja nodokļus. Saimniecībā liela nozīme bija zīda ražošanai Sogdā un Baktrijā, ko pamatā eksportēja uz Indiju un Bizantiju, kā arī kokvilnai un zirgu audzēšanai, pēc kā bija liels pieprasījums Senajā Ķīnā. Tika organizēta tirdzniecības ceļu, pāreju, tiltu, karavānu namu izbūve un uzturēšana kārtībā. Jaunums bija regulāra valsts pasta dienesta ceļu infrastruktūra ar pasta stacijām, kurās bija arī ceļotāju un tirgotāju naktsmītnes un zirgu maiņas punkti.

Valsts bija izteikti orientēta uz ekspansiju, kas pamatā ritēja rietumu virzienā, cenšoties sagrābt Zīda ceļa centrālo daļu. Jau 555. gadā tjurki bija iekarojuši Septiņupi un visu mūsdienu Kazahstānas stepju zonu līdz pat Arāla jūrai. Šo iekarojumu rezultātā Tjurku kaganāts pārņēma savā kontrolē Zīda ceļu un visu reģiona tranzīta tirdzniecību, taču nonāca saskarē ar reģiona lielvalstīm: heftalītu jeb t. s. balto huņņu valsti, Persijas Sasanīdu Impēriju un Bizantijas Impēriju. Tjurku kaganāts visai labi iekļāvās tā laika starptautiskajā politikā, veidojot attiecības ar Bizantiju un noslēdzot savienību ar persiešiem, kopā vēršoties pret heftalītiem. 565. gadā heftalītu valsts tika sagrauta, tās zemes sadalot uzvarētāju starpā. Taču jau 569. gadā, aizstāvot zīda tirgotāju intereses (Ziemeļķīnas valstis – Ziemeļu Ci un Ziemeļu Džou – maksāja kaganātam meslus zīda baķos, savukārt persieši slēdza savas robežas zīda importam, jo paši eksportēja to un vēlējās saglabāt augstas cenas), tika noslēgta savienība ar Bizantiju pret Sasanīdu Persiju un īstenots veiksmīgs karagājiens, kas piespieda Persiju atvērt savas robežas tirgotājiem no kaganāta pilsētām un maksāt ikgadējus meslus. Lai nodrošinātu pastāvīgu tirdzniecību ar Bizantiju, 571. gadā kaganāts iekaroja stepi ziemeļos no Kaspijas jūras uz Ziemeļkaukāza priekškalnes līdz Krimai, kas ļāva izveidot jaunu ziemeļu tirdzniecības ceļu trasi no Arāla jūras uz Melno jūru.

Situācija mainījās pēc 581. gadā, kad kaganātu pārņēma iekšējs haoss un karš starp pretendentiem uz troni, līdz abas kaganāta daļas (austrumu spārns un rietumu spārns) kļuva par suverēniem valdījumiem: Rietumtjurku kaganātu (ar centru Septiņupē) un Austrumtjurku kaganātu (ar centru Mongolijā).

Rietumtjurku kaganāts – Desmit bultu (cilšu) valsts – pēc juku laika nostabilizējās un savu uzplaukumu sasniedza kaganu Šekuja (Şikoey qaγan, valdīja 610.–618. gadā) un Tona jabgu (Tong yabgu qaγan, valdīja 618.–630. gadā) laikā, kad kopā ar Bizantiju sakāva un izpostīja Ziemeļpersiju, uz īsu brīdi pakļaujot arī Aizkaukāzu. Zeme bija agrāra, iedzīvotāju vairums bija zemkopji, bija visai blīvs pilsētu un ciemu tīkls. 640.–657. gadā valsti pārņēma iekšējās cīņas, tā vienu pēc otras zaudēja perifērijas zemes, bet pats kaganāts 658.–659. gada kara rezultātā nonāca vasaļatkarībā no Tanu Impērijas. Kaganiem vairs bija tikai simboliska nozīme, bet zemes pārvaldīja ķīniešu ierēdņi. 704. gadā Rietumtjurku kaganāts pārstāja pastāvēt arī nomināli.

Pēc Pirmā tjurku kaganāta izjukšanas tā austrumu spārns nonāca senķīniešu Suju Impērijas (581–618) pakļautībā, 599. gadā ieceļot Žami (Jаmï qaγan) par vietvaldi. Tā mantinieks Šibi (Shǐbì qaγan) sarāva vasaļattiecības ar Suju dinastiju un uzsāka karu ar mērķi atjaunot kaganātu. Sākumā visai veiksmīgās militārās aktivitātes apsīka 7. gs. 20. gados, kad stepi pārņēma liellopu epidēmija un tai sekojošais bads, kas destabilizēja kagana varu un mazināja valsts militāro spēku. Savukārt Ķīnā tjurku uzbrukumu novājināto Suju dinastiju nomainīja visai agresīvā Tanu dinastija (619–907), kas ap 630. gadu sagrāva un izkliedēja Austrumtjurku kaganātu.

679. gadā sākās austrumtjurku sacelšanās pret Tanu impēriju. Dumpiniekiem pievienojās impērijas karavadonis Kutlugs (Qutlugh) no Ašinu klana un guva vairākas spožas uzvaras, kas vairoja tā piekritēju pulku. Kutlugs tika ievēlēts par kaganu ar troņa vārdu Ilterišs (Elteris qaγan, valdīja 682.–691. gadā), izveidojot valsti – Otro tjurku kaganātu. 687. gadā viņš uzsāka Mongolijas plato iekarošanu un dažu gadu laikā pakļāva tur dzīvojošās oguzu ciltis. Tika atjaunota tradicionālā valsts pārvaldes administratīvā un armijas organizācijas sistēma. Valsti veidoja divpadsmit tjurku cilšu savienība, deviņu oguzu cilšu savienība, kā arī mazskaitlīgākās karluku un basmilu un citas nomadu ciltis.

Maksimālo politisko un militāro varenību Otrais tjurku kaganāts sasniedza kagana Kapagana (Qapaγan qaγan) valdīšanas laikā (692–716). No 693. līdz 706. gadam tjurki sešas reizes iebruka Tanu Impērijā, līdz tā atzina sakāvi un sāka maksāt meslus. 696.–697. gadā kaganāts pakļāva kidaņus, 706.–707. gadā – baijirkus, 709.–710. gadā ieņēma Tuvu un, šķērsojot Sajānus, pakļāva Jeņisejas kirgīzus. 711. gadā tika iekarota Septiņupe. Taču 713. gadā kagana armija cieta smagu sakāvi sadursmē ar arābiem netālu no Samarkandas, – tas kļuva par iemeslu vairāku pakļauto cilšu dumpim. Sākās iekšējais karš, kurā līdz 715. gadam tjurki gan sakāva oguzus, taču 716. gadā, atvairot baijirku uzbrukumu savai ordai, kaujā krita pats Kapagans. Praktiski visas pakļautās ciltis atdalījās un atsacījās atzīt kagana varu. Tāpēc kaganam Bilgem (Bilge qaγan, valdīja 716.–734. gadā) visi spēki bija jāvelta zaudētā atgūšanai, kas tam arī izdevās. Pat Ķīna atsāka maksāt meslus. Taču pēc viņa nāves sākās cīņa par varu starp troņa pretendentiem. Dalienu beki aizvien mazāk respektēja nākošo kaganu varu, – 744. gadā tika nogalināts pēdējais kagans Ozmišs (Ozmysh qaγan), bet lielāko daļu Tjurku kaganāta teritorijas ieņēma uiguri, izveidojot Uiguru kaganātu (745–840).

Mūsdienās vēsturiskās atmiņas par Tjurku kaganātu tiek izmantotas Centrālāzijas tjurku tautu valstīs, it īpaši Kazahstānā, pantjurkisma ideju popularizēšanai politikā un kultūrā.