Čingishana dēla Toluja (mongōļu Тулуй, Toluy, Tului) un Sorgagtanas (mongoļu Сорхагтани Бэхи, Sorghaghtani beki) dēls. Ziņu par bērnību un jaunību praktiski nav. Acīmredzot, kā lielākā daļa senmongoļu aristokrātijas bērnu tajā laikā, kopš mazām dienām tika gatavoti karavīra karjerai.

Pēc tam, kad 1251. gadā par Mongoļu Impērijas hanu kļuva Munke (mongoļu Мөнх, Mönkh), aizsākās Hulagu politikā karjera – viņam uzticēja vadīt lielu karagājienu uz Centrālāziju, lai atjaunotu mongoļu varu zemēs rietumos no Amudarjas un ieviestu tur impērijas pārvaldi.

1253. gada rudenī Hulagu vadītā armija, sapulcējusies pie Karakorumas, devās ceļā, lai 1256. gadā šķērsotu Amudarju un pieņemtu Irānas musulmaņu valdnieku uzticības zvērestu. Mongoļu karaspēks mērķtiecīgi ielenca visus ismaīlītu – kas bija terorizējuši visu Rietumāziju jau pusotru gadsimtu, – kalnu cietokšņus, ieņemot tos vienu pēc otra, līdz novembrī kapitulēja Alamūta. 1258. gadā Hulagu savas armijas priekšgalā devās uz Bagdādi. 10.02. pilsēta krita, Abāsīdu kalifāts beidza pastāvēt līdz ar kalīfa nāvi, un mongoļi netraucēti ieņēma visu Irāku.

Sabiedrojoties ar Kilikijas armēņu karali Hetumu I (armēņu Հեթում Ա), mongoļi Hulagu vadībā sāka Sīrijas iekarošanu. 1258.–1259. gadā tika sagrauti mazie sultanāti, ieņemtas Alepo, Damaska, Hama, Homsa un citas pilsētas. Virzīšanās uz rietumiem tika pārtraukta, kad pienāca ziņa par hana nāvi. Hulagu steigšus atgriezās Irānā, atstājot Galilejā tikai nelielu ekspedīcijas korpusu, kuru ar Jeruzalemes karalistes krustnešu atbalstu 03.09.1260. pie Aindžalutas (rietumos no Jordānas) sakāva Ēģiptes sultāna armija. Mongoļi atkāpās aiz Eifratas, bet Sīrija nonāca sultāna Kutuza (arābuسيف الدين قطز‎, Saif ad-Din Qutuz) varā.

Hulagu valdīja milzu teritorijā, kas aptvēra Irānu, mūsdienu Afganistānas teritoriju (izņemot Balhu, kas ietilpa Čagataja ulusā), Azerbaidžānu, Irāku, Kurdistānu un Mazāzijas rietumdaļu. Uluss bija sadalīts septiņos apgabalos: 1) Derbenta, Širvāna un Mugana; 2) Horasāna un Mazendarāna; 3) Rietummazāzija; 4) Dijarbekra un Dijarābija; 5) Gruzija; 6) Bagdāde un Parsa; 7) paša Hulagu valdījumi ap Tebrizu. Katrā no šiem apgabaliem bija izvietoti 1–2 tumeni regulārā karaspēka. Konijas sultanāts, Trapezundas grieķu karaliste, Kilikijas armēņu karaliste un Kipras karaliste atzina sevi par Hulagu vasaļiem.

Nostiprinājis varu un attiecības ar hanu, Hulagu pieņēma titulu “ilhans” (tautas/ulusa hans), taču sākās nopietni sarežģījumi Mongoļu Impērijas iekšienē, un Sīrijas atgūšana un Ēģiptes pakļaušana zaudēja aktualitāti. Vietvaldis Zelta Ordā Berke (tatāru Бәркә, Bärkä), kurš līdz tam palīdzēja Hulagu tā misijā, uzskatīja, ka Hulagu uzdevums bijis tikai atjaunot mongoļu varu Irānā un Irākā, nevis izveidot pašam savu ulusu, jo visas rietumu zemes, saskaņā ar Čingishana novēlējumu, pienākas Džuči ulusam. Ja līdz tam Munke atbalstīja Hulagu, tad jaunais hans – Kubilajs (mongoļu Хубилай хаан) – bija aizņemts pats ar savas varas nostiprināšanu un Dienvidķīnas pakļaušanu, atstājot rietumu ulusu robežstrīdus to pašu ziņā. Berke, būdams vecākais dzimtā, pieprasīja Hulagu atzīt tā autoritāti un atdot zemes ap Arāla jūru un Dienvidkaukāzu (mūsdienās Armēnija un Azerbaidžāna). Hulagu jutās pietiekami patstāvīgs, lai atteiktos. Berke deva rīkojumu savam karaspēkam, kas bija nodots Hulagu rīcībā, atgriezties – Zelta Ordas karavīri devās uz ziemeļiem, bet, kad nevarēja turp izlauzties, uz Ēģipti, kur viņus kā jaunus sabiedrotos ar prieku uzņēma sultāns Beibarss (arābu الملك الظاهر ركن الدين بيبرس البندقداري‎, al-Malik al-Ẓāhir Rukn al-Dīn Baybars al-Bunduqdārī). 1262. gadā pie Derbentas pārejas sākās militāras sadursmes starp abu pretinieku armijām – sākās abu ulusu pretstāve, kas ilga vairākus gadu desmitus.

Hulagu bija talantīgs karavadonis, kurš pats plānoja un vadīja savus karagājienus. Par viņu kā valdnieku administratoru daudz ziņu nav, jo tāds Hulagu bija vien pāris gadus. Taču, spriežot pēc tā, cik ļoti iekarošanas gaitā tika izpostītas zemes un pilsētas, viņš neaizdomājās, ka būs tur jāvalda arī tad, kad karagājieni būs beigušies. Postījumi bijuši baisi: sagrautas pilsētas, neskaitāmi nogalinātie, 9/10 lauksaimniecības zemju aizgāja atmatā, gadu tūkstošu senās irigācijas sistēmas palika bez apkopes un sāka sabrukt. Vēl gadu desmitus nodokļus iekasēja nevis naudā, bet zemkopju izaudzētajā, jo naudas pavalstniekiem gluži vienkārši vairs nebija. Pats ilhans savā dzīvesveidā palika nomadu vadonis. Viņam nebija konkrētas rezidences, bet galma atrašanās vieta mainījās atkarībā no gadalaika. Daļu gada rezidence bija Bagdādē, daļu – sākotnēji Maragā, vēlāk Tebrizā, taču lielāko daļu laika, kad nebija aizņemts karagājienos, Hulagu pavadīja auglīgajās Azerbaidžānas priekškalnēs, kur bija bagātīgas ganību vietas. Tur, netālu no Urmija ezera, tika uzbūvēta rezidence, kā arī paša ilhana mauzolejs. Turpinot Čingishana iesākto, arī Hulagu savā iekšpolitikā ievēroja reliģisko brīvību, kaut viņa galmā bija visai liela kristiešu ietekme (gan ilhana māte, gan vairākas sievas, gan daudzi tuvākie padomnieki bija kristieši). Administratīvais aparāts tika pārņemts no Horezmas lielvalsts parauga, bet pats ilhans brīvo laiku pavadīja dzīrēs un medībās. Toties ar lielu cieņu Hulagu izturējies pret zinātniekiem; pats aizrāvās ar ķīmiju un astronomiju. Visās iekarotajās zemēs izdzīvojušie zinātnieki tika ņemti troņa apgādībā. Jau 1259. gadā ilhans lika Maragā uzcelt lielu zinātņu centru – observatoriju (tās tehniskajam aprīkojumam esot atvēlēti 20 tūkstoši zelta dināru) –, bibliotēku, dzīvojamās un mācību telpas, kur varēja rast patvērumu un iespējas darbam zinātņu vīriem.

1264. gadā strauji pasliktinājās Hulagu veselība, un 48 gadu vecumā Hulagu mira.