1211. gada iebrukumā Dzjiņu Impērijā, Ugedejam jau uzticēja vadīt atsevišķu armijas korpusu, ar kuru viņš izsiroja tās ziemeļaustrumus (mūsdienās Ķīnas Hebejas un Šansi provinces). 1219. gadā kā viens no tēva karavadoņiem piedalījās karā ar Horezmas lielvalsti, vadīja Otraras aplenkumu, pēc tam pievienojās brālim Džuči, lai palīdzētu ieņemt veco galvaspilsētu Urgenču. Šī kara laikā, kur vairākkārt militārie panākumi izpalika tikai tāpēc, ka Čingishana dēli strīdējās par to, kuram uzņemties vadību, lielais hans nonāca pie secinājuma, ka no visiem četriem dēliem tieši Ugedejs ir vispragmatiskākais, spējīgākais uz kompromisiem un labākais administrators, un 1220. gadā viņu pasludināja par troņmantnieku. Pēc tēva nāves, 09.1229. lielajā kurultajā Kerulenas upes krastā Ugedeju ievēlēja par hanu. Pēc ievēlēšanas Ugedejs turpināja karu Ziemeļķīnā, ko pilnībā pabeidza ap 1234. gadu. Tad viņš atgriezās savā rezidencē Karakorumā, kas nu bija izaugusi par ievērojamu pilsētu stepē, un turpmāk pats vairs karagājienos nepiedalījās. Šķiet, viņš neloloja ilūzijas par savu karavadoņa talantu, tāpēc impērijas robežu paplašināšanu uzticēja tēva vecajiem karavadoņiem un saviem brāļiem, kuri visai veiksmīgi virzījās uz rietumiem, iekarojot Irānu, Mezopotāmiju, Aizkaukāzu, polovcu stepi, senkrievu kņazistes, Ungāriju un Balkānus.