Viena no Latvijā plašāk pētītajām agrā dzelzs laikmeta apmetnēm.

Kerkūzu I apmetni atklāja 1971. gadā Jāņa Graudoņa vadītā Dienvidlatgales arheoloģisko pieminekļu apzināšanas ekspedīcija, un to fiksēja Annas Zariņas arheologu grupa. Tika konstatēta apmetne ar kultūrslāni un bezripas keramiku. Saistībā ar uzsākto Daugavpils hidroelektrostacijas (HES) celtniecību no 1985. līdz 1987. gadam apmetni pētīja Andrejs Vaska vadītā ekspedīcija. No apmēram 0,7 ha lielās apmetnes teritorijas izpētīja 2310 m² lielu platību. Kerkūzu II apmetni atklāja 1985. gadā, un tur veica neliela apjoma pārbaudes izrakumus.

Apmetne radusies vēlajā bronzas laikmetā, kad celtas ēkas stabu konstrukcijā (kādas ēkas izmēri bija 4 x 4 m). Uz šo laiku attiecas atrastie akmens kātcauruma un ķīļveida cirvji, krama atšķilas ar retušas pazīmēm, kā arī švīkātās keramikas podu lauskas. Piecās vietās atklāja līdz 0,4 m zemē iedziļinātu celtņu vietas. Iedziļinājuma bedrēm bija ovāla (4,5 x 3,5 m; 2,5 x 3,3 m) vai stūros noapaļota kvadrāta (3 x 3 m; 2,6 x 2,6 m) forma, kuru virsbūvi var iedomāties kā slieteņa tipa konstrukciju, kurai līdzīgas atrodamas etnogrāfiskajā materiālā. Spriežot pēc celtņu iedziļinājumos atrastās keramikas (švīkātā, gludā, tekstilā) un dažiem dzelzs priekšmetiem (īlens, rotadata, nazis), šīs celtnes attiecas uz senāko dzelzs laikmetu un agrā dzelzs laikmeta sākumu.

Virszemes guļbūves koncentrējās trīs vietās izpētītās teritorija rietumu daļā. Tās iezīmējās kā apmēram 10 x 10 m lieli neregulāras formas laukumi ar melnu, piesātinātu, atradumiem un celtniecības paliekām bagātu kultūrslāni ap 15 m attālumā viens no otra. Katru no šiem melnā kultūrslāņa laukumiem var raksturot kā atsevišķu rajonu, kurā guļbūves celtnes laika gaitā nomainījušas cita citu. Teritorijā ap šiem celtņu rajoniem kultūrslānis bija vājš un atradumiem nabadzīgs. Guļbūves bijušas 4 x 4 m–4 x 5 m lielas, ar zemes vai akmeņu kloniem, sakrautu akmeņu vai māla apmales pavardiem. Senākās no tām attiecas uz 1. gadu tūkstoša pēdējo ceturksni p. m. ē., bet jaunākās – uz 4.–5. gs. Septiņās vietās atklājās īpatnēja rakstura apaļas bedres. To diametrs bija 1,9–2,6 m, dziļums pamatzemē 0,50–0,75 m. Bedru viena puse bija pildīta ar tumšu kultūrslāni, bet otra – ar dzeltenajām pamatzemes smiltīm, kuras virspusē veidoja nelielu pauguru. Šķiet, ka bedres bijušas ar kokiem un smilšu uzbērumu segti “puspagrabi” dažādu saimniecības produktu uzglabāšanai.

Apmetnes apdzīvoto teritoriju ar celtņu rajoniem aptvēra nocietinājums – koka stabu palisāde, kuras vietu norādīja tumša ogļaina josla gaišajā smilšu pamatzemē. Iedzīvotāju saimniecībā dominēja zemkopība (dzelzs sirpji, graudberži, miežu un kviešu graudi), taču nodarbojās arī ar amatniecību – dzelzs (dzelzs apstrādes sārņi) un krāsaino metālu apstrādi (māla tīģeļi).Uz iesaisti maiņas sakaros norāda divas 3. gs. romiešu monētas. Apmetne pamesta 1. gadu tūkstoša vidū. Kerkūzu apmetne ir tipiska dzelzs laikmeta lauku apmetne, kurai līdzīgas pētītas Indricā, Kaplavā, Slobodā, Vilmaņos un citur.

Kerkūzu II apmetne, respektīvi, ciema vieta, atrodas uz 35–40 m augstā Daugavas senlejas krasta. Pārbaudes izrakumos konstatēja 0,2–0,9 m biezu kultūrslāni, saimniecības bedres, māla krāsns paliekas. Spriežot pēc nedaudzajiem atradumiem, ciems apdzīvots 16.–18. gs.