Hulagu bija talantīgs karavadonis, kurš pats plānoja un vadīja savus karagājienus. Par viņu kā valdnieku administratoru daudz ziņu nav, jo tāds Hulagu bija vien pāris gadus. Taču, spriežot pēc tā, cik ļoti iekarošanas gaitā tika izpostītas zemes un pilsētas, viņš neaizdomājās, ka būs tur jāvalda arī tad, kad karagājieni būs beigušies. Postījumi bijuši baisi: sagrautas pilsētas, neskaitāmi nogalinātie, 9/10 lauksaimniecības zemju aizgāja atmatā, gadu tūkstošu senās irigācijas sistēmas palika bez apkopes un sāka sabrukt. Vēl gadu desmitus nodokļus iekasēja nevis naudā, bet zemkopju izaudzētajā, jo naudas pavalstniekiem gluži vienkārši vairs nebija. Pats ilhans savā dzīvesveidā palika nomadu vadonis. Viņam nebija konkrētas rezidences, bet galma atrašanās vieta mainījās atkarībā no gadalaika. Daļu gada rezidence bija Bagdādē, daļu – sākotnēji Maragā, vēlāk Tebrizā, taču lielāko daļu laika, kad nebija aizņemts karagājienos, Hulagu pavadīja auglīgajās Azerbaidžānas priekškalnēs, kur bija bagātīgas ganību vietas. Tur, netālu no Urmija ezera, tika uzbūvēta rezidence, kā arī paša ilhana mauzolejs. Turpinot Čingishana iesākto, arī Hulagu savā iekšpolitikā ievēroja reliģisko brīvību, kaut viņa galmā bija visai liela kristiešu ietekme (gan ilhana māte, gan vairākas sievas, gan daudzi tuvākie padomnieki bija kristieši). Administratīvais aparāts tika pārņemts no Horezmas lielvalsts parauga, bet pats ilhans brīvo laiku pavadīja dzīrēs un medībās. Toties ar lielu cieņu Hulagu izturējies pret zinātniekiem; pats aizrāvās ar ķīmiju un astronomiju. Visās iekarotajās zemēs izdzīvojušie zinātnieki tika ņemti troņa apgādībā. Jau 1259. gadā ilhans lika Maragā uzcelt lielu zinātņu centru – observatoriju (tās tehniskajam aprīkojumam esot atvēlēti 20 tūkstoši zelta dināru) –, bibliotēku, dzīvojamās un mācību telpas, kur varēja rast patvērumu un iespējas darbam zinātņu vīriem.
1264. gadā strauji pasliktinājās Hulagu veselība, un 48 gadu vecumā Hulagu mira.