Bērnība un pusaudža gadi sakrita ar laiku, kad tēvs ne tikai cīnījās par varu Mongolijas stepē, bet arī par dzimtas izdzīvošanu, līdz ar to no bērna kājas gatavojās kļūt par karavīru, jau pusaudža gados kaujās vairākkārt smagi ievainots. 1204. gadā apprecējās ar gūstā saņemto merkitu hana vedeklu Tergeni (mongoļu Дөргэнэ, Töregene Khatun), kura kļuva par viņa galveno sievu un turpmākajos gados dzemdēja piecus bērnus: Gujuku (mongoļu Гүюг хаан, Güyug khaan), Kodanu, Kuču, Kadanu un Kaši, neskaitot bērnus no vēlāk apņemtajām sievām un konkubīnēm.

1211. gada iebrukumā Dzjiņu Impērijā, Ugedejam jau uzticēja vadīt atsevišķu armijas korpusu, ar kuru viņš izsiroja tās ziemeļaustrumus (mūsdienās Ķīnas Hebejas un Šansi provinces). 1219. gadā kā viens no tēva karavadoņiem piedalījās karā ar Horezmas lielvalsti, vadīja Otraras aplenkumu, pēc tam pievienojās brālim Džuči, lai palīdzētu ieņemt veco galvaspilsētu Urgenču. Šī kara laikā, kur vairākkārt militārie panākumi izpalika tikai tāpēc, ka Čingishana dēli strīdējās par to, kuram uzņemties vadību, lielais hans nonāca pie secinājuma, ka no visiem četriem dēliem tieši Ugedejs ir vispragmatiskākais, spējīgākais uz kompromisiem un labākais administrators, un 1220. gadā viņu pasludināja par troņmantnieku. Pēc tēva nāves, 09.1229. lielajā kurultajā Kerulenas upes krastā Ugedeju ievēlēja par hanu. Pēc ievēlēšanas Ugedejs turpināja karu Ziemeļķīnā, ko pilnībā pabeidza ap 1234. gadu. Tad viņš atgriezās savā rezidencē Karakorumā, kas nu bija izaugusi par ievērojamu pilsētu stepē, un turpmāk pats vairs karagājienos nepiedalījās. Šķiet, viņš neloloja ilūzijas par savu karavadoņa talantu, tāpēc impērijas robežu paplašināšanu uzticēja tēva vecajiem karavadoņiem un saviem brāļiem, kuri visai veiksmīgi virzījās uz rietumiem, iekarojot Irānu, Mezopotāmiju, Aizkaukāzu, polovcu stepi, senkrievu kņazistes, Ungāriju un Balkānus.

Ugedejs vairāk pievērsās valsts administratīvā pārvaldes aparāta izveidošanai un nostiprināšanai. Tā kā lielākā daļa ierēdņu nāca no iekarotajām zemēm rietumos, lietvedībā dominēja farsi valoda, paralēli uiguru rakstībai. Pēc viņa rīkojuma tika izveidots pastāvīgs pasta dienests ar pasta stacijām, kur pastnieki un ierēdņi varēja nomainīt zirgus, atpūsties ceļā un kas nodrošināja ātru informācijas un rīkojumu apriti. Tika izstrādāta nodokļu sistēma, diferencēti piemērota katra reģiona lokālajām saimniecības īpatnībām, vienota likumdošana, kurā apvienota Jasa ar vietējām paražu tiesībām. Pārvaldes aparātā visai brīvi tika iesaistīta iekaroto zemju elite, piemērojoties lokālajām īpatnībām, kas mazināja jauno pavalstnieku neapmierinātību un iemeslus dumpoties. Tika sakārtotas armijas un civilās pārvaldes ietekmes sfēras, liekot pamatus tai pārvaldes sistēmai, kas pastāvēja čingisīdu zemēs vēl turpmākos pāris gadsimtus. Rezumējot: Ugedeja valdīšanas laiks raksturīgs ar jaunās valsts sakārtošanu un stabilitāti.

Cik zinām no avotiem, Ugedejs bija ar noslieci uz alkoholismu, regulāri rīkoja dzīres un medības, dzērumā izdāļājot karagājienos iegūtās milzu bagātības. Tas bija par pamatu ierēdņu un tuvāko radinieku neapmierinātībai, kuri protestēja pret šādu nesaimnieciskumu, savukārt pats Ugedejs pārmeta, ka viņa rīkojumi pildāmi, pat ja doti dzērumā, un uzticamu pavalstnieku apbalvošana ir svarīgāka par mantas krāšanu. Tā literatūrā par Ugedeju nostiprinājies priekšstats kā par cilvēku, kurš apveltīts ar paškritiku, visai labsirdīgu un tendētu uz kompromisiem, “plašu dvēseli” un draudzīgu. Lai gan, ja bija nepieciešams, viņš separātisma tendences apspieda izlēmīgi, ātri un bez žēlastības. Lielais hans mira pēc tam, kad, par spīti ārstu aizrādījumiem, pēc ilgstošas slimības sajuties mazliet atlabis, uzreiz sarīkoja dzīres un devās medībās.

Viņa nāve apturēja mongoļu iekarojumus rietumos – visi karavadoņi devās atpakaļ uz Mongoliju, lai ņemtu dalību jauna hana ievēlēšanā.