Kijivas Krievzeme ir historiogrāfiskais (vēsturnieku dotais) nosaukums. Pēc šīs lielvalsts avotiem nosaukums bija Krievzeme vai Krievu zeme (Русь, Руськая земля). Nosaukums Krievu zeme tika lietots gan plašākā nozīmē visam valstiskajam veidojumam, gan šaurākā nozīmē Kijivas, Černihivas un Perejaslavļas zemju teritorijai. Tā bija sākotnējā teritorija, ar kuru sākās Krievzemes kaganāta izplešanās, pievienojot kaimiņos esošās austrumslāvu cilšu savienības, kā arī cenšoties nostiprināties somugru un baltu zemēs. Ārvalstu avoti sniedz nosaukumus Rus, Rus(s)ia, Rucia, Ruscia, Ruzzi, Ruzzia, ar-Rus, Rutzeland, Ryscaland, Ryssland, Rusco, Ros utt., skandināvu – Garðariki, ko, iespējams, varētu tulkot kā “pilsētu valsts”. Apzīmējums Kijivas Krievzeme izmantots Krievijas Impērijas historiogrāfijā 18.–19. gs., lai aprakstītu šo valsti 882.–1169. gadā, iekļaujot to Krievijas valsts kopējās attīstības shēmas kontekstā: Kijivas Krievzeme–Vladimiras Krievzeme–Maskavas Krievzeme. Vēsturnieki Nikolajs Poļevojs (Николай Алексеевич Полевой) un Nikolajs Kostamarovs (Николай Иванович Костомаров) vērš uzmanību uz atšķirīgu etnosu pastāvēšanu Kijivas Krievzemes sastāvā. Norādot uz etnosu, kura vārdā nodēvēta valsts, Pavļins Svencickis (Павлин Свенціцький) ieviesa jaunu nosaukumu Ukraina-Krievzeme (krievu Украина-Русь), kas pēc Mihailo Hruševska (Михайло Сергійович Грушевський), t. s. lielvalstnieku skolas (историков-державников) pārstāvja, darbiem kļuva vispārpieņemts ukraiņu vēsturnieku vidū. Tajā pašā laikā Krievijas historiogrāfijā sāka izmantot Senās Krievzemes (krievu Древняя Русь) nosaukumu. Padomju laikā atgriezās pie Kijivas Krievzemes nosaukuma, lai apzīmētu 882.–1240. gada periodu, pēc kura “vienotā” senkrievu tauta (krievu древнерусский народ) izveidoja trīs zarus: krievu, ukraiņu un baltkrievu. No tām krievu tautu uzskatīja par vecāko. 20. gs. otrajā pusē atkal sāka izmantot Senās Krievzemes nosaukumu, to darīja arī nozīmīga Ukrainas vēsturnieku daļa. Šobrīd, ņemot vērā Kijivas Krievzemes nosaukuma izplatību, to var lietot, lai apzīmētu 837.–1240. gada periodu (no Krievzemes kaganāta parādīšanās līdz brīdim, kad Kijivu ieņēma mongoļi), norādot, ka valsts pašnosaukums bija Krievzeme, bet titulārās nācijas pašnosaukums – rusīni (krievu русины); tie piederēja senajiem austrumslāviem (Rietumukrainā šis nosaukums tika izmantots līdz Pirmajam pasaules karam). Nosaukums Mazā Krievzeme (krievu Малая Русь, grieķu Μικράν ’Ρωσίαν, latīņu Russia Minor, Russae Minoris) pirmoreiz sastopams 14. gs. sākuma dokumentos, Konstantinopoles patriarham Atanasijam IІ (Ἀναστάσιος) Andronika II Paleologa (Ἄγγελος Κομνηνὸς Παλαιολόγος) laikā paaugstinot Galīcijas (Haličinas) bīskapiju līdz metropolijas līmenim Galīcijas, Volīnijas Vladimiras, Peremišļas, Luckas, Turovas un Holmas eparhijas sastāvā (t. i., teritorijas, kuras tajā laikā bija neatkarīgas no Zelta Ordas). 1334. gadā Gaļicas-Volīnijas kņazs Jurijs (arī Jeržijs) II Boleslavs, kam piederēja tituls Nos Georgis Dei gratia dux Russiae, sāka sevi dēvēt par Dei gratia natus dux totius Russae Minoris (‘Visas Mazās Krievzemes Dieva žēlastībā dzimušais’), ar to demonstrējot, ka viņš nepretendē uz pārējo Krievzemi, kas bija atkarīga no mongoļiem. Lielā Krievzeme pirmoreiz tiek minēta 1542. gadā, kad cara Ivana IV Bargā (Иван IV Васильевич, Грозный) grāmatnieki meklēja pamatojumu pretenzijām uz teritorijām, kas agrāk bija Kijivas Krievzemes sastāvā. Saistībā ar “krāsainajiem” nosaukumiem (krievu Белая Русь, Чорная Русь, Червонная Русь) šveiciešu lingvists Ferdināns de Sosīrs (Ferdinand de Saussure) norādīja, ka huņņi irāņu valodās 4.–5. gs. ieviesuši ķīniešu pasaules pušu apzīmējumus ar krāsām (melns – ziemeļi, sarkans – dienvidi, zils – austrumi un balts – rietumi), kurus izmantoja Centrālaustrumeiropā līdz jauno laiku sākumam. Nosaukums Baltā Krievzeme jeb Baltā Rutēnija (Rietumu Krievzeme; krievu Белая Русь, Западная Русь) kā terram alborum Ruthenorum pirmoreiz atrodams 1305. gada Hustinas hronikā (Густинський літопис; arī Gustinas hronika), arī 1351.–1352. gada notikumu aprakstā ungāru Dubnicas hronikā un 1382. gada “Jana no Čarnkovas Poļu hronikā” (latīņu Joannis de Czarnkow chronicon Polonorum).

Pirmoreiz Krievzemes (rusu etnonīma) nosaukums fiksēts 839. gadā Truā bīskapa Prudencija Sv. Bertinas annālēs (latīņu Annales Bertiniani, 835–861), kur aprakstīta Bizantijas basileja Teofila (grieķu Θεόφιλος) sūtņa pieņemšana franku imperatora Luija Dievbijīgā (Louis le Pieux) rezidencē Ingelheimā, kurā piedalījās arī Krievzemes kagana (rusu) pārstāvji. Rusu kagana sūtņi bija nosūtīti pie Teofila, bet, šķiet, hazāru pretdarbības rezultātā nevarēja pa to pašu ceļu atgriezties, un Teofils bija lūdzis viņus nosūtīt atpakaļ caur Ludviga īpašumiem. Citu avotu kopums ļauj apgalvot, ka vikingi ir palīdzējuši poļaniem atsvabināties no hazāru atkarības, viņu vadonis pieņēma pretenciozo kagana titulu, kurš piederēja hazāru valdniekam, un nosūtīja sūtņus pie basileja. Tas notika ne agrāk kā 837. gadā. Kā rakstījis slavenais krievu valodnieks Aleksandrs Popovs (Александр Иванович Попов), apgalvot, ka “etniskais termins Krievzeme ir no paša sākuma tīri slāvisks, var tikai tas, kurš nenovērtē tēvijas zinātnes prestižu, tā kā to pamatot ir neiespējami, jo nav neviena avota, kurš būtu sagādājis nepieciešamos šīs hipotēzes apstiprinājumus”. Mūsdienās vienīgā pamatotā versija terminam Krievzeme (Русь), kuru izmanto lielākā daļa pētnieku, ir nosaukuma Krievzeme skandināvu vai somu (Ruotsi, Roots) izcelsme. Somiski ruotsi ir Zviedrija, ruotsalainen – zviedrs (igauņu roots, rootslane, votu rôtsi, lībiešu rùot’šli). Iespējams, ka termins ir aizgūts no senīslandiešu rópsmenn vai rópskarlar – ‘airētāji’, ‘jūrasbraucēji’. Iepretim Somijas krastiem atradās Zviedrijas Rūslagenas apgabals (zviedru Roslagen), sākotnēji dēvēts par Rōther vai Rōthin. Apgabals bija saistīts ar jūras sirotāju karadraudzes organizācijas veidu (zviedru ledung), kas apzīmēja karavīrus airētājus (milites remigium agents). Bizantiešu ρως bija vikingu vienību pašnosaukuma – roѣs (menn) – atveide, kas atspoguļojās somugru valodās kā ruotsi un deva apzīmējumu русь. Sākumā tam bija etnosociāla, “profesionāla” nozīme (“skandināvu karavīri un airētāji, skandināvu vienība airu laivās”), bet jau austrumslāvu vidē attīstījās Krievzeme, Krievu zeme (Русь, Руськая земля) un etnonīmā rus.

Kijivas Krievzeme 10. gs. otrajā pusē–13. gs. pirmajā pusē bija viena no lielākajām Eiropas valstīm, teritoriāli salīdzināma ar Bizantijas un Svētās Romas Impēriju. Izvietojums starp Eiropas kristiešu un Āzijas pasauli, svarīgāko Via Regia (Volgas Bulgārija–Kijiva–Haliča–Peremišļa–Krakova–Prāga–Rēgensburga) un “ceļa no varjagiem uz grieķiem” (no Baltijas uz Melno jūru: Gotlande–Rīgas līcis–Daugava–Kaspļa ezers–valka Dņeprā pie Gņezdovas–Kijiva–Dņepra–Konstantinopole) starptautisko ceļu krustcelēs, kuru 12. gs. nomainīja dzintara ceļš (Visla–Rietumu Buga–Sjana–Dņestra–Melnā jūra), ļāva aktīvi piedalīties starptautiskajā tirdzniecībā, ko apliecina arheoloģiskie atradumi. Ruriku dinastija, kas valdīja Kijivas Krievzemes kņazistēs, atradās pastāvīgās savienībās ar kaimiņvalstu valdošajām dinastijām un aktīvi piedalījās Eiropas politiskajā dzīvē, Eiropas karos. Kijivas Krievzeme ietekmēja kaimiņvalstis, piedalījās arī savu kaimiņu iekšējās cīņās. Ne tikai valdošā dinastija, bet arī lielkņazistes elite atradās radniecīgos un tuvos sakaros ar poļu, ungāru, polovciešu un citu tautu elitēm. Ne mazāk nozīmīga bija Kijivas kultūras ietekme uz kaimiņvalstīm.

Kijivas Krievzemes teritorija Rusu kaganāta pastāvēšanas laikā (nosacīti 837–882) robežojās ar poļanu zemēm Dņepras vidustecē. Tālāk šī teritorija intensīvi paplašinājās, pievienojot citu austrumslāvu cilšu savienību zemes un virzoties baltu un somugru zemju virzienā, un no 11. gs. pirmās puses tās robežas palika stabilas līdz mongoļu iekarojumiem 1237.–1241. gadā. Pēc Ļubecas sapulces no 1097. līdz 1132. gadam Kijivas Krievzemes sastāvā izveidojās 11 zemes ar pastāvīgām robežām, kuras praktiski netika mainītas līdz pat mongoļu iekarojumiem. Par Krievzemes sizerēnu un lielkņazu uzskatīja Kijivas kņazu. Katrs jauns sizerēns Krievzemē pārdalīja Kijivas zemes gabalus starp saviem radiniekiem. Novgorodas zeme uzņēma vienu no jaunākajiem Kijivas kņaza dēliem, pārējās deviņās zemēs valdīja reģionālas dinastijas no dažādiem Rurikoviču zariem. Visi zemes gabali dalījās dalienu kņazistēs, daļa no kuriem tika sadalīti vēl mazākos gabalos. Mongoļu iebrukuma sākumā bija vairāk nekā simts nelielo kņazistu.

Kijivas zeme 11.–13. gs. ietvēra senas poļanu un drevļanu zemes, kā arī Porosji (ko apdzīvoja melnie klobuki (чорними клобуками) – torki, berendeji, koujami un pečeņegi) kā Krievzemes federāti. Kijivas zemei Dņepras kreisajā krastā piederēja tikai šaura josla (10–15 km) no Desnas līdz Koranai ar Sakovas pilsētu. Ziemeļos robeža gāja pa Pripetes upi. Brjaginas pagasts (ķīlis starp Pripeti un Dņepru) piederēja Kijivai, bet Ļubeča, Lutava un Morovijska – Černihivai. Dienvidos robeža bija Rosas upe ar tās aizsardzības līniju. Tālu aiz šīs robežas Dņepras ieplakā atradās Kijivas faktorija-osta Oļešje. Rietumos robežas bija Užas, Teterevas, Dņepras un Dienvidu Bugas upju ūdensteces. Kijivas zemē ir zināmas 54 pilsētas. Bez Kijivas dalienu centri periodiski bija Ovruča, Višgoroda, Belgoroda, Vasiļeva, Brjagina, Torčeska, Mihailova Porosje, Tripoļje un Kaņeva.

Černihivas zeme izveidojusies uz severjanu zemju bāzes Desnas baseinā, kurai līdz 11. gs. beigām tika pievienotas radimiču un vjatiču teritorijas un kaimiņos esošo somugru muromu un erzju zemes (šajās zemēs līdz 12. gs. pirmajai trešdaļai izveidojās atsevišķa Muromas-Rjazaņas zeme). Ziemeļos Černihivas zemes teritorija nonāca līdz Maskavas un Pahras upei. Černihivas kolonija bija Tmutarakanas kņaziste Tamaņas un Kerčas pussalā. Černihivas zemē ir zināmas 75 pilsētas. Neskaitot Černihivu, periodiski dalienu centri bija Tmutarakaņa, Novgoroda-Siverska, Kursjka, Putilvļa, Berezija, Staroduba, Vščiža, Ropeska, Trubčevska, Riļska, Vira, Homija (Homeļa) un Kozjoļska.

Perejaslavļas zeme izveidojās, poļaniem pārvietojoties uz dienvidiem un iekļaujot daļas no alanu, kā arī pečeņegu etniskā masīva. No visām pusēm šo teritoriju nosedza upes, bet no ziemeļiem bija grūti pieejamu purvu josla. Tikai no Kurskas Posemjas puses tā bija atvērta. Rietumu robeža bija Dņepra. Desnas kreisā krasta ieteka un tās krasti līdz Lutavai piederēja Kijivas zemei. No Ostras ietekas, kur atradās nozīmīgs atbalsta punkts – Ostras pilsētiņa, robeža gāja gar Černihivas līniju (Uneneža–Glebļa-Popaša) līdz Severskijdoņecas augštecei. Dienvidos Voiņa Sulas ietekā un Sulas aizsardzības līnija līdz Romniem nošķīra no klejotājiem. Galējā priekšējā robeža atradās gar Vorsklas upi, kur centrā atradās Ltava (Poltava). Psela starp Sulas un Vorsklas upēm bija mazapdzīvota. Atsevišķas apdzīvotās vietas atradās pie Orlas upes. Perejaslavļas zemē ir zināmas 28 pilsētas. Neskaitot Perejaslavļu, periodiski dalienas centrs bija tikai Osteras pilsētiņa.

Volīnijas zeme veidojās kā Volīnijas cilšu (duļebu, volīniešu, bužanu, lučanu, červjanu un tanjanu) savienība, kas tika pievienota Krievzemei 10. gs. vidū. Faktiski tā bija Vladimiras zeme (historiogrāfiskais nosaukums Volīnijas zeme radies, lai varētu atšķirt Vladimiru Lugā no Vladimira pie Kļazmas, kas deva nosaukumu Vladimiras-Suzdaļas zemei). Volīnijas zemes teritorija paplašinājās ziemeļrietumu virzienā jātvingu-prūšu zemju iekarošanas rezultātā Rietumu Piebugā un Pienemūnā, kur atradās Grodņas un Berestjes-Dorogičas novadi. Ziemeļos Pripetes purvi atdalīja Volīnijas zemes no dregovičiem. Rietumu robežas noteica mazoviešu, ledzju robežas ar červjaniem un tanjaniem (Červenas un Belzas pagastu teritorija). Volīnijas robežas ar Galīcijas zemi gāja pa Rietumbugas un Pripetes baseinu ūdensšķirtni ar Sjanas un Dņestras baseiniem. Kijivas robežās strīdīgas bija Bolohovas pagasta zemes Augšējās Dienvidbugas un Teterevas baseinā, bet no 12. gs. Romans Mstislavičs (ukraiņu Роман Мстиславич) tās pievienoja Volīnijai. Volīnijas zemē zināmas 94 pilsētas. Bez Vladimiras dalienu centrs periodiski bija Lucka, Dorogobuža, Červena, Berestje, Gorodņa pie Nemūnas (Grodņa), Bolohova, Peresopņica, Bužska, Šumska, Belza, Dorogičina un Peremila.

Galīcijas zeme izveidojusies uz Piekarpatu horvātu kņazistu bāzes, kuras Kijivai pievienoja Volodimirs Svjatoslavovičs (ukraiņu Володимир Святославич, senslāvu Володимѣръ Свѧтославичь) 10. gs. beigās. Galīcijas zeme atradās Sanas upes augštecē un vidustecē, Vislokas labajā krastā, Dņestras upes augšteces un vidusteces baseinā līdz Ušicai un Prutas augštecei. Pečeņegu spiediena rezultātā uz šejieni atkāpās uļiči un tiverieši. No 11. gs. beigām, izmantojot Bizantijas ieinteresētību Donavas provinču aizsardzībā no klejotājiem, Galīcijas kņazi ieguva Lejas Dņestras un Prutas baseinus un nonāca pie Donavas grīvas. Robeža ar Volīnijas zemēm bija Sanas un Dņestras baseinu ūdensšķirtne ar Rietumbugas un Pripetes baseiniem, robeža ar poļu zemēm bija pa Vislokas un Ļubačevkas upēm, ar Ungāriju (kuras ietekmē nonāca Aizkarpatu horvātu kņazistes) robeža bija pa Karpatu kalniem. Ērtais novietojums transeiropas Via Regia un dzintara ceļu (Baltijas piekraste–Visla–Rietumu Buga–Dņestra–Melnā jūra) krustojumā, akmens sāls (viduslaiku konservanta) iegulas veicināja Galīcijas zemes attīstību, īpaši pēc apvienošanās ar Volīnijas zemi 1199. gadā. Galīcijas zemē zināmas 46 pilsētas. Bez Galīcijas dalienu centri periodiski atradās Peremišļā, Terebovļā, Zveņigorodā pie Belkas, Zveņigorodā pie Dņestras un Birladi.

Turovas zeme izveidojusies uz dregoviču zemju bāzes Pripetes baseinā. Turovas zemē zināmas 11 pilsētas. Neskaitot Turovu, dalienu centri periodiski bija Pinskā, Klečeskā un Sluckā.

Smoļenskas zeme izveidojās kriviču Piedņepras reģionā, starptautiskā tirdzniecības “ceļā no varjagiem uz grieķiem”, kur uz takas no Kaspļiem Dņepro radās jaudīga vikingu faktorija Holmgarde (Gņezdova), kas pēc tam pārvietojās uz slāvu Smoļensku. Apmetnes Smoļenskas zemes teritorijā koncentrējās trīs anklāvos: pie Smoļenskas abās Dņepras pusēs, Toropas upes baseinā, pie Zapadnaja Dvinas (Daugavas) pietekas un pie Veržavskas. Smoļenskas zemē zināmas 32 pilsētas. Bez Smoļenskas dalienu centri periodiski bija Toropcā, Mustislavļā un Vjazmā.

Polockas zeme veidojās, krivičiem 7.–9. gs. asimilējot daļu baltu (pārējiem pārvietojoties uz ziemeļiem), kā arī, sākot ar 9.–10. gs., kontaktos ar baltiem (latgaļiem, zemgaļiem, kuršiem), mijiedarbībā ar zemi šķērsojošajiem skandināvu vikingiem, kuri vēl 10. gs. palīdzēja pievienot Minskas dregoviču teritorijas. Ziemeļos Polockas zeme turpināja ekspansiju līdz 13. gs. vidum, pētniekiem ļaujot pieņemt, ka tika pakļautas lībiešu un latgaļu Jersikas un Kokneses teritorijas (Latvijas vēsturnieki uzskata šo apgalvojumu par diskutablu). Saskaņā ar senkrievu hroniku ziņām, arī zemgaļi un kurši no 12. gs. maksāja nodevas Polockai. 1198.–1212. gadā krustneši, paplašinot savu bāzi no Rīgas, pakļāva lībiešus, 1210.–1267. gadā kuršus, 1219.–1290. gadā zemgaļus. Polockas zemes robežas ar lietuviešiem atradās pie Disnas iztekas, Neres vidustecē līdz Nemūnas iztekai. Austrumu robežas sākās no Drutas un Rogačevas ietekām un tālāk pie Mogiļevas, Kopisas un Oršas atradās pa Dņepru caur Vitebskas augstieni līdz Zapadnajai Dvinai, kur Lovates un Usvjatas augštecē sākās Novgorodas robežas. Polockas zemē zināmas 17 pilsētas. Bez Polockas dalienu centri periodiski bija Vitebskā, Druckā, Minskā, Izjaslavļā, Usvjatā, Lukomļā, Logoiskā un Borisovā.

Novgorodas zeme izveidojās slovēņu un Pleskavas kriviču ekspansijas rezultātā somugru cilšu (vesu / vepsu, ižoru, karēļu, igauņu, emu un citu čudu jeb Baltijas somu valodās runājošo) teritorijā 8. gs. beigās–9. gs. sākumā (intensīva kolonizācija sākās 11. gs. vidū). 8. gs. otrajā pusē šeit izveidojās vikingu, slovēņu un čudu valsts ar centru Ladogā, no kurienes tika izlauzts ceļš uz Volgu līdz Bulgārijai un Kaspijas jūrai, pa kuru Skandināvijā nonāca arābu sudrabs. Kad sudraba plūsma izsīka, konungs Olehs devās uz varjagu ceļu grieķu virzienā, ieņēma Kijivu, pievienoja tai Ladogas valsti, kas ieguva jaunu centru un pārvērtās Novgorodas zemē. Ziemeļu robeža gāja pa Ņevas upi no Somu līča līdz Ladogas ezeram. Ižoru zemes maksāja nodevas, bet koreli (karēļi) drīzāk bija sabiedrotie, nevis pakļautā teritorija, palīdzot novgorodiešiem viņu īstenotajā ekspansijā somu emu un somu teritorijās 12. gs. sākumā–13. gs. Tālāk robežas bija pa Svira upi līdz Oņegas ezeram, kur pie Belojes un Lačes ezeriem satikās ar Vladimiras-Suzdaļas robežām. No šejienes robežas pavērsās uz dienvidiem Volgas virzienā un no Ustjužnas līdz Bežeckai, Toržokai un Tverai. Volgas un Zapadnajas Dvinas augštecē Novgorodas robežas satikās ar Smoļenskas robežām, tālāk Usvjatu, Lovates augšteci un pa Veļikajas upi līdz Pleskavas ezeram un ar to savienoto Čudu (Peipusa) ezeru pie Somu līča caur votu zemēm, kuras kopš 12. gs. pilnībā iekļāvās Novgorodas zemē. Jaroslava Gudrā (Ярослав Володимирович, Мудрий) laikā igauņu zemēs tika nodibināta Čudu Jurjeva (Tērbata). Ņevas un Oņegas ezera ziemeļu daļas iedzīvotāji maksāja nodevas ar kažokādām, Novgorodas faktorijas atradās Baltās jūras (Teras krasts) piekrastē un Oņegas grīvā. Novgorodas zemē zināmas 17 pilsētas. Bez Novgorodas dalienu centri periodiski atradās Ladogā, Pleskavā un Toržokā.

Muromas-Rjazaņas zeme izveidojās vjatiču un severjanu ekspansijas procesā somugru teritorijā un muromu un erzju cilšu asimilācijas laikā. Šī zeme atradās Okas upes vidusteces baseinā. No ziemeļiem zeme robežojās ar Vladimiras-Suzdaļas teritorijām, no rietumiem caur mežu masīviem – ar Černihivas vjatičiem, uz austrumu un dienvidu robežām – ar citiem somugriem – burtasiem un mordoviešiem, Pronskas labajā krastā bija atvērtas robežas ar pečeņegiem, kurus nomainīja polovcieši. Muromas-Rjazaņas zemē zināmas 23 pilsētas. Līdzās Muromai un Rjazaņai dalienu centri periodiski atradās Pronskā un Kolomnā.

Vladimiras-Suzdaļas (sākotnēji Rostovas-Suzdaļas) zeme izveidojās, kad kriviči un vjatiči, sākot ar 8. gs. beigām, iespiedās somugru meriešu cilšu teritorijā. Vietējie somugru iedzīvotāji bija pakļauti asimilācijai vēl Maskavas kņazistes laikos līdz 15. gs. beigām. Zemes robežas ziemeļos sasniedza Šeksnu, Suhonu, Kostromas un Unžas iztekas, aiz kurām atradās permiešu zemes. Rietumu robežas ar Novgorodas un Smoļenskas zemēm Volgas Lamas, Ruzas un Maskavas augštecē pie Protvas savienojās ar Černihivas robežām līdz Kolomnai. Austrumu robežas no Kolomnas turpinājās pa Okas un Kļazmas ūdensšķirtni līdz Muromas-Rjazaņas zemes robežām. Virs Muromas robeža virzījās gar Volgu līdz Unžas satekai. No 12.–13. gs. kreisajā krastā radās Vladimiras atbalsta punkti Gorodeca Radilova un Ņižņijnovgoroda. Vladimiras-Suzdaļas zemē zināmas 40 pilsētas. Papildu Rostovai, Suzdaļai un Vladimirai dalienas centri periodiski atradās Perejaslavā-Zaļeskā, Jurjevā-Poļskā, Ugļičā, Jaroslavļā un Starodubā Rjapolovskā. 

8.–9. gs. austrumslāvu cilšu savienības (poļani, drevļani, severjani, Volīnijas savienība, ko veidoja duļebi, volīnieši, bužani, lučani, červjani un tanjani, horvāti, kriviči, dregoviči, radimiči, vjatiči, uļiči un tiverieši) pārvaldīja kņazi ar savām karadraudzēm (t. s. karadraudžu valstis). Tiek uzskatīts, ka līdzīga sabiedrības organizācija bija viņu kaimiņiem slāviem un ģermāņiem, savukārt citiem kaimiņiem – baltiem un it īpaši somugriem – bija pirmsvalsts sabiedriskā organizācija. Tas radīja priekšnoteikumus turpmākām ekspansijām. Ērtu upju maģistrāļu klātbūtne veicināja starptautisko tirdzniecību, savukārt šo cilšu savienību austrumu daļa nonāca spēcīgā Hazāru kaganāta pakļautības apdraudējumā. Tajā pašā laikā skandināvu vikingi un viņu labi apbruņotās vienības (Skandināvijā bija labas kvalitātes purva rūdas atradnes, kas ļāva izgatavot zobenus, viņi apguva ķēžu aizsargkreklu ražošanu no stieples un no detaļām radīja bruņucepures) sāka iespiesties baltu un austrumslāvu zemēs, meklējot ceļus pie pasakainajām Bizantijas bagātībām. Slāvu elite novērtēja viņu militāro spēku un sāka aicināt dienestā. Vikingi palīdzēja atbrīvoties no hazāru atkarības, viegli integrējās vietējā elitē, un daži vadoņi pat ieņēma kņazu troņus. Ieroču sadārdzināšanās, armiju uzturēt spējīgas valsts kases trūkums radīja priekšnoteikumus pārejai uz agrajam feodālismam raksturīgo dažādu labumu gūšanas jeb beneficiju sistēmu, kas ļauj karadraudzes loceklim iegūt ieročus un dienēt par saviem līdzekļiem. Tas viss veicināja cilšu savienību apvienošanos un lielas agrīni feodālas valsts izveidi.

Viens no vikingu vadoņiem no Gotlandes, domājams, Dirs (senskandināvu Dyr vai Djur), palīdzēja poļaniem apmēram 837. gadā atbrīvoties no hazāru atkarības (leģendā saglabājušās ziņas par šo notikumu kā poļanu nodevu ar zobeniem), pieņēma kagana titulu, uzsverot vienlīdzību ar hazāru valdnieku, un nosūtīja sūtņus Bizantijas basilejam, kas 839. gadā parādījās Ludviga Dievbijīgā galmā. Tādējādi Piedņeprā radās Krievzemes kaganāts. Apmēram 9. gs. 50. gadu beigās cits vikings Askolds gāza Diru, ieņēma Kijivu, 9. gs. 60. gados uzbruka Konstantinopolei, noslēdza līgumu ar Bizantiju un pat pieņēma kristietību. Dira un Askolda vārdu kopā saistīja leģenda. 8. gs. otrajā pusē vikingi radīja valsti Ladogas ezera krastā un Volhovas upes baseinā. Valsts centrs atradās Ladogā-Aldegjuburjā (Aldegjuborga), no kurienes tie devās uz Volgu un Kaspijas jūru, kas deva piekļuvi arābu sudraba plūsmām. Apmēram 862. gadā Ladogā nostiprinājās valdnieks Ruriks (senskandināvu Hrø̄rīkʀ, Rø̄rīkʀ Hrœrekr, Rœrekr) no Dānijas Šeldungu atzara.

Kad sudraba plūsma pa Volgas upes ceļu samazinājās, Rurika svainis – valdnieks Olehs iebruka Dņepras upes ceļā, ieņemot Holmgardu un pēc tam Kijivu, kur gāza Askoldu un 882. gadā pats ieņēma troni. Viņš uzsāka aktīvu iekarošanas politiku, pievienojot kaimiņos esošās severjanu un radimiču slāvu cilšu savienības, un pēc veiksmīga karagājiena Bizantijā panāca izdevīgu mieru 911. gadā.

Igors (ukraiņu Ігор Рюрикович, senskandināvu Ingvarr Hrøríkrsson; 912/922–945) turpināja šo politiku, pievienoja drevļanu zemes, daļu volīniešu un uļiču cilšu, organizēja vairākas neveiksmīgus karagājienus pret Bizantiju un Kaspijas jūras reģionu. Viņa atraitne Olga, mazgadīgā Svjatoslava varas laikā kļuvusi par reģenti (945–962), atjaunoja Kijivas varu nesen pievienotajās teritorijās, veica pārvaldes reformas, kas pabeidza pāreju uz agrīnu feodālo valsti, apmeklēja Konstantinopoli, kur pieņēma kristietību (957) un centās to nostiprināt Krievzemē.

Nonācis pie varas, saglabājot pagānisko pasaules uzskatu, Svjatoslavs (962–972) pievienoja vjatiču zemes, sagrāva Hazāru kaganātu, ieņēma Azovas piekrasti un Tamanas pussalas teritoriju, ļāva bizantiešiem ievilkt sevi Bulgārijas avantūrā, sakāva Bulgārijas caristi un nolēma pārcelt savas kņazistes centru uz Perejaslavecu pie Donavas, taču nespēja saglabāt bulgāru iekarojumus karā ar Bizantiju. Viņa dēls Volodimirs pabeidza pārējo austrumslāvu zemju aneksiju un kristietības oficiālo nostiprināšanu Krievzemē (988), faktiski izveidoja impēriju un apstiprināja savu stāvokli, salaulājoties ar Bizantijas princesi Annu. Krievzemes kā impērijas nostiprināšanās un starptautiskās pozīcijas nostiprināšanās turpinājās viņa dēla Jaroslava Gudrā (1019–1054) vadībā. Faktiski no 9. gs. vidus lielvalsts ārējās robežas piedzīvoja tikai nelielas izmaiņas.

Sākumā Kijivas lielkņazi troņos atstāja pievienoto zemju kņazus, kas tika fiksēts līgumā ar Bizantiju 911. gadā. Pēc drevļanu kņaza Mala sacelšanās apspiešanas un kņazienes Olgas reformām tikai Ruriku dinastijas pārstāvji ieņēma kņazu troņus. Mēģinājums izveidot bizantiešu tipa autokrātisku impēriju cieta neveiksmi, un jau 1097. gadā Ļubečas kņazu sanāksmē tika legalizēta daļēji neatkarīgu zemju konfederācija, kas tika piešķirta atsevišķiem dinastijas atzariem, un kņazu sanāksmes, līdzīgi kā kaimiņos esošās Svētās Romas Impērijas Hoftāgs (vēlākais Reihstāgs), kļuva par augstāko iestādi, kuras lēmumiem bija obligāts raksturs. Lielkņazi saglabāja nominālo varu valstī, bet vecākajiem zemju kņaziem un viņu vasaļiem kņazistēs, kurās zemes tika sadalītas, bija visas suverēnās tiesības, administratīvā, militārā, tiesu un fiskālā vara. Veče, brīvo iedzīvotāju kopsapulce, kas ierobežoja kņazu varu, zaudēja savu nozīmi, un to aizstāja kņazu iecelta padome-dome. Tikai Galīcijas un Novgorodas zemēs, kur 12. gs. pirmajā pusē sākās pāreja no agrā feodālisma beneficijiem uz attīstītajam feodālismam raksturīgajiem mantotajiem feodiem, bajāri, tiecoties dalīt varu ar kņaziem, sāka izmantot večes instrumentu. Vēlēto vietējo administrāciju nomainīja kņazu iecelti ierēdņi (министериалы) – tiuni un posadņiki.

Sabiedrību Krievzemē, saskaņā ar Laonas Adalberona (Adalbéron de Laon) definīciju, veidoja trīs kategorijas: oratores – tie, kas lūdz, bellatores – tie, kas cīnās, un laboratores – tie, kas strādā, ārpus kuriem bija nebrīvie cilvēki. Pēc Georgija Vernadska (Георгий Владимирович Вернадский) aprēķiniem, Krievzemē bija apmēram 7,5 miljoni iedzīvotāju. Kopš 11. gs. viena jātnieka apbruņošanas izmaksas atbilda 80–100 govju izmaksām, brīvo pilsoņu un zemnieku karadraudzes locekļi, kuriem nebija aizsargieroču, nodrošināja loka šāvēju un vezumnieku funkcijas. Bellatores skaits, kas ietvēra bajārus, bruņiniekus, jaunekļus ieroču nesējus un bērnus pāžus, kā arī atvaļinātos karadraudžu locekļus, no kuriem tika savervēti kņazu administratori (ministeriāļi), visās zemēs bija ne vairāk kā 100 000, ar ģimenēm – 500 000. Oratores skaits, pēc analoģijas ar Eiropas valstīm, ņemot vērā, ka laicīgajiem garīdzniekiem Krievzemē bija ģimenes – līdz 40 000 cilvēku. No apmēram 6,9 miljoniem laboratores 13 % bija pilsētu iedzīvotāji (ap 905 000), ko veidoja tirgotāji (vairumtirgotāji un sīktirgotāji viesa statusā: veikalnieki un tirgotāji, amatnieki (arheoloģiskais materiāls ļauj izdalīt 16 amatnieku grupas 103 profesijās) un dažādas citas grupas (staigājošie cilvēki)). Daļa tirgotāju un amatnieku bija kņazu rjadoviči (saskaņā ar vairākiem līgumiem viņi tirgoja kņazu monopolpreces vai izpildīja kņaza galma pasūtījumus).

Lauku iedzīvotāji bija vairāk diferencēti pēc statusa un stāvokļa: smerdi (brīvie lauku saimniecību saimnieki, kurus pat karaspēkā ņēma loka šāvēju un vezumnieku vienībās), sjabri (zemnieki-obščinņiki, kuriem piederēja kopīpašums vai zeme), rjadoviči (zemei piesaistītie pārceļotāji vai bijušie gūstekņi, kuru pienākumu apjoms noteikts līgumos), zakupi (aramzemes zakupi; atmaksājošie kredītu ar procentiem uz īpašnieka zemes), polovņiki (strādājošie svešā zemē ar savu vai svešu inventāru par pusi ražas), vdači (atstrādājošie kredītu pie kaimiņa un uz laiku dzīvojošie uz viņa zemes), proščeņiki (puščeņiki) un zadušnije ļuģi – vakardienas vergi holopi, kuri bija atbrīvoti. Krievzemē dzimtcilvēku nebija. Smerdi, sjabri vai rjadoviči, kuri dzīvoja lietošanā dota feoda zemes īpašuma robežās, maksāja feodam nodokli, ko iepriekš bija saņēmusi valsts kase, bet feods pirka aprīkojumu un kalpoja karadienestā. Pārējās lauku iedzīvotāju kategorijas maksāja nodokļus un atstrādāja kredītus. Stani nebija pilnībā slēgtas dalienas administratīvās vienības. Tikai par kņazu nebija iespējams kļūt, nepiedzimstot kņaza ģimenē. Ierindas karadraudzes loceklis varēja kļūt par lielo bajāru, smerds – par karadraudzes locekli. Krievzemē pastāvēja fiksētas tiesības kņazu pravdu un statūtu veidā, kur vietējās tradīcijas bija savijušās ar bizantiešu un skandināvu normām. Vergi (lielākā daļa no tiem bija somugru pagāni, kuri pretojās kristianizācijai) bija viens no galvenajiem eksporta veidiem līdzās medum, vaskam, sālij, kažokādām un amatniecības izstrādājumiem.

Lielkņazs Volodimirs Monomahs (senslāvu Володимѣръ Мономахъ, 1113–1125), kas bija izslavēts par karagājieniem pret polovciešiem, kas beidzās ar hana Otroka aiziešanu aiz Kaukāzu grēdas, pārkāpa Kijivas troņa mantošanas vecākuma principu, un tālāk par starpkņazu attiecību esenci kļuva cīņa par Kijivu starp monomahovičiem un olgovičiem. Šī cīņa absorbēja zemju un kņazistu resursus. Monomaha vecākais dēls Mstislavs (Мстислав Володимирович Великий, 1125–1132) bija pēdējais lielkņazs, kurš centās ar spēku apslāpēt kņazu separātisma mēģinājumus, viņš pat atņēma Polockas kņaziem troņus un izsūtīja tos uz Bizantiju. Galīcijas-Volīnijas kņazs Romans Mstislavičs 13. gs. sākumā mēģināja pieņemt kārtību – vecāko kņazu kolēģijas lielkņaza ievēlēšanas noteikumus, ņemot vērā līdzīgus priekšlikumus Svētās Romas Impērijā, bet viņa bojāeja 1205. gadā šī jautājuma īstenošanu atcēla. Krievzemei nebija nekādu ārējo ienaidnieku, kas apdraudētu tās eksistenci. Atlikušie pečeņegi un oguzi bija izvietoti Porosas līnijā federātu statusā.

Viņus nomainījušos polovciešus Azovas un Melnās jūras stepēs kņazi paši izmantoja savās iekšējās cīņās, praktiski neriskējot veikt patstāvīgus uzbrukumus pēc Volodimira Monomaha panākumiem. Šajos apstākļos Galīcijas un Volīnijas kņazi aktīvi piedalījās poļu, ungāru, bizantiešu un bulgāru karos (Jaroslavs Osmomisls (ukraiņu Ярослав Володимирович Осмомисл) atbalstīja bulgāru Aseņu dinastijas sacelšanos pret Bizantijas varu un veicināja Otrās Bulgārijas caristes rašanos), centās pakļaut jātvingus, Polockas un Novgorodas kņazi – atsevišķas baltu un somu zemes, Vladimiras-Suzdaļas kņazi – Volgas bulgāru zemes. Tomēr pamatresursi tika iztērēti iekšējās kņazu cīņās.

Tālākā feodālisma attīstība, kas izpaudās pastāvīgajā kņazistu zemju drupināšanā mazākās zemēs, to valdnieku centieni veikt patstāvīgu politiku, nerēķinoties ar Kijivu un pat zemes sizerēniem, klejotāju un ārējo kaimiņzemju iesaistīšana iekšējos konfliktos radīja priekšnoteikumus Krievzemes krišanai. Saskārusies ar mongoļu armiju, kas bija pakļauta vienotai komandstruktūrai un disciplīnai, labi apbruņota un nodrošināta ar katapultām un citām mūru graujamām ierīcēm, Krievzeme 1237.–1240. gadā tā arī nespēja pretnostatīt iebrucējiem apvienotus spēkus.

Mazajā Muromas-Rjazaņas zemē sīkie dalienu kņazi saņēma palīdzību tikai no Černihivas zemes – 300 jātniekus. Pārējie palika pasīvi novērotāji. 1238.–1240. gadā kņazi turpināja savus iekšējos konfliktus, t. sk. cīņu par ietekmi Kijivā, bet mongoļi vienu pēc otras turpināja ieņemt atlikušās zemes. Izveidot antimongolisku koalīciju, iesaistot Rietumu sabiedrotos, izmēģināja tikai Galīcijas-Volīnijas kņazs Daņilo pēc 1245. gada.

Kijivas Krievzemei bija nozīmīga loma Eiropas vēsturē. Pēc mongoļu iekarojumiem līdz 15. gs. beigām–16. gs. sākumam tās zemēs turpināja pastāvēt kņazistes. Vladimiras-Suzdaļas, Novgorodas un Muromas-Rjazaņas zemes līdz 1480. gadam palika atkarīgas no Zelta Ordas, pakāpeniski integrējoties Maskavas kņazistē. Šajās zemēs turpinājās somugru iedzīvotāju asimilācija un norisinājās krievu tautas veidošanās, kura līdz 1721. gadam tika dēvēta par moskovītiem. Polockas, nedaudz vēlāk Smoļenskas un Turovas zemes iekļāvās Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā, 13. gs. šeit beidzās baltkrievu tautas veidošanās, kuras valoda līdz 1772. gadam bija Lietuvas dižkunigaitijas valsts valoda.

Galīcijas-Volīnijas kņaziste 1253. gadā pārveidojās par Krievzemes karalisti. 14. gs. vidū pārtrūka Romanoviču dinastija, un cīņa par viņu mantojumu starp Poliju, Ungāriju un Lietuvu, piedaloties Zelta Ordai, turpinājās līdz 1434. gadam un beidzās ar Galīcijas daļas pievienošanu Polijai un Volīnijas daļas inkorporāciju Lietuvas dižkunigaitijā, kurā pēc 1362. gada iekļāvās arī atkarīgās Kijivas, Černihivas un Perejaslavas zemes. Pēc Ļubļinas ūnijas 1569. gadā visas šīs zemes atradās Polijas karalistes sastāvā. Kijivas Krievzemes etnoss, kura vārdā nodēvēta valsts, šajās zemēs saglabāja un attīstīja savu valodu, paražas un kultūru, kļūstot par ukraiņu tautu, ilgstoši saglabājot pašnosaukumu rusīni.

Pēc mongoļu iekarojumiem lielākā daļa kņazistu nokļuva tiešā atkarībā no mongoļiem, kuri piešķīra valdniekiem “jarlikus” viņu valdīšanai. Vienīgi Polockas kņazi neatzina mongoļu varu, kuri paši drīz vien kļuva atkarīgi no Lietuvas dižkunigaitijas. Galīcijas-Volīnijas kņaziste (no 1253. gada – Krievzemes karaliste) līdz 13. gs. beigām atbrīvojās no mongoļu varas.

Līdz 1434. gadam cīņa par Galīcijas Romanoviču mantojumu beidzās un karaļvalsts austrumu daļa kļuva par Polijas daļu, bet rietumu daļa nonāca Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā. Pēc kaujas pie Zilajiem ūdeņiem (1362. gadā) arī Dņepras un Černihivas apgabali nonāca Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā. No Zelta Ordas atkarīgajās teritorijās lēnām lielāku nozīmi ieguva Maskavas kņaziste, kuras valdnieki, uzticīgi kalpojot mongoļu haniem un piedaloties pretordas sacelšanos apspiešanā, paplašināja ietekmes sfēru un, ordai sabrūkot 1480. gadā, apvienoja ziemeļaustrumu zemes.

Ivana III, kurš apprecēja Bizantijas impērijas mantinieci Sofiju (Zoju) Paleologu, valdīšanas laikā tika formulēta doktrīna, ka “Maskava ir trešā Roma, un ceturtās nebūs”, ko faktiski Maskavas (Krievijas) valdnieki izmanto joprojām. Ivana III mazdēls Ivans Bargais jau izvirzīja pretenzijas uz Kijivu un Polocku, bet viņu mantinieki turpināja cīņu par Konstantinopoli, jūras šaurumiem un citām teritorijām.

Kristietības pieņemšana no Bizantijas nozīmēja ne tikai iekļaušanos bizantiešu politiskajā ietekmes zonā, bet arī iespēju piesaistīt un patapināt labākos bizantiešu kultūras un zinātnes paraugus, kas apsteidza pārējo Eiropu. Krievzeme ātri apguva akmens un ķieģeļu izmantošanu dievnamu būvniecībā, kurus rotāja mozaīkas un freskas. 11. gs. bija jau uzbūvēti 25 akmens tempļi, 12. gs. pirmajā pusē – 38, 12. gs. otrajā pusē – 112. Pirmā Kijivas Desmitās tiesas Dievmātes baznīca (989–996; ukraiņu Церква Успіння Пресвятої Богородиці, krievu Десятинная церковь), tāpat kā lielākā daļa ievērojamo būvju Perejaslavļā, Galīcijā, Černihivā, Holmā un Volīnijas Vladimirā, ir pazīstama tikai pēc arheoloģiskajiem izrakumiem un vēlākām rekonstrukcijām. Kijivā saglabājies varenais Sv. Sofijas dievnams, jau 20. gs. tika iznīcināta Kijivas Pečeru Lavras Uspeņijas katedrāle, Kijivas Mihaila Zeltītā katedrāle un citi pieminekļi, kas liecināja par arhitektūras un būvniecības līmeni Kijivas Krievzemē. Katrai pilsētai bija aizsargbūves ar grāvjiem, vaļņiem, nocietinātām pilsētām ar mūriem un torņiem. 13. gs. no rietumu kaimiņzemēm tika pārņemta gotisko donžonu būvniecība ar ķieģeļu izmantošanu. Pilsētās bija ūdensvadi un kanalizācija, kas tika izvadīta ārējos grāvjos. Saglabājušies pārsteidzoši baznīcu tēlotājmākslas pieminekļi, to skaitā slavenās Holmas un Dorogobužas Dievmātes ikonas. Daudzi baznīcu tēlotājmākslas pieminekļi ir saglabājušies vēlāk veiktu kopiju formā.

Saglabājušies pārsteidzoši emaljas, mākslinieciskās metālapstrādes, akmens apstrādes un kokgriešanas paraugi. Bizantijas liturģija un himnogrāfija paliekoši iekļāvās Krievzemes praksē. Augstajā hroniku rakstīšanas līmenī, literatūras tulkojumos arī redzama Bizantijas ietekme. Šīs ietekmes sajaukums ar Skandināvijas skaldu un sāgu tradīcijām, kas veidojās līdz ar Rurikoviču dinastiju, ļāva radīt tādus apbrīnojamus literārus pieminekļus kā “Teika par Igora karagaitu” (krievu Слово о полку Игореве, senslāvu Слово о пълкѹ игоревѣ), Turovas Kirila sacerējumus, Pečeras Teodosija un citu darbus. Bērza tāšu raksti liecināja par lasītprasmes izplatību pilsētas iedzīvotāju vidū.