Vārdam ir skandināviska izcelsme (Helgi – ‘svētītais’ no heilagr – ‘svētais’), tomēr daži pētnieki tiecas vārda izcelsmi sasaistīt ar slāvu vai tjurku valodu. Ziemeļeiropas avotos minēti vairāki konungi ar vārdu Olehs (Helgi). Senangļu poēmā “Ceļinieka dziesma” (Widsith; lielākoties tapusi 7. gs., bet pierakstīta 9. gs. beigās) un anglosakšu eposā “Beovulfs” varonis Halga (Halga) ir Olehs Stiprais no dāņu Šeldungu dinastijas, leģendārā dāņu karaļa Hrolfa Kraki (Hrólfr Kraki) tēvs. Par Olehu, taču bez precīzākas informācijas par viņa izcelsmi, stāstīts arī vairākās sāgās, piemēram, dāņu hronista Sakša Gramatiķa (Saxo Grammaticus) un īslandiešu vēsturnieka Snorri Sturlusona (Snorri Sturlusson) sāgā. Šis Olehs dzīvoja 8. gs. No “Helgi dziesmām” ir zināms Helgi, Hervarda Heorogara dēls, un Helgi, Sigmunda dēls, kas nogalināja sakšu vadoni Hundingu (Hunding). Saksis Gramatiķis rakstījis arī par Holuhalandes konungu Helgi, burvju bultu īpašnieku, kas apprecēja somu valdnieka Gusi meitu, un Helgi, Dānijas karaļa Frodo meitas Helgas līgavaini. Snorri Sturlusons vēsta par Helgi Drosmīgo, Hringarikes konunga dēlu (9. gs. pirmā puse).

Līdz 8. gs. beigām attiecināmas Hedebijas konunga Helgi aktivitātes Dienvidjitlandē. Pēc Brēmenes Ādama domām, pēdējais konungs no Šeldungu dinastijas bija Helgi (Olehs; valdījis 891–pirms 900). Visbeidzot, norvēģu sāga par Orvaru Odru (Örvar-Oddr), kas pierakstīta apmēram 1265.–1275. gadā, stāsta par varoņa, kas atgriezās no Kunigardas (arī Kanugarda, iespējams, Kijiva), nāvi, ko izraisīja no zirga galvaskausa izrāpušās čūskas kodums. Šeit iespējams konstatēt paralēles ar hroniku leģendām.

Vēsturnieks Arkādijs Ļaščenko (Аркадий Иоакимович Лященко) bija pirmais, kas izvirzīja pieņēmumu, ka Viedais ir skandināvu vārda Olehs tulkojums senslāvu valodā. Mūsdienu pētnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka Viedais ir vārda Helgi fonētisks un semantisks atspoguļojums slāvu valodu vidē.

Oleha dzimšanas datums un vieta nav zināmi. Daļā daudzo versiju par Oleha izcelsmi pieļauts, ka viņš bijis Rurika (ukraiņu Рюрик, senskandināvu Rurik, Rjurik) sievas un Igora mātes brālis, iespējams, no Gotlandes nākušo Ladogas vadoņu dinastijas pārstāvis. Pēc Rurika nāves Olehs vispirms kļuva par jaunā brāļadēla reģentu un pēc tam faktiski uzurpēja varu, atstājot Igoru otrajā plānā.

Olehu acīmredzot, tāpat kā visus dižciltīgos skandināvus, audzināja par vikingu karotāju, kurš labi pārvaldīja visu veidu ieročus, pārzināja jūras un upju kuģošanu ar drakariem un laivām, kā arī labi pārzināja skandināvu bagātīgo skaldu tradīciju, teiksmas un leģendas.

Olehs miris vai gājis bojā no čūskas kodiena Kijivā 912. gadā vai Ladogā 922. gadā (atšķirīgi avoti – Pagājušo gadu stāsts un Novgorodas pirmā hronika – sniedz dažādas norādes par nāves laiku un vietu). Abos avotos ir norādes par Oleha kapu (Ščekavicas kalnā Kijivā). Ladogā iespējamās kapavietas apkārtnē patiešām ir daudz čūsku.

Volgas–Baltijas ūdensceļa nozīmes mazināšanos izraisīja austrumu tirdzniecības un no arābu zemēm nākošās sudraba plūsmas samazināšanās, kas joprojām regulāri nonāca Ladogā apmaiņā pret ziemeļu kažokādām. Vikingu centrs Ladogā šādos apstākļos varēja pārvērsties par otršķirīgu mežainu reģionu. Turpat netālu jau atradās “ceļš no varjagiem uz grieķiem” pa Daugavu un Kaspļu un tālāk uz Dņepru, kuru jau 8. gs. bija atklājis ceļotājs Eiriks (senskandināvu Eiríkr) un citi drosmīgi piedzīvojumu meklētāji. Viens no viņiem, Rurika radinieks – Askolds (ukraiņu Аскольд, senskandināvu Haskuldr, Höskuldr), nostiprinājās Kijivā (Kanugardā), pieņēma kagana titulu un, iespējams, pat devās karagājienā uz Konstantinopoli. Askolds pieņēma kristietību un mēģināja to nostiprināt Krievzemes kaganātā, bet to neatbalstīja daļa no viņa apkārtnes aprindām. 882. gadā Olehs devās ceļā pa Dņepru caur Holmgardu (Gņezdovu) gar valku no Kaspļas uz Dņepru, pēc tam ar viltu (iespējams, ar pagānu opozīcijas palīdzību) sagrāba Kijivu.

Tajā pašā laikā Askolds tika nogalināts un Olehs kļuva par abu zemju lielkņazu, ātri uzsākot aktīvu darbību, nepielaižot jauno Igoru (vēlākais Igors I; ukraiņu Ігор Рюрикович, senskandināvu Ingvarr Hrøríkrsson) pie varas. 883. gadā Olehs piespieda drevļanus, 884.–885. gadā severjanus un radimičus (iepriekš atkarīgi no Hazāru kaganāta) maksāt nodevas, 885. gadā uzsāka karu ar tiveriešiem. Acīmredzot šajos karos viņam palīdzēja somugri (iespējams, maģāri jeb ungāri). 897.–899. gadā, kad pečeņegu apspiestie maģāri sāka pamest Melnās jūras ziemeļu reģionu, Olehs spēja novirzīt viņu migrāciju garām Kijivai uz horvātu un Volīnijas kņazistu ieņemtajām teritorijām.

Lai gan virkne pētnieku to apšauba, tomēr saskaņā ar hroniku apkopojumu “Pagājušo gadu stāsts” ziņām 907. gadā Olehs veica veiksmīgu karagājienu pret Bizantiju, kura rezultāti tika nostiprināti veiksmīgā līgumā 02.09.911. (iespējams, tad to tikai atkārtoti pagarināja). Iespējams, šajā laikā Olehs arī bija kļuvis par kristieti. Oleha rīcība sagrāva Hazāru kaganāta hegemoniju Austrumeiropā. Cenšoties apiet hazāru monopolu Kaspijas tirdzniecībā un sasniegt Zīda ceļu, Olehs 909.–910. gadā veica divus veiksmīgus karagājienus uz Kaspiju un nolēma tos atkārtot 912./913. gadā, taču neveiksmīgi. Neveiksmi izmantoja ar Igoru saistītās aprindas. Olehs zaudēja Kijivas troni un devās uz Ladogu, kur arī, iespējams, mira 922. gadā. Par 912.–922. gada notikumiem vēsturnieku diskusijas joprojām turpinās, jo citi avoti kā miršanas laiku norāda 912. gadu.

Par Olehu 10. gs. arī pastāv dažādas versijas, kuru pamatā ir apšaubāmi avoti, piemēram, par Morāvijas Olehu.

Saskaņā ar vēsturnieka Georgija Vernadska (Георгий Владимирович Вернадский) uzskatu, ja hazāru-ebreju dokumenti, kas vēstīja par “Krievzemes caru” HLGW (Helgi), kuru bizantiešu basilejs Romans Lekapens (grieķu Ρωμανός Λεκαπηνός) uzkūdīja Hazārijai, bet hazāru karavadonis Pesahs sakāva un piespieda stāties pretī Bizantijai, nebija karaīmu zinātnieka Ābrama Firkoviča (ukraiņu Авраам Самуїлович Фіркович) safabricēti, tad tie atspoguļo Černihivas kņaza, vikingu vidū populārā vārda Oleha īpašnieka, darbību 941.–943. gadā. Diskusijas par šiem jautājumiem turpinās arī mūsdienās.

Oleham Kijevas Krievzemē izdevās nodibināt Ruriku dinastiju, apvienot divus vikingu kontrolētus centrus austrumslāvu zemēs – Novgorodu un Kijivu, pievienot Kijivai nozīmīgas teritorijas, salauzt Hazāru kaganāta hegemoniju Austrumeiropā, panākt Bizantijas atzīšanu un parakstīt Kijivas Krievzemei labvēlīgu vienlīdzīgu līgumu. Tikai mēģinājumi sasniegt Kaspijas jūru un Zīda ceļu izrādījās neveiksmīgi.

Olehs palicis pēcnācēju atmiņā un pētnieku darbos kā pirmais ievērojamais kņazs un faktiskais Kijivas Krievzemes radītājs, kurš uzsāka kaimiņos esošo austrumslāvu zemju aneksiju.

Oleham Ukrainā ir uzcelti pieminekļi Ļubečā (1997, Henadijs Jeršovs, Геннадій Олексійович Єршов) un Perejaslavā (2007, Stepans Kucijs, Степан Юхимович Куций), Zviedrijā – Noršēpingā (20. gs. 60. gadi) un Krievijā – Staraja Ladogā (2015, Oļegs Šorovs, Олег Назирович Шоров). Plaši pazīstami ir Kondratija Riļejeva (Кондратий Фёдорович Рылеев) un Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) poētiskie darbi, dzejnieces Aleksandras Ļvovas (Александра Дмитриевна Львова) drāma “Kņazs Oļegs Viedais” (Князь Олег Вещий), pirmo reizi iestudēta 1904. gadā Pēterburgā, Viktora Vasņecova (Виктор Михайлович Васнецов) gleznas un Fjodora Bruni (Фёдор Антонович Бруни) gravīras, kurās sniegta Oleha un viņas dzīves mākslinieciski brīva interpretācija.